Lubu brīdi kareivis, jādomā, dzīvokļa tagadējā saimnieka dieninieks, neteica nekā. Tad viņa acis uzdzirkstīja ļauns prieks.
— Tas būs mans frontes sveiciens vecim, — viņš grīni nomurmināja un tūdaļ papūlējās savilkt seju viesmīlīgā smaidā:
— Lūdzu, lūdzu, jaunkundzei tas būs patīkams pārsteigums! Nāciet droši iekšā.
Ielaidis Taimiņu priekšiņā, viņš pacēla lepnu cūkādas ceļa somu, kas it nemaz nesaderēja ar jefreitora uzplečiem, un aši izgāja kāpņu telpā. Durvis aizcirtās.
Kādu mirkli Taimiņš nepakustējās. Viņš aptvēra, ka nekad īsti nebija ticējis tik lielai veiksmei. Nora nevis evakuācijā, nevis dzimtajās lauku mājās, bet šeit. Šeit — dažu soļu attālumā. Tūlīt viņš meiteni apskaus! Aizmirsās dieninieka dīvainā uzvedība, aizmirsās derdzīgā apkārtne, pat elementārā piesardzība. Neliekoties ne zinis par mundieri ar šturmbanfīrera zīmotnēm, kas karājās uz vadža, viņš šķērsoja tumšo virtuvi un atrāva Noras istabiņas durvis.
Gaismas apžilbināts, Taimiņš labi neapjēdza, ko redz. Toties kā nokaitētas adatas ausis durstīja vārdi:
— Johanu aizsūtīju uz fronti, nu mēs beidzot esam vieni, Eleonoras jaunkundz…
Tad tikai viņš ieraudzīja Noru, savu Noru, kas istabas stūrī izmisīgi pūlējās atkauties no kāda vīrieša. Viņa seju Taimiņš nesaskatīja, bet pietika ievērot ienīsto formas tērpu, lai tvertu pēc smagā ozola krēsla un ar visu spēku triektu to esesieša spīdīgajā pakausī.
… To, kas notika pēc tam, Taimiņš nekad lāgā nevarēja atcerēties. Bija skūpsti un asaras, bija apkampieni, kuriem draudošās nāves briesmas piešķīra kaislīgu vienreizīgumu. Un bija neizbēgami tuvās šķiršanās melnā ēna.
Rītausmā viņi centās lietišķi aprunāties. Bet kādu padomu varēja dot meitene, kas visus šos okupācijas mēnešus bija dzīvojusi noslēgti — viena ar savu mūziku un ilgām pēc mīļota? Jāmēģina noslēpt nozieguma pēdas un jābēg. Jāpazūd no Rīgas, kur viņa ierašanās vēl nav pamanīta. Ir jau, protams, dzirdēts, ka kaut kur Latgales mežos mitinās partizāņi, bet Taimiņš ir jūrnieks, tāpēc ceļš uz Zviedriju liekas drošāks. Un arī vieglāks — Jaunākajā gadījumā tur gaida nāve dzelmē, nevis spīdzināšana gestapo pagrabos…
Četras dienas vēlāk Kurzemes jūrmalā nozagtā motorlaiva bez vadības šūpojās Baltijas jūras viļņos. Degviela sen bija izbeigusies. Bads un slāpes bija tik talu novājinājušas Taimiņu, ka pietrūka spēka aizvilkties līdz stūres unguram. Un ko tas līdzētu, ja nav zināms, uz kurieni turēt kursu. Tikai vakarā, kad saules svelmainā ripa beidzot tuvojās apvārsnim, viņš aizrāpās līdz bortam, lai pamēģinātu stūrēt. Pacēla galvu un tieši ziemeļos ieraudzīja krastu.
