Taures signāls. Pārvarēdams nespēku, vecais Sērenss atkal atdalās no sienas, piesteidzas pie mašīnas un pakalpīgi atver durvis. Izkāpj Eleonora Krelle. Viņa tērpusies krāšņā, melnā skatuves tērpā. Virs tā uzmests baltais lietusmētelis, kurā viņai šovakar jāuzstājas. Patiesību sakot, Eleonorai butu jāpiebrauc pie aktieru ieejas, bet viņa nevar sev liegt prieku ienākt pa parādes durvīm namā, kura slieksni līdz šim varējusi pārkāpt tikai sapnī.
Eleonora nepazīst veco vīrieti, kas, padevīgi noliecis galvu, gaida dzeramnaudu. Bet viņa pazīst postu un trūkumu, kas apzīmogojis večuka izdilušo seju un saliecis plecus. Šajā vecajā vīrā viņa it kā redz savu pagātni un, ja šodien nebutu gadījies šis pēkšņais pagrieziens, vēl nožēlojamāko nākotni. Līdzjūtības pārņemta, Eleonora strauji atver rokassomiņu un iespiež Sērensa rokā prāvu naudas zīmi.
Brīdi Sērenss kā apstulbis raugās neticamajā bagātībā, kas guļ viņa plaukstā. Tad atjēdzies steidzas pakaļ Krellei un, panācis to pie pašām durvīm, nesakarīgi murminādams pateicības vārdus, savukārt kaut ko ieliek viņai saujā — Dantes sējumu.
— Neņemiet jaunā… Nekā cita man nav. Par jūsu labo sirdi… «Dievišķīgā komēdija».
Šveicars pārpratis situāciju. Domādams, ka vecais diedelē no aktrises naudu, viņš rupji atgrūž Sērensu.
— Laipni lūdzu! — Krelles priekšā izaudzis galantais varietē teātra īpašnieks. — Man prieks apsveikt jūs savā teātrī!
Viņš svinīgi paņem Eleonoru zem rokas un ieved vestibilā.
Krelle atskatās. Vecais Sērenss nekur vairs nav redzams.
Toties, pa pusei paslēpies aiz kādas kolonas, viņu uzmanīgi vēro vīrs ar rētu vaigā.
* * *
Vecais Sērenss nu varētu mierīgi doties mājās — pat spožākajos ziedu laikos viņam nekad nebija gadījies turēt rokā tādu summu. Tiesa, tagadējos laikos naudai vairs nav vecās, labās miera laiku vērtības, bet nav nekādu šaubu, ka, taupīgi dzīvojot, ar to varēs iztikt vismaz mēnesi. Jau iztēle vien, cik omulīgi "būs viņa istabā, kad kamīnā atkal sprakstēs bērza šķilas, silda un spārno.
Tomēr ieradums piekaļ pie vietas. Ieradums un nez no kurienes pēkšņi pamodusies kārība. Varbūt šodien ir viņa lielā diena, pasakainā veiksmes diena, kas cilvēka mūžā atgadās tikai vienreiz… Varbūt laimēsies atkal saņemt tādu summu, un tad varēs bez rūpēm dzīvot nevis mēnesi, bet divus trīs, iespējams, pat veselu pusgadu… Lūk, tuvojas vairāki jūrnieki. Ja viņi jau paguvuši iedzert, tad droši vien būs devīgi.
Padomju jūrnieki tiešām jau paguvuši iebaudīt pa dažam alus kausam. Diemžēl tas garšas un stipruma ziņā nevar sacensties ar «Rīgas gaišo», kur nu vēl ar slaveno Pilzenes alu, kas kuģa bufetē ir lielā krājumā. Tāpēc Čaikins, reizēm gan zaudēdams pareizo kursu svešo ieliņu sarežģītajā fārvaterā, neatlaidīgi stūrē uz ostas pusi. Arī pārējiem nav nekas pretī — ko sevišķu bez liekas valūtas pasāksi svešā pilsētā?
