Klājā viņš tūdaļ nojauš, ka noticis kaut kas ārkārtējs. Ne jau tāpēc, ka te joprojām pulcējas vai visa komanda, — kad svešā ostā nenāk miegs, vīri bieži vien kavējas laukā, lai pārspriestu pilsētā redzēto. Bet patlaban valda gandrīz ar roku sataustāma nomāktība. Sastājušies gar reliņu, jūrnieki lūkojas tuksnešainajā krastmalā un drūmi klusē. Nerunā pat Dubovs, kas citkārt būlu izmantojis izdevību pamācošai pārrunai par notikumiem kapitālistiskās zemēs. Nervozi sūkādams nodzisušo pīpi, pirmais palīgs staigā šurp turp. Ieraudzījis kapteini, mēģina mundri pasmaidīt, bet arī tas nespēj noslēpt, ka viņa seja pēkšņi izskatās veca un nogurusi.
— Kas lēcies?
— Nieki, — Dubova balss skan pārāk bezbēdīgi, lai varētu noticēt viņa jautrajai omai. — Taimiņš vēl nav atgriezies, un puiši nolēmuši viņu sagaidīt…
— Puiši nolēmuši, bet jūs pats vienkārši elpojat svaigu gaisu, vai ne? Krasta atvaļinājums viņam beidzas…
— Tieši pusnaktī — kā visiem pārējiem.
Kapteinis paskatās rokas pulkstenī.
— Tad vel nav ko sevišķi bažīties, — viņš vērīgi ielūkojas sava pirmā palīga acīs un pēkšņi saprot, kas satrauc Dubovu: — Kāds viņš bija, kad aizgāja? Vai pamanījāt kaut ko aizdomīgu?
— Tāds kā parasti, — Dubovs krata galvu. — Es jau nekā nesaku, bet Čaikins pieļauj, ka viņš varbūt privātas darīšanās aizkavējies…
— Kādas tur vēl privātas darīšanas? — kapteinis pamazām kļūst errigs.
— Vai kādreiz redzējāt līgavas fotogrāfiju, kas karājas Taimiņa kajītē?… Un tagad puiši stāsta, ka visa pilsēta pārplūdināta ar kādas dziedātājas fotogrāfijām… Esot ļoti līdzīga! Apzvērēt neviens nevar, bet Čaikins ir pārliecināts, ka tā pati vien ir!
Kapteiņa seja apmācas. Tas ir viņa trešais patstāvīgais reiss uz ārzemēm, bet Akmens jūt, ka īstā spēku pārbaude vēl tikai priekšā. Uzminējis, kādas rūpes nodarbina kapteiņa prātu, Dubovs mierina:
— Tūlīt atnāks un pateiks, ka pirms gulēt iešanas sagribējās iztukšot kausiņu alus.
— Tikai ne Taimiņš! — kapteinis pakrata galvu.
— Visos iepriekšējos raksturojumos viņš cildināts kā disciplīnas paraugs. Vīzu viņam neizsniedza pavisam citu iemeslu dēļ… — viņš pēkšņi kļūst domīgs.
— Brauc!
Pa krastmalas bruģakmeņiem lēkā kādas mašīnas starmetēju kūļi, ķer kuģa klāju un mirkli apžilbina Akmeni un Dubovu, tad slīd tālāk. Mašīna neapstājas pie «Padomju Latvijas».
— Aizdomīgi, — beidzot Dubovs atklāti izsaka savas bažas. — Ož pēc provokācijas… Papriekš šis raksts avīzē par Taimiņu, tagad viņš pats pazudis… Ja viņš līdz rītam nepārradīsies, būs jāziņo policijai.
— Ko tu ziņosi? Un ja te patiešām iejaukta sieviete?… Taimiņš reiz stāstīja, ka vēl arvien ļoti mīl savu līgavu. Jus taču viņu pazīstat — mazrunīgs, bet aizraujas! Ja šī dziedātāja ir Augusta bijusī līgava, es ne par ko negalvoju, lai mani jupis!
— Pieņemsim, ka jums taisnība… Tādā gadījumā viņš taču varēja mūs brīdināt, atsūtīt kādu ziņu, ka līdz rītam paliks pilsētā… — pēkšņi Dubovs triec dūri pret reiiņu. — Un ja tās ir lamatas?
— Lamatas? — Akmens nesaprot.
— Nūja! Iespējams, ka šis žurnālists par Taimiņu zina vairāk nekā mēs ar jums kopā. Un uz tā būvē savu provokāciju. Būs jagriežas pie policijas. Un, jo ātrāk, jo labāk!
