— Vai tad neteicu, ka šoreiz, pārmaiņas pēc, būs jāstrādā ar baltiem cimdiem? — Borks pamāca. — Parādiet viņam fotogrāfiju! — viņš pasaka, pagriezies pret Dīkrosi.
Venstrāts pagroza Taimiņa fotogrāfiju pirkstos, pēc tam iebāž kabatā.
— Simpātisks cilvēks! — viņš apmierināti norūc.
— Darīšanas ar tādu cilvēku man allaž sagādā baudu.
* * *
Ieliņas, kas ved uz ostu, ir ļaužu pilnas: cilvēki dodas sagaidīt padomju kuģi. Vieni aiz simpātijām pret valsti, kuru šis kuģis pārstāv, citi tāpat aiz ziņkāres. Starp viņiem izspraucas afišu izlīmēlājs — salīcis vecītis ar līmes spaini un lielu afišu rulli. Pie reklāmu staba viņš apstājas. Soli palēnina arī daži garāmgājēji. Un lūk, gandrīz pāri visam stabam atmirdz melnā, sarkanā un baltā krāsā ieturēts plakāts. Melna, padrūma ieliņa alsauc atmiņā Vecrīgu. Zem luktura stāv sieviete baltā lietusmētelī. Mākslinieks diezgan sekmīgi atveidojis Krelles seju. Krīt rudenīgas lapas. Liels sarkans uzraksts vēstī:
VARIETĒ KRISTAL
ELEONORA KRELLE DZIED UN DEJO
Afišu izlīmētājs dodas tālāk. Un drīz uz katra stūra parādās plakāti, kas aicina publiku šovakar noskatīties Eleonoras Krelles priekšnesumus.
Krastmalā pie ziemeļu baroka stilā celtajām senlaicīgajām noliktavām modernā dzelzsbetona elevatora tuvumā pulcējas ļaudis. Gan veci jūrnieki, gan jaunieši, gan sievietes, gan bērni. Ostas pilsētā kuģa ierašanās ir tikpat ikdienišķa parādība kā vilciena pienākšana jebkurā dzelzceļa mezglā. Taču šoreiz tas ir izcils notikums. Kristportas vienkāršie ļaudis ieradušies raudzīties, kā retais viesis — krievu kuģis — piestās krastmalā. Policisti izveido ķēdi un atspiež pūli no tās vietas, kur pēc dažām minūtēm pietauvosies «Padomju Latvija».
Iespiesta starp strādnieku, kas uzsēdinājis sev uz pleca trīsgadīgu meitiņu, un vecu jūrnieku ar Freksas rēderejas zimotni pie formas cepures, stāv Nora. Laiku pa laikam viņa pastiepjas uz pirkstgaliem, lai redzētu pāri blīvajam laužu mūrim.
Mazliet nostāk, pa pusei slēpdamies spīķeru pavēnī, piecpadsmit metru atstatumā cits no cita stāv trīs Venstrāta vīri.
Visu acis pievērstas ostas vārtiem, kurus izveido divi nelieli moli. Caur tiem ieslīd «Padomju Latvijas» vieglais, gaiši pelēkais korpuss. Kuģis atri tuvojas krastam. Daži veikli manevri, un muskuļotas ostas strādnieku rokas lidojumā noķer sviedlīni. Trose apvijusies pālim. «Padomju Latvija» pietauvojusies cieši līdzās krastmalai. Strādnieks paceļ savu meitiņu un tur viņu izstieptajās rokas.
— Teicami! — saka vecais jūrnieks. — Nezinu, kā ar politiku, bet pietauvoties viņi prot.
— Jā, īsti jūrnieki, — cits apstiprina.
— Es no tauvām un pietauvošanās gan maz ko saprotu, — atsaucas strādnieks ar meitenīti uz pleca. — Bet, kas attiecas uz politiku, tad varu pateikt: «Lieliski!»
Nora, spraukdamās uz priekšu, velti cenšas saskatīt Taimiņu. Beidzot viņa nenociešas. Liesmaino neļķu pušķis uzlido gaisā un kā zaigojošs lietus nolīst pār klāju. Padomju jūrnieki smiedamies ķer ziedus.
