Taimiņš izbrīnījies pagriež galvu.
— Varat pagaidām likties uz auss, — kapteinis, pārliecies pāri reliņam, uzsauc Taimiņam.
— Kas tad noticis? — Taimiņš nesaprot.
Kapteinis parausta plecus.
— Lika gaidīt.
— Brīnos par saviem draugiem, — Taimiņš saka.
— Nu jā, — Dubovs atceras Taimiņa nostāstus. — Tu jau esi gandrīz šejienietis.
— Tā ir. Divus gadus nodzīvoju, ar ločiem strādāju. Neatminos, ka viņi kaut reizi būtu kavējušies.
— Bet šodien, kā redzat, tomēr kavējas, — kapteinis atcērt. — Izmest enkurus!
* * *
Saule kāpj pār Kristportas senlaicīgajām ielām. Vispirms rīta stari apzeltī Rātsnama torni, tā divpadsmitajā gadsimtā darināto pulksteni, kura četras ciparnīcas redzamas jebkurā pilsētas nostūrī. Pēc tam izgaismo melno, vietām ar zaļu plēvi klāto ūdeni kanālos. Izbārsta zelta vizmām strūklaku izrotātos, ēnainos laukumus. Iespīdēdami šaurajās spraugās starp smailajiem jumtiem, pārslīd līkajām ieliņām. Apkaisa smalkiem zelta putekļiem kvēpos un sāļajos jūras vējos nomelnējušos namus, Iiek uzzibsnīt veikaliņu čīkstošajām skarda izkārtnēm.
Saule kāpj arvien augstāk. Gaisma aizgūtnēm līst pār veclaicīgajiem ostas spīķeriem, pār it kā izmirušajiem kuģiem, pār nekustīgajiem celtņiem, kas ģindeņiem līdzīgi rēgojas krastmalā.
Jā, osta šodien ir tukša, un tas uzspiež drūmu zīmogu visas pilsētiņas dzīvei. Pārliecinājušies, ka darba nav un arī nebūs, krāvēji negribīgi dodas atpakaļ uz pilsētas centru, kas šeit šķiet tikai tāds kā ostas piedēklis. Agrāk, iespējams, Kristportai bija zināma rūpnieciska nozīme, bet pēc kara, kad saimniecības atjaunošanā iesaistījās amerikāņi, daudzas rūpnīcas nācās slēgt. Toreiz neviens par to nebēdāja — fabrikanti dibināja transporta uzņēmumus, pirka un būvēja kuģus, strādnieki pelnīja sev iztiku, izkraujot no aizjūras atsūtītās preces. Un pamazām Kristporta pārvērtās organismā, kura asins cirkulāciju regulē ienākošo un izejošo kuģu pulss. Šodien asinsspiediens noslīdējis gandrīz lidz nullei.
Pēkšņi šai klusumā ielaužas skaļa dārdoņa. Svilpodams jautru meldiņu, pa nelīdzenu bruģi savus ratiņus velk piena izvadātājs. Ik pēc brīža viņš apstājas, ielej pienu kannās, kas noliktas uz māju lieveņiem, parausta vecmodīgo zvanu rokturus un turpina ceļu. Pamazām svilpoņa kļūst klusāka, melodija sērīgāka. Tiesa, darbs šodien raisās ātrāk, bet vecajam Tomasam nav kurp steigties. Viņam gribētos, kā parasti, patērzēt ar namamātēm, apmainīties jaunumiem un pie gadījuma — mazliet patenkot. Kā par spīti, neviena nav. Tikai līkās ieliņas pašā galā, kur pagraba veikalā pārdod jau sen nevajadzīgus burinieku blokus, tauvas un vējlukturus, viņam pretī iznāk saimnieks.
— Šodien tikai vienu litru, — tas saka. — Aizkāpiet pie vecā Sērensa — viņš lūdza, lai jūs noteikti iegrieztos. Šorīt nav piecēlies.
— Kas viņam vainas?
Kuģu piederumu pārdotavas īpašnieks parausta plecus.
— Domāju, tā pati hroniskā kaite… Neēšana.
