Taimiņš spēji apraujas. Viņa seja savelkas dzijās rievās. Bet ja nu Eleonora ir nevis tāds pats upuris kā viņš, bet līdzdalībniece šajā afērā? Nē, tas nav iespējams! Taimiņš vienkārši atsakās tam noticēt. Bet prāta balss, pārvarējusi jūtu valni, neatlaidīgi urdina: «Ko tu zini par savu Noru? Desmit gadu jūs bijāt šķirti. Jūsu starpā bija ne tikai robežas un robežsargi, betarīnepārvarama plaisa starp diviem pasaules uzskatiem, starp diviem dzīves veidiem. Kāpēc tu esi tik drošs, ka arī viņa saglabājusi tīru kādreizējo mīlestību, ka viņa vispār vēl ir tā pati Nora? Cilvēkam, kas visus šos gadus nav atradis ceļu pie tevis un, ja ne pie tevis, tad vismaz uz dzimteni, droši vien piemērojama gluži jauna mēraukla. Kristportas mēraukla! Tikai tā palīdzēs tev saprast notiekošo un vēl sagaidāmo, palīdzēs sveikā atgriezties pie savējiem uz kuģa…»
Kad durvīs noskrapst slēdzene, Taimiņa rīcības plāns ir gatavs — pirmām kārtām jānoskaidro spēku samērs, jāuzzina, vai viņam jācīnās tikai par sevi vai an par Eleonoru.
Stumdams sev pa priekšu bīdāmu galdiņu, piekrautu ar zviedru virpuļplati un dažādiem traukiem, ienāk Smešs. Viņš pat nepalūkojas gūsteknī, jo alkatīgais skatiens piekalts galdiņa stikla skapim, kur visādās krāsu atēnās laistās pudeles.
— Sveiks, uz jūsu veselību! — viņš līksmi sauc. un tad tikai attopas. — Piedodiet, gribēju vaicāt: kā ar jūsu veselību?
Nopētījis Smešu, Taimiņš tūdaļ saprot, ka šis cilvēks ir tikai padotais. Bet var būt, ka tieši no tāda dzērāja izdosies kaut ko uzzināt. Tādēļ viņš ātri maina iepriekšējo nodomu nekā neēst un nedzert, pirms nav atbrīvots.
— Varbūt ieturēsim brokastis kopā? — Taimiņš piedāvā un sniedzas pēc kafijas kannas.
— Es taču neindēšu sevi ar kofeīnu, — Smešs neliekuļotā sašutumā noraida un, it kā baidīdamies, ka neviens viņu nelūgs, ielej tasītē paprāvu akvavīta devu. — Es vienmēr apgalvoju, ka šņabītis no rīta derīgāks nekā rūgušpiens pirms gulēt iešanas…
— Dziedātāja jums laikam arī piedāvāja? — sīkiem malkiem dzerdams kūpošo kafiju, Taimiņš vaicā mazliet aizsmakušā balsī.
— Vai tad mūsu laikos sievietes vēl protas? —Smešs saviebjas. — Visu tikai sev! Tāpēc jau es līdz šai dienai staigāju vecpuišos…
Vairāk no viņa pat ar visviltīgākajiem jautājumiem nekā neizviiināsi. Tātad arī Krelle atrodas šai mājā. Bet kāda lomā — gūsteknes vai ienaidnieces?
Smešu pasauc vīrs ar rēlu vaigā. Drīz pēc viņu aiziešanas durvis atkal atveras. Smešs ielaiž Venstrātu.
— Jus? Kā jus te nokļuvāt? — Taimiņš vaicā ar č) izdomām.
— Apmēram tādā pašā ceļā kā jūs. Mani ar varu iesēdināja mašīnā, aizsēja acis un atveda šurp. Viņi uzskata, ka esmu vispiemērotākā persona sarunām ar jums. Sākumā protestēju, bet tad sapratu, ka vienīgi es varu izglābt Eleonoru… Viņai draud lielas briesmas! Kāds talants! Man bija grandiozi nodomi!… Bet tagad viss pagalam! — turpinādams tēlot Krelles impresārija lomu, Venstrāts satraukti soļo pa istabu.
— Viņa pilnīgi apjuka, kad ieraudzīja jūs! Vai tad drīkst dziedāt tādas dziesmas?! Un tad vēl iejaucāties jūs, cilvēks, kas atbraucis no dzelzs aizkara tās puses. Vienam jūs tik maktīgi iekrāvāt pa žaunām, ka viņš arvien vēl ir pēc tāda uzsildīta miroņa… — Venstrāts pats nemana, ka noslīdējis līdz ierastajam žargonam.
— Vārdu sakot, zināmās aprindās uzskata to par iejaukšanos šīs valsts iekšējās lietās.
— Manuprāt, tā ir policijas darīšana, — Taimiņš iebilst.
— Pie mums policija ar politiku nenodarbojas, — Venstrāts šādam jautājumam jau sagatavojies.
— Cilvēki, kam ir daudz lielāka teikšana, lika man saprast, ka Krellei kā Maskavas aģentei draud ļoti nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tramīgi paskatās pulkstenī. — Man atļāva tikai piecas minūtes. Pa šo laiku mums jāvienojas.
— Muļķības! — Taimiņš izsaucas. — Viņa ir tāds pats aģents kā es.
— Nesakiet vis, Taimiņa kungs! — Venstrāts izvelk no kabatas cigāru. Nokodis galiņu un izspļāvis to, viņš aizsmēķē. — Paskatīsimies, kā tad sanāk. Kristportā vienā un tai pašā dienā iebrauc Krelle un jūs. Vēl vairāk: ne agrāk un ne vēlāk sāk streikot loči. Tai pašā vakarā viņa publiskā vietā musina teātra apmeklētājus, bet jūs laižat darbā dūres. Pamēģiniet kādam iestāstīt, ka tā ir nejaušība!…
Tiešām, apsūdzība ir lietpratēju darbs. Lai cik absurda būdama, ja to prese skaļi izreklamēs, šī versija var iespaidot dažu labu. Pilnīgi pietiek atcerēties vakardienas rakstu «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumā.
— Ko varu darīt?
— Pilnīgi paļauties uz mani, — Venstrāts ir priecīgi satraukts. — Es esmu neitrāla persona. Man svarīgs tikai viens — ātrāk jāglābj Eleonora Krelle. Ja viņa šovakar nevarēs uzstāties teātrī, soda nauda par kontrakta laušanu mani izputinās.
— Un kā jūs to iedomājaties?
— Viņi pieprasa, lai jūs atklāti nožēlotu savus grēkus.
— Skaidrs! — Taimiņš izgrūž caur zobiem. — Teksts droši vien jau sacerēts un man tikai jāparaksta.
— Jā, — Venstrāts izvelk no kabatas papīru. — Viņi lūdza mani iepazīstināt jus. Tikko būsit parakstījuši, Eleonoru atbrīvos. Jūs, protams, arī. Jūsu rīcībā tiks nodota summa, kas nodrošinās jūs abus līdz mūža beigām. Atlikumu varētu izmantot Eleonoras turnejas rīkošanai. Viņa jau sen sapņojusi par uzstāšanos Parīzē. Londonā, Maskavā. Tāds talants! Mūsu valstī neprot cienīt lielus māksliniekus.