Tai brīdī no birzs iznāca pulciņš melno ar nestuvēm rokās, un uz tām gulēja ievainotais.
"Vai nav romantiski?" Šeldons vīpsnāja, pamanīdams Džoannas izbijušos skatu. "Man nu būs jāuzņemas ārsta pienākumi un viņš jādziedina. Vai zināt, tās divdesmitā gadsimta divkaujas ir viena jocīga lieta. Pats izšauj caurumu cilvēkam plecā un pats atkal ņemies to aizbāzt."
Viņi pagriezās, lai dotu ceļu nestuvēm. Tjudors, izdzirdis pēdējos vārdus, pacēlās uz veselās rokas elkoņa un, izaicinoši smīnēdams, teica:
"Ja jūs būtu ķērusi kaut viena no manām lodēm, jums vajadzētu aizbāzt caurumu ar veselu šķīvi."
"Cik zemiski, cik maziski!" iesaucās Džoanna. "Jūs sagraizījāt savām lodēm galus!"
"Man bija tiesības to darīt!" Tjudors atbildēja. "Pēc mūsu divkaujas noteikumiem, viss bija atļauts. Mēs varējām lietot kaut dinamītu."
"Jā, tas ir tiesa," Šeldons apstiprināja, kad viņi pakaļ nestuvēm iegāja sētā. "Bija atļauti visi ieroči. Es gulēju zālē, kur viņš nevarēja mani redzēt, un izšāvu uz viņu no paslēptuves kā pēdīgais nelietis. Lūk, pie kā tas noved, ja plantācijā ir sieviete. Un nu - apsienamie, skalošanas, ievainojumi un citas jaukas lietas. Pirms sāku ārstēt, būs jāpalasa kāda ārstniecības grāmata."
"Bet es neredzu, kur te mana vaina," viņa sacīja. "Es taču neesmu vainīga, ja viņš mani noskūpstīja. Nekad nedomāju, ka viņš uzdrīkstēsies."
"Mēs jau nemaz par to negājām šauties. Bet tagad man nav laika to visu izskaidrot. Lūdzu, pagādājiet marli un apsienamos, un es pa to laiku palasīšu ārstniecības grāmatu par "šāvienu ievainojumiem"."
"Vai viņa brūce stipri asiņo?" viņa jautāja.
"Nē. Acīmredzot lode nav skārusi nevienu no svarīgākajām artērijām. Ja tas būtu noticis, tad būtu sliktāk."
"Ja tik vien, tad varat ārstniecības grāmatu nemaz nelasīt," Džoanna teica. ""Apustulis" tuvojas. Pēc piecām minūtēm tas būs jau klāt, bet uz tā droši vien ir doktors Velšmīrs. Tikai noguldīsim Tjudoru ērtāk, un viss. Man liekas, ka vislabāk noguldīt jūsu istabā zem palagiem. Un sūtiet laivu ar ziņu Velš- mīram, lai paņem līdzi visus nepieciešamos instrumentus."
Pēc stundas Tjudors jau gulēja ar pārsietu ievainojumu, bet doktors Velšmīrs sēdās laivā, lai dotos atpakaļ uz "Apustuli", apsolīdamies uz vakariņām atkal atgriezties. Džoanna un Šeldons stāvēja uz balkona, noskatīdamies, kā laiva aizbrauc.
"Man vairs nebūs iebildumu pret misionāriem, kopš esmu viņus redzējusi še, Zālamana salās," viņa teica un apsēdās šūpuļkrēslā.
Viņa skatījās uz Šeldonu un sāka smieties.
"Tā ir", viņš teica. "Arī es jūtos kā āksts, gribēdams nonāvēt savu viesi."
"Jūs man vēl neesat stāstījis, kādēļ tas viss notika."
"Jūsu dēļ," Šeldons īsi atbildēja.
"Manis dēļ? Bet jūs pats taču nesen teicāt, ka ne manis dēļ."