Namiņš, kurā dzīvo vecais Sērenss, izskatās it kā būtu no bērnu pasakas pārcelts īstenībā. Tam ir smails dakstiņu jumts, nesamērīgi garš dūmenis, kas nicinoši nolūkojas pat kaimiņu divstāvu mājās, divi logi un vienas durvis, kā arī mākslinieciska numura plāksne, kas vēstī, ka nams pieder Sērensam. Kāpēc gan nepadižoties ar vienīgo, kas palicis no kādreizējās greznības?…
— Durvis ir vaļā, — no iekšpuses atskan vāja balss, tikko aprimst piena ratiņu rīboņa.
Tomass atgrūž ārdurvis. Tumšajā priekšnamā satausta ķirmju sagrauztas vecas ozola durvis. Tad viņš stāv istabā, kur, atskaitot nekrāsotu galdu, dzelzs gultu un grāmatu plauktu, nav it nekā cita. Gultā guļ gadus septiņdesmit vecs vīrietis. Sadzirdējis soļus, viņš pieceļas pussēdus un palūkojas nācējā caur degunkniebi.
— Labrīt, Sērensa kungs! Atnesu jums pienu, — vecais Tomass paņem no galda litra pudeli un grasās ieliet.
— Nevajag, Tomasa kungs! — Sērenss atgaiņā ar vāru kustību.
— Nieki, sarēķināsimies citureiz, — Tomass, ielējis pienu, apsēžas uz ķeblīša. Tad pārlaiž skumju skatienu grāmatu plauktam. Tajā redzami vairs tikai kādi divdesmit sējumi.
— Atkal? — viņš nopūties vaicā.
— Ko lai dara! — Sērenss atbild, cenzdamies piešķirt balsij možu intonāciju. — Tie jau ir mani vienīgie ienākuma avoti — atvērt mašīnu durvis un izpārdot savu bibliotēku. Bet man neklājas sūroties. Bergholmiešiem daudz grūtākas dienas.
— O, jā… Tādi plūdi nav pieredzēti kopš pagājušā gadsimta. Pa radio dzirdēju, ka tur, burtiski, mirst badā… Un ja nu vēl… — viņš pat neuzdrošinās līdz galam izteikt ļauno pareģojumu. — Tad Bergholma bus tikpat kā nogriezta no ārpasaules…
— Vai jūs arī dzirdējāt?
— Kā tad! Visa pilsēta par to vien runā, ka loči taisās streikot… Jau šodien ņem mazāk piena nekā parasti…
— Kas cilvēkam cits atliek?… Cenas aug, es arī streikotu, ja tas ko dotu…
— Jā, pēdējā laikā kuģi nāk arvien retāk…, Kaut ātrāk parakstītu tirdzniecības līgumu ar krieviem! Tas vismaz radītu jaunu dzīvību…
— Lai dievs dod, — Sērenss čukst, — bet baidos, ka tur nekas nesanāks. Borks nozvērējies, ka valdība lauzīs sev kaklu, ja tiešām mēģinās noslēgt šo līgumu.
— Tas pats Borks, kas nesen atgriezies no Vašingtonas?
— Protams, ne jau velti viņš tur ciemojies… Ja valdība kritīs, viņš droši vien kļūs par iekšlietu ministru, un tad jau nu gan nekas labs nav gaidāms…
— Tēvoci Tomas! — no ielas atskan nepacietīga balss.
— Nu man laiks, — Tomass atvadās. — Veseļojieties! Te bus zālēm… — Tomass noliek uz galda sudraba monētu un, neklausīdamies vecā Sērensa protestos, ātri iziet.
* * *
«Korona» ir Kristportas labākā viesnīca. Te mēdz apmesties galvaspilsētas komersanti, ārzemju kuģu kapteiņi, kas pēc gara jūras ceļojuma piespiestās atturības vēlas dažas naktis pavadīt jautrā sabiedrībā, un moderni ģērbušās vai, labāk sakot, izģērbušās dāmiņas, kas par luksa apartamentam atbilstošu maksu gatavas apmierināt tālbraucēju alkas pēc sauszemes priekiem. Raibu spuldžu apgaismotais viesnīcas «Korona» bārs ar tumšiem ozola paneļiem un spoguļiem zelta ietvaros vakaros parasti kļūst par vietu, kur attiecīgos darījumus apzīmogo ar šampanieti. Dienā gan jūrnieki, gan dāmas atpūšas. Tajā laikā bārā mēdz iegriezties arī vietējie tirgotāji, lai pie kokteiļa glāzes pārspriestu pēdējos jaunumus un, ja paveicas, noslēgtu izdevīgu veikalu.