— Ak, tad no tās puses pūš vējš? Ja jums izdotos pierādīt, ka krievi piekopj graujošu darbību…
Tas uzspridzinātu tirdzniecības līgumu! Pilnīgi pareizi! Vai beidzot jūs esat aptvēruši, ka citādi tik atbildīgā brīdī nebūtu pa galvu, pa kaklu atskrējis no galvaspilsētas?…
Pie durvīm klauvē.
— Tas būs Dīkrosis! — Freksa steidzas atvērt durvis un tūdaļ grib tās atkal aizcirst. Bet, pirms konsuls pagūst aizvērt durvis, Šviks, pastūmis viņu sānis, uzbudināti ieskrien istabā.
— Atnāciet citreiz! — Freksa mēģina tikt no viņa vaļā. — Vai tad neredzat, ka man ir svarīga saruna ar doktoru Borku?
— A! Doktors Borks! A! Tikko Zumers man pastāstīja, skrēju šurp. Jūs esat mana pēdējā cerība! Jā, ludzu atvainošanu, savā uztraukumā aizmirsu stādīties priekšā. — Šviks pasniedz Borkam vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā… Allaž priecīgs pakalpot…
— Vēlāk! Vēlāk! — Freksa mēģina izbīdīt viņu pa durvīm.
Desmit tūkstoši nelaimīgo Bergholmā!… Bads!… Medikamentu t rukums! — Šviks, baidīdamies, ka viņam neļaus izrunāt līdz galam, ber vārdus kā pupas. — Divi kuģi ar zārkiem!… Šis streiks jāizbeidz!… Kristīga apbedīšana…
— Varat neuztraukties! — Borks pašapmierināti smaida. — Streiku drīzumā apbedīsim!
— O! — Švika acīs parādās prieka asaras. — Jūs man atdodat dzīvību. Bet kad? Kad? Tas ir dzīvības un nāves jautājums!
Borka vietā atbild Freksa:
— To ir grūti pateikt… Varbūt pēc mēneša… Varbūt pēc divām nedēļām… Vai ne, doktor? — Freksa uzmet Borkam zīmīgu skatienu.
Kad Švika vaimanas jau skan aiz pievērtajām durvīm, Borks palūkojas konsulā un piemiedz aci.
— Nu ja, — konsuls negribīgi atzīst. — Katram savas privātās intereses. Jus esat ieinteresēti, lai izgāztos tirdzniecības līgums ar Krieviju…
— Bet jūs, lai ar streika palīdzību piespiestu pie sienas konkurentus.
Konsuls apmierināti berzē rokas.
— Mēs viens otru saprotam… Tas nebūs mūsu pirmais kopīgais darījums, vai ne, Bork?
Viņu sarunu pārtrauc Dīkroša ierašanās.
— A, Dīkroša kungs, esiet sveicināti! — Borks viņu laipni apsēdina. — Labu laiciņu neesam redzējušies. Vai Kristportā jums vēl nav kļuvusi par šauru?… Esmu nodomājis piedāvāt jums posteni galvaspilsētā… Tas ir, kad būšu iekšlietu ministrs.
— Mēs visi to ceram, — Dīkrosis savelk seju padevīgā smaidā.— Ar ko varu jums pakalpot?
— Konsuls man teica, ka izbraucāt pretī padomju kuģim? Vai komanda ir jusu tautieši? Un galvenais: kas vada kuģi uz Kristportu?
Uzmanīgi noklausījies Dīkroša stāstu, Borks pieteic sarunu ar galvaspilsētu. Pēc tam pagriežas pret konsulu.
— Nu redzat, vai man nav taisnība? Karavadonis
pats rada sev izdevīgus apstākļus kaujai… Varu jūs apsveikt ar drīzu uzvaru!
— Nesaprotu… — konsuls nomurmina.
— Es jau teicu, ka jums būtu laiks izvēdināt smadzenes. — Lūk, šis padomju stūrmanis… Kā viņu tur sauc?
— Ja nemaldos, Taimiņš, — Dīkrosis pakolpīgi pasaka priekšā.
— Nav svarīgi… Ko labāku pat grūti iedomāties… Dzīvojis Kristportā, draudzējies un strādājis ar ločiem… Vai saprotat, ko tas mums dod?
— Bet jūs taču vēl neesat ar viņu runājis, — Freksa iebilst.
