"Pilnīgi. Bet vai jūs man atļausiet pirms tam dot dažus rīkojumus?"
"O, lūdzu!" Tjudors atbildēja. Tagad, savu panācis, viņš bija augstākā mērā pieklājīgs.
Šeldons sasita plaukstas un aizsūtīja kalpu pēc Adamu- Adama un Noa-Noa.
"Klausieties labi," Šeldons viņiem teica. "Es tūliņ došos niknā kaujā ar šo cilvēku. Varbūt viņš mirs, varbūt arī es. Ja viņš nomirst, tad nekā nevajag. Bet, ja es miršu, tad paņemiet šautenes un labi krietni nosargājiet mis Laklandi. Sargājiet viņu dienām un naktīm. Ja viņa pati gribēs runāt ar misteru Tjudoru, tad nekas, bet, ja viņa negribēs, tad nelaidiet šo cilvēku pie viņas. Sapratāt?"
"Labāk dodiet katram taitietim pa šautenei," Adamu- Adams lika priekšā. "Varbūt iesākas nekārtības."
"Labi, ņemiet visi šautenes," Šeldons teica, meklēdams lādiņus.
Tjudors ar šauteni rokā un patronu jostu ap vidu jau uz balkona nepacietīgi gaidīja Šeldonu.
"Nāciet drīzāk, mēs zaudējam laiku," viņš sauca Šeldonam, kad tas meklēja rezerves lādiņus savam automātiskajam revolverim.
Viņi abi reizē nokāpa no balkona, gāja pāri sētai un izgāja pa vārtiem, tad pagriezās ar muguru viens pret otru un devās katrs uz savu pusi ar šauteni padusē. Tjudors uz Berandas, bet Šeldons uz Belsunas pusi.
27
MODERNĀ DIVKAUJA
Šeldons bija tikko sasniedzis Belsunas krastu, kad izdzirda šāvienu. Tur Tjudors vēstīja, ka ir jau pie Berandas krasta un nāk atpakaļ. Arī Šeldons izšāva gaisā un gāja atpakaļ. Viņš gāja kā pa sapņiem, pat nemanīdams, ka visu laiku iet pa klaju lauku. Divkauja bija tik muļķīga, ka viņam nācās grūti iedomāties to tiešām notiekam. Viņš gāja mehāniski uz priekšu, atcerēdamies sarunu ar Tjudoru, pūlēdamies atrast savā rīcībā kripatiņu veselā saprāta. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās Tjudoru nonāvēt. Kādēļ gan lai viņš to nogalina? Ja Tjudors, lakstodamies ar Džoannu, izdarījis muļķības, tādēļ jau viņš nav jānonāvē. Bet kam tad šī divkauja? Tiesa, Tjudors, ar viņu runādams, apvainoja Džoannu, bet par to jau viņš dabūja sejā pliķi, un tādēļ, ka viņš, Šeldons, cirtis Tjudoram sejā pelnītu pliķi, pavisam vēl nav vajadzīgs tagad Tjudoru nošaut…
Tā viņš, dziļās domās nogrimis, bija nogājis ap ceturtdaļjū- dzes, un pēkšņi atcerējās, ka Tjudoram nebūt nav jānāk viņam pretī pa krastu. Pēc divkaujas noteikumiem viņiem ir tiesības slēpties, un Tjudors, protams, nāk viņam pretī slēpdamies. To aptvēris, Šeldons strauji iegriezās pa kreisi, meklēdams paslēptuvi. Tai pašā brīdī viņš dzirdēja vāju šāviena troksni un redzēja, kā aptuveni simts soļu aiz viņa cietajā zemē ieurbās lode un svilpodama atsitās, skaidri rādīdama, ka šī divkauja, lai tā būtu cik muļķīga būdama, tomēr ir visreālākā īstenība. Tomēr arvien vēl bija grūti tam noticēt. Viņš palūkojās apkārt uz pazīstamajām vietām, paskatījās uz jūru, kur viegls vējiņš bija sacēlis mazus vilnīšus. No Tulāgas puses nāca kāds burinieks, un buras laistījās saulē. Krastā ganījās viens pats zirgs, un viņš laiski nodomāja: "Kur gan ir otrs?" Tad viņš palūkojās uz ēkām: kalti, žāvētavu, no kuras pacēlās biezi dūmi, strādnieku teltīm, laivu noliktavu, dzīvojamo ēku un, beidzot, uz Džoannas būdiņu.
Palmu aizsegā viņš nogāja vēl ceturtdaļjūdzes. Ja Tjudors būtu nācis taisni pretī kā viņš gāja, tie tagad būtu satikušies. Bet Tjudors nekur nebija redzams, kas lika Šeldonam nojaust, ka viņš tuvojas pa apkārtceļiem. Bet kurā pusē viņš atrodas, to nevarēja pateikt. Cauri taisnajām palmu rindām varēja redzēt tikai vienu aleju, bet Tjudors varēja būt kurā katrā no nākamajām alejām, vai nu pa kreisi, vai arī pa labi un varbūt ne simts soļu no viņa, bet varbūt arī vēl veselu pusjūdzi… Šeldons gāja vēl uz priekšu, domādams, ka vecā standarta divkauja tomēr bija daudz vienkāršāka un patīkamāka nekā šī ilgā slapstīšanās. Arī viņš mēģināja mest kādu līkumu, cerēdams, ka kaut kur izdosies aiziet savam pretiniekam priekšā, bet velti, un galu galā viņš iznāca nesen kā apdēstītajā plantācijas laukumā, kur bija tikai mazi kociņi līdz jostasvietai, un tādēļ te bija grūti paslēpties. Viņš vēl nebija spēris ne divus soļus, kad atkal norībēja šāviens, un lode ieurbās palmas stumbrā netālu no viņa.
Pēc kāda brīža Tjudors izšāva visas astoņas reizes, un lodes cita pēc citas ieurbās palmās un rikošetā atlēca atpakaļ. Pēdējā lode, divreiz atsizdamās, iesitās Šeldonam pierē. Bet tā jau bija zaudējusi gandrīz visu spēku un paguva Šeldonam iesist pierē tikai krietnu punu baloža olas lielumā un uz vienu mirkli viņu apdullināt; tad lode nokrita viņam pie kājām.
Medības turpinājās. Reiz Šeldons jau bija gluži pie mājām un ieraudzīja uz pagalma balkona kalpus un pavāru, kuri, dzīvi tērzēdami un jautri smiedamies, ziņkāri skatījās uz palmu birzs pusi. Otrreiz viņš uzdūrās strādnieku pulciņam, kuri ravēja jauniedēstītos kokus. Strādnieki tikai uzmeta īsu skatu viņam, lai gan ļoti labi zināja, kādēļ viņš staigā pa plantāciju ar šauteni rokā. Kas viņiem daļas, ka dīvainie baltie cilvēki sadomājuši viens otru medīt! Tas uz viņiem neattiecās, un, ja arī viņos bija ziņkārība, tad viņi tomēr pūlējās to slēpt no "lielā baltā saimnieka". Šeldons lika, lai tie iet uz citu vietu strādāt, kaut kur tālāk, un pats devās uz priekšu meklēt Tjudoru.