Un tomēr Taimiņš pat visdrūmākajos brīžos nepieļāva varbūtību, ka Noras vairs nav starp dzīvajiem. Šķita, viņš to noteikti atradīs, ja vien īsti sāks meklēt. Diemžēl šādas iespējas līdz šim nebija. Pat ar tālbraucēja stūrmaņa diplomu kabatā Taimiņš ilgi netika tālāk par piekrastes reisiem.
Paldies dievam, laiki mainījušies. Pirms mēneša kuģniecības priekšnieks viņu izsauca un, izteicis nožēlu, ka tik piedzīvojušu jūrnieku izmanto kabotāžas braucienos, paziņoja, ka Taimiņam piešķirta ārzemju vīza. Taimiņam tūlīt piedāvāja vietu, kuras dēļ viņš kļuva savu biedru skaudības objektu, — par vecāko stūrmani uz liela, kuģniecībā vismodernākā tvaikoņa «Jānis Rudzutaks», kas devas uz Šanhaju. Taču, uzzinājis, ka uz «Padomju Latvijas» vēl brīva otrā stūrmaņa vieta, Taimiņš izšķīrās par to. «Padomju Latvija» gāja uz Kristportu, kur varēs satikties ar kara laika draugiem. Taimiņu vadīja neskaidra cerība, ka, iespējams, no viņiem kaut ko izdosies uzzināt par Eleonoras likteni. Varēja taču sagadīties, ka, saņēmusi vēstuli no Kristportas, meitene pēc kara beigām meklējusi viņu tieši tur…
Šīs pārdomas netraucē Taimiņu uzmanīgiem skatieniem pētīt šauro, klinšaino krauju ieskauto upes gultni, pa kuru kuģis virzās lēnām, kā taustīdamies. Nezinātājam ūdens spogulis liktos mierīgs un rāms. Bet Taimiņš zina, ka tikko samanāmas sīpas iezīmē zemūdens klintis, bet vietas, kur ūdens šķiet it kā pēkšņi iesnaudies, — bīstamus sēkļus. Kuģa vadīšana prasa tādu sasprindzinālību, ka Taimiņš vēro tikai tuvākās simt asis, kuras nākamajā minūtē jāveic. Čaikins turpretī, kas muskuļotām rokām groza stūres ratu, vispār cenšas neskatīties uz priekšu — patlaban it nekas nedrīkst ietekmēt viņa uzmanību.
Pusbalsī padodams komandas, Taimiņš liekas pavisam mierīgs. Tādu pašu iespaidu atstāj arī kapteinis un pirmais palīgs, kas, it ka margām pieauguši, nekustīgi stāv komandtiltā. Taču pietiek izsekot viņu skatieniem, kas pārmaiņus pievērsti te klinšainā, tuksnešainā krasta līkumiem, te Taimiņa saspringtajam stāvam, lai nojaustu, kādas bažas un satraukumu slēpj ārējā aukstasinība. No sardzes brīvie matroži un motoristi novietojušies gar reliņu. Citkārt tuvošanās ostai izraisītu jautras, asprātībās dzirkstošas valodas. Tagad vīri klusē. Visi labi saprot, ko nozīmē kuģot bez īsta loča pa tik grūtu fārvateru. Vismazākā neuzmanība, vissīkākā kļūme — un kuģis ietrieksies klintīs.
Pēkšņi jūrnieki pie borta ciešāk ieķeras tērauda margās. Straume nes kuģi uz krasta pusi. Nes arvien tuvāk un tuvāk. Bangas ar apdullinošu, auriem līdzīgu troksni sašķīst pret klinšainu krauju, sagriežas virpulī ap stāvām akmens radzēm.
Čaikins uzmet Taimiņam vaicājošu skatienu. Viņam liekas, ka sen jau vajadzēja griezt pa labi. Taču Taimiņa atmiņā ataust Berlinga ne reizi vien izteiktais brīdinājums: «Tā ir bīstamākā vieta visā fārvaterā; kas šeit padodas bailēm, tas nekad nekļūs par īstu loci.» Vienīgi cieši pie krasta ir pietiekams dziļums tādas tonnāžas kuģim. Tādēļ Taimiņš nereaģē uz Čaikina skatienu. Krasts strauji tuvojas. Kā stāva, melna siena tas izaug tieši pretī. Var skaidri saredzēt sūnām apaugušos akmeņus un kaijas, kas, kuģim tuvojoties, ar spalgām klaigām pamet savas ligzdas. Vēl mirklis — un kuģa priekšgals ar pilnu sparu ieskries klinšainajā sienā. Tieši šajā brīdī, it kā manevram vajadzīgo laiku saskaitījis pēc sekunžu desmitdaļās iedalīta hronometra, Taimiņš padod sen gaidīto komandu.
