Mēs, latvieši, Džeku Londonu esam tulkojuši un lasījuši laikam vairāk nekā jebkuru amerikāņu rakstnieku. Ar romantiskajiem, pasaules vēju piesātinātajiem tematiem vien to nevar izskaidrot. Taču arī angļu rakstnieks polis Konreds traktē līdzīgus tematus, turklāt ar dziļu psiholoģisku izpratni, kuras Londonam nav, bet mēs viņu tikpat kā nepazīstam. Pats pievilcīgākais Londona darbos ir raitais vēstījums, kas neizčākst lirikā un "tēlojumos" (kā tik bieži latviešu stāstniekiem). Šai ziņā Džeks Londons ir un paliks pirmrindnieks. Bet lielai literatūrai ir vajadzīga arī substance, un tās Londonam trūkst. Galu galā - Londons pieder amerikāņu literatūras pubertātes laikmetam. Bet starplaikā, neparasti īsā starplaikā - nepilnos 40 gados - amerikāņu literatūra ir sasniegusi pilngadību, par ko liecina tādi vārdi kā Dreizers, Hemingvejs, Sinklers Lūiss, Steinbeks, Sarojans, Markands, P. Balca un daudzi citi.
* Rakstnieka, tulkotājā un literatūrzinātnieka, profesora Jana Burtnieka (1894-1959) publikācija: "Latvju Žurnāls", 1952, nr. 7.