— Kā visīsākā ceļā tikt uz ostu? — motorists lauzītā angļu valodā vaicā Sērensam, kas pakalpīgi tuvojas grupiņai.
Tas nepagūst atbildēt, jo Čaikins pēkšņi skaļi iesaucas:
— Tavu brīnumu! — un rāda uz plakātu, kurā attēlota Eleonora Krelle.
— Kas tad? — motorists nesaprot.
— Sī dziedātāja, lūk, kas, — un Čaikins paskaidro:
— Stūrmaņa kajītē redzēju bildīti. Ļoti līdzīga…
— Nieki, — motorists atmet ar roku. — Iepatikusies cilvēkam aktrise, nu vazā līdzi pa pasaules jūrām, lai būtu ko acis pamielot. Andrejam virs kojas piesprausts vesels harēms. Laikam tāpēc miegā tā svaidās, nespēj izvēlēties…
— Tu te pārāk neizrunājies! — Andrejs bez niknuma piedraud.
— Nē, Taimiņš nav tāds, — Čaikins pašūpo galvu.
— Viņam līgava pazudusi. Un ja nu šī būtu tā pati?
— Tad tu domā, ka viņš talab mus pametis? — motoristam ataust gaisma. — Varēja taču pateikt kā cilvēks.
— Pag, pag, viņš kaut ko ieminējies par vecu paziņu… — Čaikins atceras.
Pārpratis jurnieku interesi par plakātu, vecais Sērenss iejaucas sarunā:
— Ļoti ieteiktu apmeklēt. Devīgs cilvēks nevar slikti dziedāt. Jus nenožēlosit.
Šai mirklī garām paiet omulīga izskata patukls vīrietis un uzmanīgi nopētī jūrniekus.
* * *
Varietē teātra pusapaļā, apzeltītā zāle ir tikpat bezgaumīga kā māksla, kuru te parasti izrāda. Galdiņu te krietni mazāk nekā «Jautrajā delfīnā», toties uzcenojums daudz lielāks, it īpaši alkoholiskajiem dzērieniem, kurus katrs apmeklētājs spiests pasūtīt. Ne velti īpašnieks vaļsirdības brīžos mēdz dižoties, ka viņam pietiek ar trim tādiem dzērājiem kā rēderis Kerzens, lai ar uzviju seglu visus vakara izdevumus.
Krelle jau sešus gadus dzīvo Kristportā, bet «Kristālā» bijusi tikai vienu vienīgo reizi — tajā sen aizmirstajā vakarā, kad Dīkrosis nolēma svinīgi apslacīt nupat saņemto pavalstniecību.
Krelle sērīgi pasmaida — toreiz vēl nebija galīgi zaudētas cerības, ka Dīkrosis viņu apprecēs, cerības uz savām mājām, ģimeni un pasi. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tās īstenībā bija atvadas — nevar taču visu cienītais Kristportas pilsonis saistīt savu likteni ar šaubīgu bezpavalstnieci. Krelle Dīkrosim nekā nepārmeta, galu galā katram dzīvē ir savs ceļš. Tā ir viņas pašas vaina, ka pieķeršanās nu jau izbalējušai jaunības mīlestībai stūmusi arvien dziļāk nabadzības un pagrimuma muklājā.
Kas varēja domāt, ka pēc visiem šiem gadiem kāds negaidot pasviedīs virvju kāpnes, pa kurām var atkal rāpties uz augšu? Nav vēl zināms, kurp tās aizvedīs, bet izdevība jāizmanto, lai tur vai kas!… Pavērusi spraugu smagajā samta priekškarā, Eleonora lūkojas zālē. Publikas pagaidām nav daudz, bet visi ir solīdi ļaudis, Kristportas «krējums», nevis trokšņainie jūrnieki, kas skaļā balsī auro līdzi piedziedājumu.