— Uz labo pie kantes! — viņa pavēle ir tikpat mierīga kā līdz šim, viņš pat nepaceļ balsi.
Čaikins drudžainā steigā griež stūres ratu, griež ar visu spēku, bet tā vien šķiet, ka jau par vēlu. Tūlīt kuģa priekšgals skārs klintis. Taimiņa reakcija ir zibenīga. Čaikins aizlido sānis. Sapratis, ka matrozis netiks galā, Taimiņš atgrūž viņu, pārsviež gaitmaiņas sviru un, ar visu ķermeni uzgūlies stūres ratam, ar neaptverami ašu un precīzu kustību nostāda kuģi pret straumi. Paklausīdama viņa stiprajām rokām, «Padomju Latvija» izpeld no klinšu aizvēņa. Tikai tagad redzams, kādā bīstamā tuvumā tā apbraukusi burbuļu un baltu putu iezīmētu asu rifu. Jūrnieki atviegloti nopūšas. Kapteinis sakārto cepuri. Dubovs aizdedzina nodzisušo pīpi. Taimiņš ar delnu noslauka vienā mirklī aprasojušo pieri un, atdodams stūres ratu Čaikinam, saka:
— Piedod! Vai tikai es tev neiesitu?
— Tā kā būtu, — Čaikins, it kā pats justos vainīgs, pakasa sev aiz auss. — Dzirkstis vien nošķīda! Pirmajā brīdī nesapratu, domāju, ka esam uzbraukusi virsū krastam…
— Daudz jau netrūka, — Taimiņš smaida. — Te visu izšķīra pussekunde… Tagad kādu laiciņu varēsim mazliet atpūsties… Kurss uz trešo boju!
— Kurss uz trešo boju! — atkārto Čaikins un ar sajūsmu uzlūko Taimiņu. — Tas tik ir jūrnieks!
* * *
Motorlaiva trauc pa Kristupi. No augšas tā izskatās kā starp divām milzīgām sienām iemaldījusies vabole, kas, izmisīgi izeju meklēdama, šaudās līkločiem. Lietusmēteļa apkakli pacēlis, putu apšļākts, Dīkrosis sēž blakām stūres vīram un nododas pārdomām. Tā taču būs viņa pirmā sastapšanās ar tautiešiem, kas dzīvo viņpus «dzelzs aizkara». Kopš viņš aizbēga līdzi vāciešiem, kuriem okupācijas laikā bija ne tik daudz uzticīgi, cik ienesīgi kalpojis, Dīkrosis centās pēc iespejas retāk atcerēties Latviju. Viņa acīs tā bija nevis latviešu apdzīvota zeme, bet vienīgi novads, kur valda boļševiki. Atkūlies Kristportā, Dīkrosis nolēma apmesties te uz dzīvi. Viņš ieradās nevis kā no dzimtenes aizbēdzis plikadīda, bet kā cilvēks, kas meklē iespēju pielietot savas žurnālista spējas un nelielo kapitālu. Ātri vien iemācījies valodu, diezgan veikli tēlodams demokrātu un terora upuri, Dīkrosis samērā īsā laikā kļuva par «Kristportas Kurjera» galvenā redaktora vietnieku un līdzīpašnieku. Sākumā svešā apkārtne, svešās paražas, maz pazīstamie ļaudis vēl izsauca saldsērīgas ilgas pēc Rīgas, kur turīga tēva paspārnē bezbēdīgi pavadīts «tas skaistais jaunīb's laiks». Tādēļ viņš bija tīri priecīgs, uzzinājis, ka Kristportā ieradusies tautiete — dziedātāja Eleonora Krelle. Kā jau katrs vīrielis, kas iet pie sievietes, lai gūtu baudu un atpūtu, Dīkrosis nekad nebija sevišķi interesējies, kāds bēdīgs liktenis to atvedis Kristportā. Taču, padzirdējis, ka Eleonora grib atgriezties Latvijā pie sava drauga un nākamā vīra, Dīkrosis, lai nezaudētu pēdējās, pie tam ne pārāk apgrūtinošās saites ar dzimteni, iegalvoja viņai, ka tas sen aizsūtīts uz Sibīriju. Vēlāk, kad Dīkrosis bija iedzīvojies vietējā sabiedrībā un ar dažiem ietekmīgām personām sniegtajiem pakalpojumiem pat ieguvis pilsētā zināmu ietekmi, viņš arvien retāk iegriezās pie Eleonoras, kas pa to laiku bija noslīdējusi līdz dziedātājai ostas krodziņā. Nu jau vairak par gadu viņi nemaz nelika redzējušies… Un tagad pēc desmit, piecpadsmit minūtēm Dīkrosim atkal būs iespēja runāt latviski, runāt ar cilvēkiem, kuriem dzīve ierādījusi neapskaužamu lomu dzīvot Latvijā.