Viņam apnika mest bezgalīgos lokus, un viņš mēģināja atkal iet pretiniekam taisni virsū, bet tas nekādus panākumus nedeva, tikai Tjudors izšāva uz viņu vairākas lodes, pats vienmēr laikā nozuzdams. Tā viņi bija jau kādu stundu klīduši pa palmu birzi, mezdami lokus, slapstīdamies un meklēdami viens otru taisnajās palmu rindās. Šad un tad tie viens otru pamanīja un abi izšāva, bet bez panākumiem. Pēc stundas Šeldons nonāca tai vietā, kur Tjudors acīmredzot bija atpūties un izsmēķējis papirosu, jo zāle te bija nomīdīta un zemē nosviests papirosa gals un izdedzis sērkociņš. Un zālē viņš ieraudzīja sīkas metāla skaidiņas. Šeldons uzreiz saprata, ko tas nozīmē: Tjudors savām lodēm sagraizījis galus vai arī pataisījis tos strupus, tas ir, padarījis vienkāršās lodes par briesmīgajām dumdum lodēm, kuras aizliegts lietot karā, jo tās briesmīgi saplosa un izkropļo ievainoto vietu. Ieurbjoties miesā, tāda lode atplēš tikai nelielu caurumiņu, bet, kur tā skrien ārā, tur ievainojums ir krietnas tasītes lielumā. Nu Šeldons zināja, kas viņam sagaidāms, ja Tjudoram laimēsies viņam trāpīt.
Viņš nolēma vairs nedzīties Tjudoram pakaļ un apgulties zālē, kur viņu no abām pusēm aizsargā palmu rindas. No šejienes viņš varēja labi novērot. Tagad Tjudors pienāks viņam klāt vai arī šai divkaujai nekad nebūs beigu. Viņš noslaucīja sasvīdušo seju un aptina ap kaklu mutautiņu, lai aizsargātos no odiem. Nekad vēl viņš nebija sajutis tādu riebumu pret "piedzīvojumiem", kā tagad. Jau Džoanna ar savu kovboja cepuri un garstobra koltu, bet te vēl šis vīrišķis, kas meklē piedzīvojumus un, nevarēdams nekā cita izdomāt, spiež mierīgu plantatoru doties muļķīgā un smieklīgā divkaujā. Ja kādreiz kāds cilvēks nolādējis piedzīvojumu meklēšanu, tad tas bija Šeldons, kuram tagad vajadzēja svīst un, guļot klusajā zālē, kauties ar odiem un vērot palmu rindu.
Lūk, Tjudors nāk. Šeldons skatījās tieši uz to pusi, kur Tjudors iznāca alejā, aši lūkodamies uz visām pusēm. Viņš bija pagriezies ar seju pret Šeldonu kādus divsimt jardus no viņa; tas bija īsti pa šāvienam. Šeldons papriekš mērķēja krūtīs, bet tad apdomājās: "Tad viņam jāizstājas no ierindas." Viņš šāva labajā plecā. Lode ar tādu spēku trāpīja Tjudoram, ka viņš apsviedās un nokrita zemē. Ar šo lodi cilvēku varēja nošaut veselas jūdzes attālumā.
"Ceru, ka neesmu šo diedelnieku nonāvējis," Šeldons skaļi noteica, tad uztrūkās kājās un skrēja pie ievainotā. Bet viņš vēl nebija noskrējis ne simt soļu, kad Tjudors deva savu atbildi: viņš nebija beigts, bet, paņēmis kreisajā rokā automātisko revolveri, bēra Šeldonam virsū lodi pēc lodes. Šeldons paslēpās aiz koka, skaitīdams šāvienus, metās pie ievainotā, izsita viņam no rokām revolveri un piespieda viņu pašu ar ceļgalu, lai viņš netiktu augšā.
"Guliet mierīgi," Šeldons teica. "Jūs esat manās rokās un katra pretestība ir lieka."
Bet Tjudors visu laiku pūlējās nogāzt Šeldonu no sevis.
"Es jums saku, guliet mierīgi!" Šeldons stingri teica. "Es ar divkaujas iznākumu esmu apmierināts, un jums nav vairs citas izejas kā nomierināties un atzīties par uzvarētu, uzskatot lietu par izbeigtu."
Tjudors negribot padevās un vairs neķepurojās.
"Vai jums neliekas, ka šīs modernās divkaujas ir visai smieklīgas?" Šeldons zobgalīgi teica, beidzot palaizdams Tjudoru vaļā. "Tur nav nekā bruņnieciska. Ja jūs būtu vēl ķepurojies, es iegrūstu jūsu degunu zemē. Vai zināt, vēl tagad man gribas to izdarīt, lai jūs skaidri pārliecinātos, ka divkaujas vairs nav modē. Bet nu atļaujiet apskatīt jūsu ievainojumus."
"Viens vien ir," Tjudors īdzīgi norūca. "Jūs man trāpījāt tikai vienu reizi un to pašu jums laimējās tikai tādēļ, ka bijāt ielīdis paslēptuvē kā…"
"… kā mežonīgs indiānis. Taisni tā. Jūs lieliski esat sapratis manu domu." Šeldons apklusa un piecēlās. "Palieciet šeit mierīgi guļot, kamēr atsūtīšu cilvēkus, kas jūs ienesīs iekšā. Jūs neesat bīstami ievainots, un tā ir jūsu laime, ka nesekoju jūsu piemēram. Ja jūs būtu ievainojusi kāda no jūsu paša lodēm, tad caurums būtu tik liels, ka tur cauri varētu izbraukt rati ar diviem zirgiem. Bet tagad jūs esat gludi caururbts. Mazs jauks caurumiņš. Brūci vajadzēs antiseptiski iztīrīt un apsiet, un mēneša laikā būsiet atkal uz kājām. Bet tagad vairs neraizējieties. Es jums atsūtīšu nestuves."
28
KAPITULĀCIJA
Kad Šeldons iznāca no palmu birzs, Džoanna stāvēja pie vārtiem, un viņš skaidri manīja, ka viņa ir ļoti priecīga, to ieraugot.
"Kāds man prieks, ka satieku jūs," tie arī bija viņas pirmie vārdi. "Un Tjudors? Kas ir ar viņu? Pēdējie revolvera šāvieni bija ļoti nejauki. Vai tie bija jūsu vai Tjudora?"
"Tātad jūs jau visu zināt?" viņš salti atbildēja. "Tjudors šāva, tikai ar kreiso roku. Viņš tur guļ ar mazu caurumu plecā." Šeldons pētoši paskatījās uz viņu. "Jūs esat vīlusies, vai ne?"
"Par ko?"
"Nu, tāpēc, ka nenošāvu viņu."
"Es nepavisam negribēju, lai jūs viņu nošautu par to, ka viņš mani noskūpstīja," viņa iekliedzās.
"Ak tad viņš jūs noskūpstīja!" Šeldons izbrīnījies atkārtoja. "Un es domāju, ka viņš tikai saspieda jums roku. Cik atceros, tad jūs tā man teicāt."
"Nu, ja to var saukt par skūpstu, kaut gan viņš trāpīja tikai uz mana deguna galiņa," viņa atcerēdamās neviļus pasmaidīja. "Bet par to jau es pati viņam atmaksāju. Es iecirtu viņam pliķi. Roku viņš man tiešām saspieda. Tā ir gluži zila. Paskatieties."
Viņa atlocīja blūzītes piedurkni, un Šeldons redzēja tumši zilu divu pirkstu nospiedumu.