Pašlaik bārs tikpat kā tukšs. Tikai pie viena galdiņa sēž divi vīrieši. Viens no tiem ir rēderu savienības vietējās nodaļas prezidents Freksa — stiegrains, piecdesmitgadīgs cilvēks ar zelta acenēm, ģērbies melnā uzvalkā ar ballu vesti. Otrs ir Kerzens — viens no pilsētas bagātākajiem kuģu īpašniekiem. Viņš ir krietni vecāks par Freksu, taču, liekas, gadi, neatstādami taustāmas pēdas, gājuši secen viņa varenajam augumam. Pat sēdus viņš šķiet garāks par bārmeni, kurš rosās aiz letes. Vitrīnā izvietotās pudeles ar daudzkrāsainajiem šķidrumiem bārmeņa iegarenajā sejā met raibas vizmas.
Freksa, kas nu jau divdesmit gadus ir Salvadoras republikas goda konsuls, apdomīgi noliek cigāru pelnu traukā un, satvēris bārmeņa pasniegto glāzi, paceļ to.
— Par ko tad dzersim? — viņš vaicā, iegrimis domās.
— Par to, lai loči nesāktu streikot! — Kerzens pieskandina konsulam.
Tas neapmierināti saviebjas.
— Tagad par vēlu viebties, — Kerzens turpina, vienā rāvienā iztukšojis savu glāzi. — Nevajadzēja pazemināt likmes.
Konsuls augstprātīgi klusē.
— Nevajadzēja, — Kerzens neatlaižas. — Un pie tam vēl pašā karstākajā navigācijas laikā. Katra diena nes milzīgus zaudējumus.
Konsuls klusē.
— Ko jūs klusējat!? Jūs esat mūsu prezidents! — Kerzens iekaist. — Jums jāmēģina vienoties!
— Nav vērts par to vairs domāt, — konsuls vēsi atbild un, ievilcis dūmu, izpūš gaisā nevainojamu gredzenu virteni. — Kur jūs bijāt, kad notika balsošana?
— Kur? Turpat kur visi! Mēs taču cerējām, ka viņi piekāpsies… Pat jūs nebijāt gaidījis…
— Nav vērts uztraukties, Kerzen, — konsuls pēc brītiņa atkārto. — Es, protams, tāpat kā jūs, gribētu cerēt, ka viņi nesāks… Bet, ja arī sāks… ir līdzekļi viņus piespiest kapitulēt… Tā, lai viņiem uz visiem laikiem pārietu apetīte.
— Kādi līdzekļi? Izņemot dieva brīnumu, neredzu tādus, — Kerzens ir tik uzbudināts, ka mēģina iedzert no tukšas glāzes. Apķēries viņš uzsauc bārmenam:
— Vēl vienu!
— Ir! — konsuls pārliecas galdam pāri un zīmīgi saka.
— Borks!
— Borks?! — Kerzena rievotajā sejā atplaiksni cerību stars. — Ja Borks, tad nu gan… Bet vai viņš būs ar mieru?
— Paļaujieties uz mani! — konsuls uzliek savu stiegraino roku Kerzenam uz pleca. — Viss būs kārtībā.
Bāra durvis tik trokšņaini atsprāgst, ka vitrīnā nošķind pudeles.
— Loči pieteikuši streiku! — ienācējs sauc, pat īsti nepārkāpis slieksni. Tas ir sīkais kuģu īpašnieks Zumers, nevīžīgi ģērbies sakumpis vecītis, kas pašlaik izskatās vēl līkāks nekā parasti.
— Ko?! — Kerzens gandrīz vai aizrijas.
— Tātad kara darbība sākusies, — konsuls mierīgi paziņo. Viņa sejā nepakustas ne vaibsts.
— Pret ko mēs karojam? — Zumera balss atgādina vaidu. — Pret sevi! Es jau tā nezinu, kur glābties no vekseļiem, tagad man draud pilnīgs bankrots!
— Ko jūs gaudojat? Man piecreiz vairāk kuģu, un tomēr es neuztraucos, — konsuls mierina.
— Tā jau tā liela! — Zumers smagi atlaižas krēslā, ko Kerzens viņam piebīda. — Pēc kara man bija desmit kuģu, pirms diviem gadiem — vēl seši, tagad trīs vien palikuši… Vai tad to sauc par apgrozību? Vai to sauc par ostu? Tas ir morgs ar peldošiem zārkiem!
— Vai negribat gadījumā iestāties par kompanjonu Švika apbedīšanas firmā? — konsuls ar vieglu ironiju vaicā.
— Gan pienāks brīdis, kad arī jūs uztrauksities, — Kerzens rūc. — Es teicu, ka tas ir pārsteidzīgi!
— Pēc dažām dienām man būs jāķeras pie ubaga spieķa, — Zumers žēlojas.
— Bez panikas! — konsuls stingri nosaka. — Esmu pieteicis sarunu ar Borku.
— Ā! — tik vien Zumers spēj pateikt. Taču šajā īsajā izsaucienā viņš ieliek tādu respektu, ka nav nekādu šaubu, — arī Zumers uzskata Borku par kaut ko līdzīgu pestītājam.
— Kungi laikam garlaikojas? — bārā, gurnos šūpodamās, ienāk spilgti krāsojusies sarkanmate.
Viņas koķetais jautājums un profesionāli uzmundrinošais skatiens krīt klusumā. Sarkanmate parausta kailos, ar iedeguma krāsas pūderi brūninātos plecus un, uzrāpusies augstajā ķeblī, pasūta sev martīni.
Klusēšana turpinās. Konsuls Freksa mierīgi pipē cigāru, neaizmirsdams laiku pa laikam nokratīt pelnus. Kerzens slingi raugās tukšajā glāzē. Zumers ar saviem ģiktainajiem pirkstiem uz galdiņa stikla virsmas nervozi mēģina izbungot maršu. Iespējams, ka viņam padomā kāds dzīvespriecīgs gabals, taču tas drīzāk izklausās pēc sēru mūzikas.
Bāra durvis atveras.
— Konsula kungs, doktors Borks pie telefona! — šveicars paziņo konsulam.
— Ā! — Zumers čukst, pārstādams dauzīt galdu. Kerzens atrauj skatienu no tukšās glāzes un nepacietīgi, kā paskubinādams, uzlūko Freksu. Bet konsuls arī šobrīd nezaudē pašcieņu — lēni pieceļas un taisniem, uzsvērti mierīgiem soļiem seko šveicaram. Tikpat bezkaislīga šķiet viņa balss:
— Konsuls Freksa klausās.
Bet jau pēc dažām sekundēm sejas izteiksme mainās. Deniņos pietūkst dzīslas.
— Bet jūs taču apsolījāt, doktor!… Galu galā jūs esat rēderu savienības juriskonsults!… Es paļāvos uz jums.
— Nekā nevar darīt, konsul, — Borks atvainodamies saka vada otrā galā. — Vienu brītiņu!… — viņš sarunājas ar savu sekretāri: — Kas? Deputāts Fēmarns no Zemnieku partijas? Lai uzgaida, tūlīt pabeigšu sarunu… Hallo, vai klausāties, mīļo konsul?… Šoreiz tiešām nekā nevar darīt… Man pašlaik svarīgākas darīšanas… Tā ir jūsu pašu vaina, vajadzēja vispirms konsultēties ar mani… Piezvaniet pēc trim dienām, kad valdība būs gāzta…