Viscaur slapjš un noguris, Šeldons brīnījās, cik viegli viņam izdevās pārģērbties un apvilkt sausas drēbes. Kaut ārkārtīgi noguris, viņš tomēr juta, ka viņam kļūst daudz labāk. Acīmredzot slimības krīze jau garām un viņš sāks izveseļoties.
"Kaut nu tikai neuznāktu drudzis," viņš savā nodabā sacīja un nodomāja, ka jāieņem hinīns, tiklīdz spēki to atļaus.
Turēdamies pie istabas sienām, viņš izgāja uz balkona. Lietus apstājās, bet vējš, kas bija brīdi rimis, atkal kļuva stiprāks. Jūrā sacēlās milzīgi viļņi, gandrīz veselu jūdzi gari, un ar traku niknumu drāzās uz krastu. "Džessi", kas bija noenkurota ar diviem enkuriem, lēkāja kā neprātīga, un katrs otrais vai trešais vilnis drāzās pāri tās klājam. Mastā bija divas flagas. Vējš tās plivināja, un tās izskatījās kā divas vijīgas metāla plates. Viena flaga bija zila, otra sarkana. Šeldons zināja, ka pēc Berandas privātā signālkoda tas nozīmē: "Ko pavēlēsiet darīt? Vai mēģināt laist laivu krastā?" Pirms atbildēt, Šeldons apskatījās signālu sarakstu, kas karājās turpat pie sienas. Tad kalps uzvilka pie karogkārts rājas baltu flagu virs sarkanās. Tas nozīmēja: "Glābieties no vētras aiz Nīla salas."
Varēja manīt, ka kapteinis Olsons bija gaidījis tieši tādu pavēli, to varēja noprast, redzot, cik ātri kuģa ļaudis uzvilka āķus no enkura ķēdēm. Enkurus viņš iesvieda jūrā, piesiedams bojas un cerēdams atgriezties un paņemt tos, kad vētra rimsies. "Džessi" pagriezās, pacēla fokmastu un tad devās prom kā auļojamais zirgs. Bet drāzās virsū jauns viesulis, stiprāks nekā pirmie grūdieni, un "Džessi" nozuda melnā miglā.
Visu šo nakti cits pēc cita pār Berandu drāzās vētras brāzieni, izraujot kokus ar saknēm, apgāžot mājas un tricinot visu dzīvojamo ēku, kas bija celta uz augstiem stabiem. Bet Šeldons nedzirdēja it nekā. Viņš gulēja un ne reizes nepamodās, pat nepakustējās savā gultā un neredzēja neviena sapņa. Un nākamajā rītā viņš pamodās kā no jauna piedzimis, sajuzdams stipru izsalkumu. Viņš taču vairāk kā nedēļu gandrīz nekā nebija ēdis. Viņš izdzēra glāzi kondensēta piena, atšķaidīdams to ar ūdeni, un pulksten desmitos riskēja izdzert tasīti buljona. Arī stāvoklis slimnieku barakās viņu iepriecināja. Neraugoties uz visu vētru, šonakt bija nomiris tikai viens slimnieks un no rīta bija ievests tikai viens saslimis strādnieks, bet kādi seši bija atlabuši un gāja no slimnieku barakām uz strādnieku teltīm. "Vai vējš aizpūtis slimību un iztīrījis saindēto gaisu?" nodomāja Šeldons.
Pulksten vienpadsmitos no Belsunas ciemata ieradās Sili sūtnis un ziņoja, ka "Džessi" uzskrējusi sēklī pusceļā starp viņu ciematu un Nīla salu. Naktī no "Džessi" bija atkūlušies arī divi matroži un ziņoja, ka kapteinis Olsons un trešais viņu biedrs noslīkuši. No viņu vārdiem Šeldons saprata, ka pats burinieks ir pilnīgi pagalam. Līdz ar visām citām nelaimēm notika tas, no kā viņš visvairāk baidījās: viņu sāka kratīt drudzis. Jau pēc pusstundas viņš dega kā ugunīs. Un viņš taču zināja, ka tagad vismaz vienu dienu nevarēs ieņemt ne visniecīgāko hinīna porciju. Ietinies veselā segu kaudzē, viņš gulēja gultā un pēkšņi sāka skaļi smieties.. Nu lielākas nelaimes vairs nevar būt! Visļaunāko viņš jau pārcietis, izņemot zemestrīci un ūdensplūdus. Bet, ja nekas ļaunāks vairs nav sagaidāms, tad jānāk lūzumam, pēc kura viss atkal sāktu iet uz labo pusi…. Un tādēļ viņš smējās, drebēdams zem savām segām, bet kalpi, kopā saspiedušies, brīnījās, kādi jodi sagrābuši viņu balto saimnieku.
4
DŽOANNA LAKLANDE
Vēl veselas divas dienas nerimās ziemeļrietumu vējš. Šeldons no drudža bija pavisam vārgs un bez spēka. Tā bija parastā malārija, bet, tā kā Šeldons jau bija novārdzis, tad divās dienās tik ļoti sakritās, ka citādi ne desmit dienās nevarētu tik ļoti novārgt. Bet dizentērija no Berandas bija kā slaucīt aizslaucīta. Vēl slimnieku barakās gulēja divdesmit strādnieki, bet visi tie jau atveseļojās. Pa abām divām dienām bija nomiris tikai viens pats, tas lielais mežonis, kura brālis gaudoja, pie slimā stāvēdams, kur labāk būtu dzenājis mušas prom.
Ceturtajā dienā pēc tam, kad Šeldons saslima ar drudzi, viņš no rīta gulēja uz balkona, miglainām acīm raudzīdamies trakojošā jūrā. Vējš jau rima, bet milzīgie viļņi aizvien vēl drāzās Berandas krastā, un viļņu šļakatas sitās līdz karogkārtīm aiz žoga, un putas apšļāca vārtu stabus. Šeldons ieņēma stipru hi- nīna devu, no kā viņam ausīs tā zvanīja, it kā tur būtu iemeties lapseņu spiets. Viņam drebēja rokas un kājas un kļuva nelabi, īsu brīdi, it kā miegā iekritis, viņš atdarīja acis un ieraudzīja ko neparastu: tai vietā, kur pēdējo reizi stāvēja "Džessi", ne visai tālu no krasta milzīga viļņa virsotnē parādījās kādas kuģa laivas stūris un atkal nozuda, kā nozūd katra laiva, kad tā slīd lejā no viļņu virsotnes. Šeldons nodomāja, ka tā ir halucinācija. Viņš taču zināja, ka nevienas kuģa laivas te nevar būt, jo neviens Zālamana salās neuzdrošinājās braukt jūrā tādā vētrā.
Bet parādība neizgaisa. Pēc īsa brīža atvēris acis, viņš atkal ieraudzīja kuģa laivu visā garumā un varēja pat saredzēt, kas tajā sēd. Viņš redzēja sešus airētājus; laivas pakaļgalā, visā savā augumā izstiepies, stāvēja stūrmanis, un viņa milzīgais stāvs bija skaidri saredzams pret baltajām viļņu putām; viņš ieraudzīja arī vēl astoto braucēju, kas bija saliecies pār laivas malu un raudzījās uz krastu. Bet Šeldonam bija vislielākais brīnums, ka laivā starp stūrmani un airētājiem sēdēja sieviete. Jā, tā neapšaubāmi bija sieviete, jo viņas kuplie mati plivinājās vējā, un taisni šajā brīdī viņa pūlējās tos savākt kopā un noglabāt zem cepures, kas bija gluži tāda pati kā viņa kovboja cepure.