Dīkrosis gandrīz nešaubās, ka šis jūrnieks ir Eleonoras draugs, kura ģīmetne kādreiz kā svētbilde karājusies dziedātājas istabiņā un allaž kritusi viņam uz nerviem. Viņš vēl nezina, kādus labumus no tā izsitīs, bet smalkais deguns nojauš visādas iespējas.
— Jus esat latvietis? — Taimiņš ziņkāri jautā.
— Bez šaubām!… Lūdzu vienu brītiņu nekustēties! Tā! Paldies! — nofotografējis Taimiņu, Dīkrosis pazemina balsi līdz čukstam: — Šis te, — viņš neuzkrītoši norāda uz Čaikinu, — cerams, nesaprot latviski?
— Nē. Jūs laikam gribat man uzticēt svarīgu noslēpumu? — Taimiņš pavīpsnā.
— Nebūt ne. Gribu tikai pateikt, ka manā personā — un varbūt ne tikai manā — jums Kristportā ir draugi.
Mēs labi saprotam, ka ne jau brīvprātīgi esat uzvilkuši šo formas tērpu…
— Nevajag spriest par citiem pēc sevis, — Taimiņš tūlīt saprot, ar ko viņam darīšana. — Jums varbūt tiešām neatliek nekas cits, kā valkāt šo teicami pašūto sulaiņa livreju… Par mani varat nerūpēties. Pat ja nebūtu nodzīvojis divus gadus Kristportā un iemantojis labus draugus starp ločiem…
— Ak starp ločiem? Ļoti amizanti. Ieteicu jums nerādīties viņiem acīs. Vai nezināt, kā apzinīgi proletārieši izrīkojas ar streiklaužiem?
— Domāju, ka viņi tomēr būs priecīgi redzēt mani.
— Priecīgi? Tas gan skan ļoti nozīmīgi. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka padomju kuģis ierodas, tieši streikam sākoties?
— Vācieties pie velna!
— Beidzot dzirdu komunista cienīgu vīrišķīgu valodu. Es runāju ar jums kā cilvēks ar cilvēku, pēc tam ka tautietis ar tautieti, visbeidzot kā žurnālists, kas interesējas par viņam neizprotamu faktu, bet jūsu vienīgais atbalsts ir velns… Paldies par to pašu. Iznāks labs virsraksts intervijai: «Padomju jūrnieks pasūta mūsu korespondentu pie velna»… Uz redzēšanos!
— Kas tas bija par tipu? — jautā Čaikins, raudzīdamies pakaļ Dīkrosim.
Taimiņš parausta plecus.
— Nekas sevišķs… Bijušais latvietis…
Nokāpis motorlaivā, Dīkrosis uzgrūžas saniknotajam Švikam.
— Šie ļaudis! — Šviks vai aizsmok. — Šie ļaudis nezina, kas ir humanitāte! Nekā nejēdz komercijā! Vai tie ir cilvēki? — un viņš apsūdzoši paceļ pret kuģi spieķi.
* * *
Ostā blakus Freksas tvaikoņiem, kuru zili baltie kuģniecības vimpeļi bezvējā algādina pusmastā nolaistus karogus, pietauvojies vienīgais ārzemju kuģis — franču «Šerbūra», kas streika dēļ nav paguvis iziet jūrā. Tieši pretī tam, it kā franču jūrnieki būtu tīšām izraudzījušies šo noenkurošanās vietu, atrodas krodziņš «Pie jautrā delfīna».
Iespējams, ka vakaros, kad deg raibie lampioni un spuldzītes, kad spoguļu drumstalām klātā bumba zem griestiem plašajā telpā met rotaļīgas dzirkstis, apmeklētāji jūtas šeit omulīgi. Patlaban patumšā zāle atgādina lielu šķūni, kādos parasti rīko zaļumballes. Vienīgi dejas grīda ir no stikla, citur redz nekrāsotus dēļus un lētas portjeras. Galdiņi novietoti tā, lai krodziņš varētu uzņemt pēc iespējas vairāk viesu.
Gaisma deg tikai virs diviem kopā sabīdītiem galdiņiem, ap kuriem sasēdušies kādi desmit franču matroži. Bet valodas viņiem neraisās. Varbūt vainīga atbalss, kas tukšajā zālē pat pusčukstus izrunātam vārdam piešķir neparastu zimīgumu, varbūt sen jau iztukšotā vīna pudele, kuru saimnieks neparko nevēlas «uz krīta» apmainīt pret pilnu. Kārtējo reizi paskaidrojis apmeklētājiem, ka viņš nevar pats sevi izputināt, krodziņa īpašnieks atgriežas pie letes, kur viņu gaida Eleonora Krelle.
Pat šajā trūcīgajā apgaismojumā redz, ka viņas izskats krasi atšķiras no ģīmetnes, kas nu jau desmit gadus ceļo Taimiņam līdzi no kuģa uz kuģi. Tiesa, gaišie mati joprojām kupli un vijīgi, bet trūkums un pārdzīvotās vilšanās iegrebušas dažu asu rievu zem acīm un ap sarūgtināti sakniebtajām lūpām. Viņa tērpusies apbružātā kleitā, kura tikai aizpērn bija moderna. Padzirdējusi krodzinieka soļus, Krelle cenšas mazliet uzburt smaidu.
— Vai tad es slikti dziedu? — viņa koķeti jautā.
— Labi! — krodzinieks bezkaislīgi pamāj ar galvu.
— Varbūt publikai vairs nepatīk manas dziesmas?
— Publikas nav un nebūs, — krodzinieks pat nepaceļ balsi. — Vai tiešām man jāatkārto: sācies loču streiks. Un, kad osta ir tukša, mans lokāls arī tukšs.
— Ilgi tas taču neturpināsies? — Krelles balsī iezogas cerība. — Ilgi viņi taču neizturēs, vai ne?
— Ilgi neviens bez ēšanas nevar izturēt — ne loči, ne jūs un arī es ne, ticiet man, — krodzinieks pamazām zaudē pacietību. — Bet vienu es jums gan varu apsolīt: lai cik man grūti, tai dienā, kad beigsies streiks, es jums samaksāšu tādu pašu honorāru, kādu kabarejā «Kristāls» saņem ārzemju primadonnas, — un viņš ar zīmīgu žestu paspiež Krellei roku.
Klusi, it kā baidīdamās izaicināt likteni, Krelle aizver krodziņa durvis un šļūcošiem soļiem dodas uz pilsētas centru. Nogurumu un bezcerību pauž viņas salīkušie pleci, pat tievā mugura. Garām steidzas ļaudis; kada mašīna, iegriezdamās šķērsiela, gandrīz sabrauc viņu, bet Krelle neraujas atpakaļ — patlaban viņu nodarbina vienīgi rūpes par rītdienu, par to, ko pateikt dzīvokļa saimniecei. Pie kādas ēkas, kuru tricina rotācijas mašīnu dobjā dunoņa, viņa apstājas, ilgi, kā burtodama, lasa izkārtni «Kristportas Kurjers». Beidzot Krelle izšķiras — pēdējās pašcieņas atliekas jau sen pazaudētas.
Bet tālāk par vestibilu viņa netiek.
— Dīkroša kunga nav, — šveicars aizsprosto viņai ceļu uz liftu, tad uzmet skatienu Krelles novalkātajām, dubļu aptašķītajam kurpēm un pēkšņi ierunājās gluži draudzīgā balsī:
— Patiešām, jaunkundz, viņš izbraucis jūrā.
— Jūrā? — Krelle atdzīvojas. — Tātad streiks jau beidzies?