Cik pazīstams šis klinšainais, fjordu izrobotais krasts «Padomju Latvijas» otrajam stūrmanim Augustam Taimiņam! Tas šajos desmit gados it nemaz nav izmainījies. Taimiņš izbāž galvu pa iluminatoru. Dzestrais rīta vējš glāsta viņa kalsno seju, plivina gaišos matus. Viņš to nemana. Atmiņās nogrimis, stūrmanis nepievērš uzmanību kuģiem, kas gar austošās saules spīdīgo celiņu izveidojuši tādu kā goda sardzi.
Toties neparastais skats jo vairāk satrauc lielā motorkuģa kapteini Kārli Akmeni. Viņš ir jaunāks par trīsdesmitgadīgo Taimiņu. Kuplās, melnās ūsas īsti neiederas vēl gluži zēniskajā sejā. Formas cepure turas galvā stingri pēc reglamenta — tā, lai naga vidus atrastos vienā līnijā ar taisno degunu. Zem tās savvaļā izspraukušās dažas melnas matu šķipsnas. Turot tālskati pie acīm, kapteinis murmina:
— Ne velna nesaprotu. Palūkojieties jūs, Kiril Andrejevič.
Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem un sirmajiem matiem, kapteiņa pirmais palīgs Dubovs izskatās, it kā būtu norijis skalu. Tā vien liekas, ka lakādas rīta kurpēs autās kājas pieaugušas komandtiltam. Zobos nodzisusi taisna pīpe ar sešstūrainu galviņu, bet no krūšu kabatas rēgojas rezerves «dūmenis», kas līdzinās pirmajam kā viens dvīnis otram.
Par spīti vējam, Dubovs veikli aizsmēķē nomelnējušo pīpi un tikai tad paņem no kapteiņa rokām tālskati. Palūkojas, pakrata galvu, nospodrina lēcas un atkal pieliek tālskati pie acīm.
Spēcīgie stikli rāda vairākus atklātā jūrā noenkurotus kuģus. Viegls vējš paceļ gaisā tikko redzamas dūmu strūklas. Aiz kuģiem slejas tālas klintis — ieeja upes grīvā. Abos krastos mirkšķina bāciņas.
— Kā pircēji pie slēgta veikala, — Dubovs saka, atdodams tālskati kapteinim.
— Varbūt gaida ločus? — Akmens min.
— Ko tad šie tūļojas? — Dubovs errojas. — Ceļā trīs stundas ietaupījām, bet tagad jāgaida.
— Un, kā par spīti, mums šoreiz krava, kas ātri bojājas, — Akmens nopūšas.
Kapteinis vēlreiz paskatās uz noenkurotajiem kuģiem, pašūpo galvu un dodas pie radista. Kamēr tas uzņem sakarus ar Kristportas ostas pārvaldi, Akmens, pūlēdamies kaut ko neapgāzt, nervoziem soļiem staigā pa šauro, visādiem aparātiem pārblīvēto telpu. Beidzot atbilde saņemta. Zīmulis radista rokā veikli skrien pa papīru.
Kapteinis izlasa tekstu, sagumza papīru un izmet pa iluminatoru.
— Izsauciet vēlreiz! Mēs nevaram gaidīt. Paskaidrojiet, ka vedam produktus, — kapteinis pavēl.
Atgriezies komandtiltā, kapteinis Akmens sirdīgi nospļaujas. Uzskatīdams, ka ar to viss ir pasacīts, viņš drūmi paveras tuvajā, patlaban nesasniedzamajā krastā.
— Kādi jaunumi? — Dubovs vaicā, kaut gan pats var iedomāties atbildi.
— Lika gaidīt, bet nevīžo paskaidrot — kālab.
Klājā parādās Taimiņš, nule nostāvējis sardzē četras nogurdinošas stundas. Bet prieks par to, ka atkal ieraudzīs vecos draugus, liek aizmirst nogurumu. Toreiz, bargajā kara laikā, Kristporta viņam kļuva par drošu patvērumu, par otru dzimteni, par sakumu apzinīga cīnītāja ceļam.
— Pusgaitā uz priekšu… Tā… Mašīna stop! — no komandtilta atskan kapteiņa balss.