— Nav nekādas nepieciešamības… Padomājiet, konsul… Šis cilvēks ir latvietis. Viņam trīsdesmit pieci gadi. No tiem viņš desmit dzīvojis padomju iekārtā…
— Tas ir ļoti slikti.
— Nē, tas ir ļoti labi. Vienkārša aritmētika pierāda, ka pārējos divdesmit piecus gadus viņš dzīvojis normālos apstākļos. Tieši tos gadus, kad veidojas cilvēka raksturs. Paražas, bērnības iespaidi, ilgas, sapņi… Nokasiet plāno sarkano krāsu, un zem tas būs cilvēks, līdzīgs mums. Cilvēks, kas sapņo par stāvokli sabiedrībā, par materiālo neatkarību, par savu īpašumu. Viņš jau bērnībā sapratis, ka nauda spēj visu!
— Baidos, ka jūs maldāties, — Dīkrosis iebilst.
— To mēs vēl redzēsim!
— Es jau esmu viņu redzējis… Ar naudu jūs nekā nepanaksit, — Dīkrosis apklust, lai ļautu saviem vārdiem pienācīgi iedarboties.
— Jūs par to esat pārliecināts? — Borks vaicā.
— Te nu ir tie izdevīgie apstākļi, kurus rada īsts karavadonis, — konsuls nikni iegrūž cigāru pelnu traukā. — Ko nu darīsim?
— Es varētu jums dot padomu, — Dīkrosis pasmīn, — kas vairāk vērts par visiem aritmētiskajiem aprēķiniem.
— Runājiet! — vienlaikus sauc Borks un Freksa.
— Tas jums maksās apaļu summiņu, — un Dīkrosis, no kura pakalpīgā smaida nav palicis ne vēsts, nosauc tādu summu, ka konsulam vai mati ceļas stāvus.
— Esmu jums taču piesolīju izdevīgu posteni, — Borks saka, uzsmaidīdams Dīkrosim.
— Neatsakos, — Dīkrosis pasmīn. — Bet ja nu jūs tomēr nekļūsit iekšlietu ministrs?
— Nu ko, konsuls jums izrakstīs čeku, — Borks parausta plecus. — Tas ir, ja jusu padoms tiešām tā vērts.
— Es? — Freksa izmisīgi noplāta rokas. — Es neesmu miljonārs.
— Nekas, nekas, — Borks nomierinoši uzliek viņam roku uz pleca. — Esmu ar mieru segt pusi!
Tikko Dīkrosis aizgājis, iezvanās telefons. Borks pieiet pie aparāta — tā ir pirmīt pieteiktā tālsaruna.
— Venstrāt, jūs?… Nu tad klausieties! Ceru, ka Kristportā neesat pārāk pazīstams?… Ļoti labi. Brauciet ar saviem puišiem šurp! Pec iespējas ātrāk!… Šaut?… Ko jūs?! Nekā tamlīdzīga. Tieši otrādi, smalks darbs… Jums būs jāstrādā ar baltiem cimdiem.
* * *
Iznācis no viesnīcas, Dīkrosis dodas uz redakciju, kur nodiktē mašīnrakstītājai īsu rakstu avīzes ekstraizdevumam, pēc tam uz «Kristportas Kurjera» tipogrāfiju. Viņa nākamais gājiens ved uz varietē teātri «Kristāls».
Kristportā nav visai liela pilsēta. Te nedarbojas ne nakts klubi ar striptīzu kā galvaspilsētā, ne teātri, ne cirks. Visas šīs iestādes aizstāj varietē teātris, kur turīgi pilsoņi var iedzert glāzi īsta skotu viskija vai franču konjaka, padejot ar savām dāmām, vai arī, ja tādas nav līdzi, atrast uz vietas kādu partneri pa savai gaumei, bet starpbrīžos noskatīties mākslinieciskus priekšnesumus. Tā ir vienīgā vieta pilsētā, ko labprāt apmeklē ārzemju kuģu virsnieki un iebraucēji no galvaspilsētas. «Kristāla» īpašnieks līdz šim nekad nav sūdzējies par ienākumiem — parasti lokāls ir pārpildīts. Taču tagad, streikam sākoties, jārēķinās, ka ārzemju jūrnieki izpaliks. Tāpēc Dīkroša priekšlikumu uzņem puslīdz labvēlīgi. Sākumā īpašnieks gan mēģina formas pēc protestēt.