Laiva atkal nozuda un pēc brīža no jauna parādījās nākamā viļņa virsotnē. Visi vīrieši bija melnie, tikai lielāki augumā un staltāki nekā Zālamana salu vietējie iedzīvotāji. Bet sieviete bija no baltajiem, to Šeldons skaidri redzēja. Viņam neviļus uzmācās daudzi jautājumi: kas viņa tāda un kā viņa nokļuvusi šeit? Bet viņš bija pārāk slims un tādēļ ne par ko nespēja dziļāk interesēties, bez tam viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tas ir tikai sapnis. Tad atkal viņš ieraudzīja, ka airētāji beidza airēt, bet sieviete un stūrmanis cieši raudzījās, kā viņiem drāžas virsū viļņu grēdas.
"Krietni jūrnieki!" viņš nodomāja, redzēdams, ka airētāji, tuvojoties milzīgam vilnim, kas kā neprātīgs drāzās uz krastu, visiem spēkiem ķērās airos, lai noturētos milzīgā ūdens kalna virsotnē. Tas viņiem lieliski izdevās. Lai gan laiva jau līdz pusei bija pilna ar ūdeni, tā tomēr laimīgi tika līdz krastam, un airētāji vienā lēcienā bija malā un vilka laivu augstāk krastā līdz vārtiem. Šeldons sauca savus kalpus, bet no tiem neviena nebija mājā, jo tieši tajā brīdī tie deva zāles slimajiem strādniekiem barakās. Un pats viņš nespēja piecelties, lai ietu pretī negaidītajiem viesiem. Tādēļ viņš atslīga pret krēsla atzveltni un noskatījās, kā svešinieki piesēja savu laivu. Kā vesela mūžība vilkās īsais brīdis. Sieviete stāvēja nomaļus, ar vienu roku turēdamās pie vārtiem. Viļņi šļāca viņai pie kājām un aplēja ar ūdeni jūrnieku gumijas zābakos autās kājas. Vērīgi viņa aplūkoja svešo namu un kādu brīdi cieši raudzījās uz Šeldonu. Beidzot viņa kaut ko teica saviem pavadoņiem un kopā ar tiem nāca uz dzīvojamo ēku.
Šeldons pūlējās piecelties, bet no tā nekas neiznāca. Un viņš vairāk nekā nevarēja, kā tikai noskatīties ienācējos. Svešinieces melno pavadoņu augums bija apbrīnojami spēcīgs un liels. Tādus salu iedzīvotājus Šeldons vēl nekad nebija redzējis; un tie arī nebija gluži melni kā Zālamana salu iedzīvotāji, bet gaiš- brūni, un viņu sejas panti bija pareizāki, stingrāki, gandrīz vai skaisti.
Sieviete - bet drīzāk gan meitene, nodomāja Šeldons, kāpa augšā uz balkona un nāca tieši pie viņa, bet viņas pavadoņi palika stāvot uz pakāpieniem. Viņa acīmredzot bija stipri saniknota; viņas pelēkās acis zibsnīt zibsnīja un lūpas drebēja. "Tā ir jaunkundze ar raksturu," nodomāja Šeldons. Bet viņas acu skats to pārsteidza. Viņas acis bija lielas un platas, un tās cieši raudzījās viņā zem taisnajām, līdzenajām uzacīm. Viņš ieraudzīja, ka tās tomēr nav tīri pelēkas. Viņas seja atgādināja sieviešu galviņas, kas grieztas kamejās, tik tīras un skaidras bija tās līnijas. Viņu pārsteidza cepure, jo tā taču bija vīriešu cepure; viņu pārsteidza kastaņu brūnuma matu pīnes un gar- stobra trīsdesmit astotā kalibra Kolta revolveris, kas bija viņai pie sāniem makstī.
"Nekas, teicama viesmīlība!" tie bija viņas pirmie vārdi. "Jūs atļaujat, lai ļaudis slīkst jums tieši acu priekšā un, vētras izskaloti, iepeld jūsu sētā."
"Es… es lūdzu piedot…" viņš izdvesa un, ārkārtīgi saņemdams visu savu gribasspēku, ar mokām piecēlās kājās.
Bet viņa ceļi ļodzījās, un, sajuzdams krūtīs stipru žņaugšanu, viņš slīga uz zemi. Ar vāju gandarījuma sajūtu viņš vēl pamanīja, ka dusmas viņas acīs zūd un tajās parādās rūpju pilns nemiers. Tad viņš iegrima kā smagā tumsā. Viņa pēdējā doma bija, ka nu viņš beidzot zaudē samaņu - pirmoreiz savā mūžā.
Viņš atmodās no spēcīgām zvanu skaņām. Atvēris acis, viņš redzēja, ka guļ savā istabā gultā. Sienas pulkstenis jau rādīja seši, un pēc saules stariem viņš saprata, ka ir seši no rīta. Kā mulsumā viņš juta, ka noticis kas neparasts, bet, kas īsti, to viņš pirmajā brīdī nekādi nevarēja atcerēties. Pēkšņi viņš ieraudzīja pie sienas kovboja cepuri un tai blakus patronu somu un garstobra Kolta revolveri. No šaurās jostas bija skaidri redzams, ka tā pieder sievietei, un Šeldons tūdaļ atcerējās kuģa laivu un pelēkās acis, kas raudzījās zem līdzenajām uzacīm. Acīmredzot viņa, meitene ar pelēkajām acīm, arī bija tā, kas zvanīja ārā, sētā. Viņš atcerējās arī, ka viņu gaida pienākumi, ka bez viņa nav neviena cita, kas varētu izrīkot strādniekus, un ar lielām pūlēm piecēlās un nosēdās uz gultas malas, bet gar acīm virmoja zilzaļi loki, un viņš būtu pakritis, ja nepieturētos pie sienas. Vēl brīdi viņš sēdēja, acis aizvēris, pūlēdamies pārvarēt reiboni galvā, tad izdzirda viņas balsi:
"Ser, tūliņ atpakaļ gultā!"
To viņa sacīja valdonīgā balsī, kā mēdz runāt cilvēks, kas radis komandēt. Un tai pašā mirklī viņa ar vienu roku enerģiski noguldīja Šeldonu atpakaļ spilvenos, ar otru turot viņa muguru.
"Jūs veselu dienu nogulējāt bez samaņas," viņa teica, "un tagad es te rīkojos jūsu vietā. Jūs varēsiet celties, kad atļaušu, ne agrāk. Kādas zāles jūs lietojāt? Hinīnu? Tā. Tā ir labi. Jūs būsiet labs pacients."
"Bet, klausieties," viņš gribēja ko teikt.
"Nerunājiet," viņa to pārtrauca. "Tas ir, jūs nedrīkstat runāt pretī. Bet vispār runāt varat."
"Bet plantācija taču…"
"Pusmiris cilvēks plantācijai nekā laba nevar dot! Vai tiešām jūs nekā negribat par mani zināt? Es jūtos apvainota. Apžēlojieties, es tikko pārdzīvoju pirmo kuģa bojāeju savā mūžā, bet jūs par to nemaz neinteresējaties un domājat tikai par savu nelaimīgo plantāciju. Vai tad tiešām nemaz neredzat, ka es degu aiz nepacietības, kā man gribas kādam izstāstīt par mūsu kuģa bojāeju?"