"Nu jā, nejau skūpsta dēļ." Viņš piegāja pie margām un nostājās tā, lai varētu redzēt viņas seju. "Bet tomēr jūsu dēļ. Labāk es jums visu atklāti izstāstīšu. Vai atceraties-es jau jūs brīdināju, kas notiks, ja kļūsiet par manu kompanjonu. Tā arī iznāca. Visa piekraste tenko par jums un mani, un Tjudors bija iedomājies uzgāzt visas šīs tenkas man virsū. Kā redzat, tādos apstākļos jums nebūtu ērti te ilgāk palikt. Būs labāk, ka jūs braucat prom."
"Bet es negribu braukt prom," viņa atbildēja ar skumju skatu.
"Nu, tad noteikti vismaz jāpieņem pavadone."
"Nē, tikai ne pavadoni."
"Bet jūs taču nedomāsiet, ka man jāiet šaudīt visi šejienes tenkotāji un pļāpas, kuriem iegribēsies sarunāt par jums visādas rupjības?" viņš gandrīz dusmīgi jautāja.
"Nē, arī tas nav vajadzīgs," viņa aši atbildēja. "Es jums teikšu, ko mēs darīsim. Mēs salaulāsimies, un ar to viss būs cauri, vai ne?"
Viņš izbrīnā skatījās uz to. Ja viņa nebūtu tik pēkšņi pietvīkusi, viņš domātu, ka Džoanna to izsmej.
"Vai jūs to nopietni gribat?" viņš neviļus jautāja. "Kādēļ?"
"Lai darītu galu visām nejēdzīgajām tenkām. Liekas, tas ir nopietns iemesls, vai ne?"
Kārdinājums bija tik liels un negaidīts, ka viņš sāka šaubīties. Bet pēkšņi viņš sajuta riebumu, naidu, ar ko bija pilna viņa sirds, kad viņš, gulēdams zālē un ar mušām kaudamies, nolādēja "romantismu" un "piedzīvojumus", un viņš atbildēja:
"Nē, tas ir vēl nejēdzīgāk kā pavisam bez iemesla. Es negribu ar jums laulāties tikai pieklājības vai ērtību dēļ."
"Smieklīgāku cilvēku vēl neesmu satikusi!" viņa iesaucās, iekaisdama dusmās. "Te jūs man stāstāt par mīlu un uzmācaties ar saviem priekšlikumiem, kad man nav nekādas patikas tajos klausīties, veselām nedēļām staigājat apkārt kā melns mākonis tikai tādēļ vien, ka negribu būt jūsu sieva, vienmēr skatāties uz mani - kad esat iedomājies, ka es to neredzu, - tādām kārām, izsalkušām acīm, it kā nebūtu sen ēdis, raidāt maigus skatus manai revolvera jostai, ejat manis dēļ divkaujā, un tā tālāk, un tā tālāk. Bet nu… nu, kad jums saku, ka esmu ar mieru būt jūsu sieva, jūs mani atraidāt."
"Jūs nevarat mani padarīt smieklīgāku, kā pats sev liekos," viņš atbildēja, domīgi berzēdams pierē punu, "ja tas notiek pēc parastās romantisma programmas - divkauja meitenes dēļ, pēc kuras meitene krīt uzvarētāja apkampienos, - tad es jums teikšu, ka šo muļķību vairs nedarīšu."
"Un es domāju, ka jūs tā priecāsieties," viņa naivi atzinās, un šis naivums viņam likās ļoti aizdomīgs, jo viņš bija vai ar mieru zvērēt, ka viņas acīs iemirdzējās valšķīgas uguntiņas.
"Tādā gadījumā mans uzskats par mīlu ir pavisam citādāks nekā jums," viņš atbildēja. "Es gribu, lai sieviete kļūst par manu sievu aiz mīlas, nevis tikai aiz romantiskas sajūsmas un aizrautības par to, ka man laimējies ar tālšāvēja šauteni izsist cilvēkam plecā caurumu. Es jums vēlreiz saku, ka man riebj visas šīs romantiskās muļķības un… brīnišķīgie piedzīvojumi. Tjudors… tas jums ir īsts romantiskais varonis! Iesāka ar mani strīdēties, izturējās kā pērtiķis, nedeva man miera, kamēr bija jāpiekrīt viņa muļķīgajai divkaujai nevis pa jokam, bet… uz dzīvību vai nāvi! Tas bija briesmīgi."