— Lai pēc tam šis tips savā avīzē varētu apcelt mani. Nevis kapteinis, bet pārbijusies aukle, — pats īsti nezinādams, kas jādara, kapteinis tagad skaišas uz sevi.
Dubovs apliek viņam roku ap pleciem:
— Ek tu… Pārdzīvo? Patiesi?
— Un jūs ne?
— Nē, kapteini, vismaz ne tā, kā jums liekas, — Dubovs stingri nosaka. — Es nepārdzīvoju. Es pazīstu savus ļaudis. Un Taimiņu jo sevišķi. Vēl šodien esmu ar mieru galvot par viņu. Nekad, dzirdat, nekad nenoticēšu, ka viņš var… Pie velna! Pat negribas izrunāt šo riebīgo vārdu, ko pirms dažiem gadiem cilājām bez jēgas un bez iemesla!
— Kaut zinātu, kur viņš atrodas! — nevēlēdamies izrādīt savas bēdas, kapteinis strupi pagriežas un dodas uz savu kajīti. — Tikai nemodiniet mani, kad Taimiņš ieradīsies, — šos pēdējos vārdus viņš tīšu prātu saka tik skaļi, lai visi tos varētu sadzirdēt.
* * *
Arī pirms Noras mātes nāves Berlinga mājā nekad nebija īstas dienas kārtības, ģimenes locekļi gāja un nāca, un pat svētdienās tikai retumis izdevās apsēsties pie kopējā pusdienu galda. Vēlāk, kad otrā istabā iekravājās Gustavs, kura dežūras nesakrita ar Berlinga darba laiku, Nora vienkārši salika viņiem virtuvē produktus, ko paņemt līdzi jurā. Tagad vīriešiem pēkšņi vairs nebija, kurp iet, un varēja kopā ieturēt maltītes. Bet jau pirmās brokastis pārvērtās tādā kā kara apspriedē.
Novākusi lampu, kas prasmīgi atveido bāku, Nora lielajā istabā klāj galdu. Vienā stūrī Ērika Berlinga valstība — etažere ar kaudzēs sakrautām grāmatām, tālskatis, eļļas apmetnis, vecas navigācijas kartes. Otrs kakts nodots Noras rīcībā — rokdarbu galdiņš, šujmašīna, zem spoguļa vāze ar ziediem. Atvērtajā logā ziedoši jasmīna zari. Atgūlies uz dīvāna, Berlings šķirsta «Kristportas Kurjeru». Pēkšņi avīze iedrebas viņa rokās, un jau nākamajā mirklī Ēriks ir kājās.
— Gustav! — viņš kliedz tik skaļi, ka Nora gandrīz sasit kafijas kannu. — Gustav, vai tu lasīji?
Nepaguvis nomazgāt bārdas krēma putas, ieskrien Gustavs.
— «Pazudis padomju stūrmanis. Vai tādēļ, lai no pagrīdes vadītu loču streiku?» — Berlings skaļi lasa priekšā. — Un Lagad klausies tālāk: «Kā mums ziņo no drošiem avotiem, latviešu jūrnieks Augusts Taimiņš vēl aizvien nav atgriezies no krasta atvaļinājuma. Vakar viņš redzēts sarunājamies ar loču streika komitejas locekļiem, bet pēc tam pazudis bez vēsts. Ja atceramies, kur šis pats Taimiņš pirms desmit gadiem bija atradis patvērumu, nav grūti uzminēt viņa tagadējo atrašanas vietu. Loģiski risinot domu tālāk, nokļūstam pie vienīgā pareizā secinājuma: ja stūrmanis nolēmis uz visiem laikiem pagriezt muguru sarkano paradīzei, viņš būtu pieteicies policijā un deklarējis sevi par politisku bēgli. Bet viņš uzņem sakarus ar saviem vecajiem draugiem, kuriem tieši patlaban nepieciešams rūdīts aģitators un padomdevējs, nepieciešama nauda un varbūt pat vēl bīstamāki ieroči cīņai prel rēderiem un citiem mūsu valsts kārtības sargātājiem. Protams, vēl pāragri šai vielā pilnīgi noteikti apgalvot, jo iespējamas visādas nejaušības, tomēr mēs ceram, ka jau tuvākajos avīzes numuros varēsim sniegt mūsu lasītājiem šīs tumšās afēras galīgo atrisinājumu…» Nora, uz kurieni?