Viņa kodīja lūpas, un, kaut gan viņas acis bija aukstas un mierīgas, tomēr no pietvīkušajiem vaigiem varēja noprast, ka viņa valda dusmas.
"Protams, ja jau negribat mani precēt…"
"Nē, nē, es to ļoti gribu," viņš steidzīgi noteica.
"Ak gribat?"
"Jā, bet vai tad jūs nesaprotat, meitenīt, es gribu, lai jūs mani mīlētu," viņš turpināja. "Citādi tā būs laulība tikai pa pusei. Es negribu, lai jūs kļūtu mana sieva tikai tādēļ vien, lai par mums rimtos tenkas. Es arī negribu, lai jūs nāktu pie manis aiz kaut kādām muļķīgām romantiskām iedomām. Tā es negribu jūs iegūt…"
"Nu, tādā gadījumā," viņa salti teica, bet Šeldons bija ar mieru likt galvu ķīlā, ka viņas acīs atkal pamirdzēja valšķīgas uguntiņas, "tādā gadījumā, ja jūs tomēr esat ar mieru uzklausīt manu priekšlikumu, atļaujiet dažas piezīmes. Pirmkārt, jūs gluži veltīgi tā nicināt brīnišķīgos piedzīvojumus, jo jūsu pašu dzīve ir visbrīnišķīgākais piedzīvojums. Kaut vai atceroties, kā es jūs šeit sastapu: tikko dzīvs baltais cilvēks, gluži vientuļš tālā plantācijā starp diviem simtiem cilvēkēdāju, kas gatavi kuru katru brīdi viņu saplosīt gabalos. Un tad atbraucu es…"
"Nu, jūs," viņš pārtrauca, "jau bijāt kā dzīvs visbrīnišķīgāko piedzīvojumu iemiesojums, to varu jums teikt no tīras sirds. Taisnā ceļā no avarējuša kuģa, vētrai trakojot, laiviņā, kas pilna glīto taitiešu, un pati jūs kovboja cepurē, jātnieka zābakos, ar milzīgu revolveri aiz jostas…"
"Nu lieliski!" viņa priecīgi iesaucās. "Nu mums tikai jāap- lēš visvienkāršākais uzdevums: saskaitīt jūsu piedzīvojumus un manējos… Tātad jautājums izšķirts: jūs vairs nedrīkstat zoboties par maniem piedzīvojumiem. Otrkārt, runājot par romantismu, es neredzu nekā romantiska ne Tjudora mēģinājumā mani noskūpstīt, ne arī tai muļķīgajā divkaujā. Bet toties man liekas - tagad man tā liekas -, no jūsu puses bija ļoti romantiski, ka iemīlējāt mani. Un beidzot, man liekas, un tas jau būs romantisms kvadrātā… man liekas, ka es tevi mīlu, Deivid… Ak, Deivid!"
Pēdējie vārdi viņai izlauzās no krūtīm kā klusi čuksti, kad viņš to jau turēja savās skavās.
"Bet es tevi mīlu galīgi ne jau tāpēc, ka tu šodien tur muļķojies," viņa čukstēja, turēdama tam uz krūtīm savu galvu. "Baltajiem cilvēkiem neklājas skraidīt pa mežu un vienam otru apšaudīt."
"Par ko tad tu mani mīli?" viņš vaicāja, kā mūžīgi vaicā visi iemīlējušies, pie tam jautājums vienmēr paliek bez atbildes.
"Nezinu… Mīlu… tevi… tādēļ, ka mīlu. Vai tu atceries mūsu "vīriešu sarunu"? Man tā saruna toreiz ļoti patika. Es tevi mīlu jau vairākas nedēļas… visu laiku, kamēr tu tik skaisti prati būt uz Tjudoru greizsirdīgs, nekad neizrādot, ko jūti un ko pārdzīvo."
"Jā, jā, turpini," tikko elpodams, viņš lūdzās, kad viņa apklusa.
"Es visu laiku gaidīju, kad tu izskaidrosies, un tādēļ, ka to nesagaidīju, iemīlēju tevi arvien vairāk un vairāk. Tu esi gluži tāds pats, kāds bija mans tēvs un Fons. Tu proti valdīties. Tu nedarīji muļķības."
"Līdz šai dienai," viņš piebilda.
"Jā, bet arī par to es tevi mīlu. Bija jau laiks. Es jau sāku domāt, ka tu nekad vairs ar mani par to nerunāsi. Un nupat, kad pati tev piedāvājos, tu mani pat atraidīji…"
Viņš to saņēma aiz pieciem, atvirzīja rokas attālumā no sevis un ieskatījās acīs, kuras vairs nebija aukstas, bet kurās mirdzēja zelta spīdums. Viņas skropstas drebēja, bet tā nenovērsa acis un droši skatījās viņam pretī. Tad viņš maigi un svētlaimīgi atkal pievilka viņu sev klāt.
"Un kā būs ar pašas pajumti un pašas pavardu?" pēc brītiņa viņš jautāja.
"Nu jau man būs! Mana būdiņa būs mans pavards un "Marta" - mana pajumte! Un visi koki, ko es te iestādīju, kukurūza, augi, vai tad nav diezgan? Un tu esi pie visa vainīgs. Varbūt man nekad nebūtu ienācis prātā tevi iemīlēt, ja tu pats nebūtu mani pamudinājis uz tādām domām."
"Lūk, "Nongasla" nāk, tā brauc šurp," Šeldons to pēkšņi pārtrauca. "Tur brauc komisārs. Viņš brauc uz Sankristobala salu izrakstīt izziņu par misionāra nonāvēšanu. Mums laimējies."
"Kā tā?" viņa neapmierināta atbildēja. "Man likās, ka šovakar būsim divi vien. Mums taču tik daudz kas pārrunājams. Man ir simtiem jautājumu."
"Un tā nebūtu vīriešu saruna," viņa piebilda.
"Bet mans plāns ir vēl labāks," brīdi šaubījies, viņš teica. "Redzi, komisārs visās salās ir vienīgais, kam ir tiesības atļaut mums salaulāties. Lai viss izdotos uzreiz, arī doktors Velšmīrs ir te. Kā misionārs viņš var mūs salaulāt. Un šovakar pat mēs salaulāsimies."
Džoanna izrāvās no viņa skavām un šausmās atkāpās. Viņš redzēja, ka viņa ir patiesi izbijusies.
"Es… es… domāju…" viņa stostījās.
Bet pamazām viņas seja pārvērtās. Izbailes izgaisa, un viņa pietvīka tik stipri kā dienā, kad ieskrēja pie Šeldona sūdzēties par Tjudoru. Un viņas mierīgās un skaidrās acis vairs nebija ne mierīgas, ne skaidras. Tajās atspīdēja silts mirdzums, un tās vairījās Šeldona skatiena, kad viņa atkal piegāja tam klāt un, seju pie viņa krūtīm paslēpusi, čukstēja:
"jā, Deivid, esmu izlēmusi."
PĒCVĀRDĀ VIETA
Prof. Jānis Burtnieks. Sastapšanās ar Džeku Londonu.*