— Labi sagaidīja, — pēc brīža saka kapteinis Akmens, iesprauzdams neļķi krūšu kabatā. — Palūkojieties, mūsu puiši izskatās kā mīlētāji, kas dodas uz randiņu, — viņš smaidot norāda uz matrožiem, kas rosās klajā pie lūkam un vinčām.
— Var teikt, ar kvēlām ovācijām, — Dubovs pasmīn. — Cerēsim, ka Kristportā mums "nav slepus sagatavojusi vel citu uzņemšanu.
— Nieki! — kapteinis atgaiņājas.
— Nesakiel. vis! Valdība taisās noslēgt ar mums tirdzniecības līgumu… Vai dzirdējāt pa radio, cik nikni tam pretojas proamerikāniskās aprindas…
— Baidāties, ka viņi izmantos mūsu ierašanos pret padomju provokācijām?
— Godīgi sakot, tas nav nemaz tik neiespējami. ., Iznāca ļoti nelādzīgi, ka mēs iebraucām paši un tieši tad, kad izcēlās loču streiks.
— Neesiet tāds pesimists, — kapteinis pasmaida un, ieraudzījis Taimiņu, kas nokāpj no komandtilta, stiepj tam pretī savu neļķi.
— Netaisnīgi! Cilvēks atvedis lielu tvaikoni, bet viņam pat mazu ziediņu nav iedevuši, — un kapteinis piestiprina savu neļķi pie Taimiņa svārku atloka.
Pusstundu vēlāk Taimiņš savā labākajā, tumši zilajā uzvalkā, kura pogcaurumu rotā tas pats zieds, nokāpj krastā. Pārējie no sardzes brīvie biedri jau aizgājuši uz pilsētu. Tikai daži matroži, to skaitā Čaikins, īpaši gaidījuši, lai Taimiņš viņus iepazīstinātu ar Kristportu. Čaikins dara to ar gudru ziņu —Taimiņš vienīgais zina, kur var dabūt vislabāko alu.
Tikmēr iestājusies krēsla. Tālumā zaigo boju raibās ugunis, mastu galos līdzīgi lampionu virknei kvēlo signālugunis, mirdz spuldzes rūcošo portālceltņu galos. Kad Taimiņš ar saviem pavadoņiem tuvojas, no spīķeru ēnas atdalās tukls, omulīga izskata vīrietis. Pienāk klāt, lūdz piesmēķēt. Sērkociņa liesmiņas gaismā pazinis Taimiņu, tuklais vīrietis atpaliek un dod mājienu saviem biedriem, Tēlodami mazliet iereibušus ostas strādniekus, tie neuzkrītoši seko padomju kuģiniekiem.
Taimiņš vairākkārt paiet garām plakātiem, kuros izziņota Eleonoras Krelles uzstāšanās, tomēr nepamana tos. Vainīga ne tikai tumsa. Atkalredzēšanās ar pazīstamām vietām tā satraukusi Taimiņu, ka viņš nepievērš uzmanību pat biedru piezīmēm. Tās pašas senlaicīgiem lukturiem vāji apgaismotās ieliņas, tie paši vēlā vakara stundā atvērtie veikaliņi, tās pašas uzkrītoši vienveidīgi smiņķējušās sievietes, kas sagaida jūrniekus ar pārspīlēti jautriem saucieniem, bet, atbildi nesaņēmušas, atkal iespiežas pievārtēs.
Jā, pilsēta nav izmainījusies. Kas pa šiem gadiem noticis ar viņa draugiem? Vai viņš sastaps savu skolotāju loču māksla Ēriku Berlingu, kas deva ne tikai patvērumu, bet arī iesaistīja pretošanās kustībā? Un Berlinga mazo Noriņu — ņipro, pārgalvīgo meitēnu, kas solījās dienās izaugt par īstu skaistuli un krietnu jūrnieka sievu? Un daudzus citus, ar kuriem Taimiņu saistījusi stipra, vīrišķīga draudzība? Tagad viņš nožēlo, ka pēc dažām no Padomju Armijas atsūtītām atklātnēm pārtraucis sarakstīšanos.