— Vai jus sēdēsiet mierīgi! — Dīkrosis uzsauc Švikam.
Ieraudzījis aiz pagrieziena iznirstam kuģa korpusu, tas savā uzbudinājumā pielēca kājās un gandrīz apgāza laivu.
— Kā es varu paliki mierīgs, ja tur tuvojas mans pēdējais glābiņš! — Šviks protestē.
Sagrīļojies viņš pieķeras Dīkrosim un nokrīt viņam blakus. Švika stāvoklis tiešām tikpat kā bezcerīgs. Kristportas iedzīvotāji, kaut arī mēdza sūroties par grūtiem laikiem, tomēr mira pilnīgi nepietiekama skaitā. Draudošā bankrota iespaidā viņš sapņoja piedzīvot kādu katastrofu, kas ļautu uzreiz tikt vaļā no visiem krājumiem. Plūdi Bergholmā viņam likās paša dieva sūtīti. Cerēdams, ka turienes apbedīšanas firmas nebūs laikā sagatavojušās tādam neparedzētam gadījumam un tādēļ labprāt iegādāsies deficīta preci, Šviks savā apmātībā nofraktēja divus kuģus un piekrāva ar zārkiem. Un nu pēkšņi kā zibens spēriens no zilām debesīm šis nolādētais streiks, kuru Šviks piedēvēja konsula Freksas intrigām. Ziņa, ka krievu kuģa komandai ir savs locis, kas varēs izvest kuģus no Kristportas, būtu Švikam likusi ne vien traukties motorlaivā, bet, ja vajadzīgs, pat peldus doties pretī saviem glābējiem.
Tikko motorlaiva piestājusi pie «Padomju Latvijas» sāniem, Šviks atgrūž Dīkrosi un, satvēris no augšas nomestās virvju kāpnes, ar mērkaķa veiklību uzrāpjas klājā. Nepievērsdams uzmanību smīniem, kādus jūrniekos izraisa viņa melnais mācītāja tērps, viņš lauzītā angļu valodā sauc:
— Kur jūsu locis?
Pēc brīža Šviks iznirst Taimiņa priekšā. Viņa spieķis gandrīz atduras pret Taimiņa degungalu.
— Jūs esat locis? O! Jūs vadāt kuģi? O! — neļaujot Taimiņam atbildēt, viņš pasniedz savu vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā — Šviks! Allaž jūsu rīcībā, bušu priecīgs pakalpot — jums, jūsu radiem un paziņām…
— Ceru, ka iztiksim bez jūsu pakalpojumiem, — Taimiņš nespēj atturēties no smaida par jocigo vīreli, kas uzbudināti vicina savu spieķi. — Jeb vai jūs domājat, ka dzīvi mēs līdz Kristportai neaizkļūsim?
— O! Jūs mani pārpratāt! Tieši otrādi! Tik lielisku loci nekad savā mūžā neesmu redzējis! Es jums labprāt uzticētu ne tikai savas firmas nākotni, bet pat savu dzīvību. Taču pašlaik runa nav par mani, bet par citiem, par nelaimīgajiem bergholmiešiem… Plūdi! Bads! Epidēmijas! Esmu piekrāvis divus kuģus, lai palīdzētu viņiem. Izvediet tos no Kristportas — un debesis jums par to atlīdzinās! Kas attiecas uz mani, tad varat pieprasīt pat virsstundu likmi. Es samaksāšu. Un ar kapteini parunāšu, nešaubos, ka viņš sapratīs mani.
— Toties es jūs pagaidām nesaprotu… Jūs gribat piegādāt plūdos cietušajiem pārtiku?
— O nē! Jūs mani atkal pārpratāt. Tieši otrādi! Piekrāvu divus kuģus ar pirmšķirīgu preci! Zārki nevar izkļūt no ostas! Apžēlojieties par cilvēkiem, kas paliks bez kristīgas apbedīšanas! Dodiet viņiem iespēju nomirt, kā ticīgiem pienākas, un jūs tapsiet atalgots! — Šviks iebāž roku kabatā, lai izvilktu čeku grāmatiņu, bet savā uztraukumā tai vietā izņem preču paraugu — miniatūru zārku.
— Jums pašiem savi loči. Griezieties pie viņu kristīgās sirdsapziņas. Jeb vai viņi visi kļuvuši par bezdievjiem?
— O! Vai tad jūs nezināt? — Švika uzbudinājumā drebošajos pirkstos spieķis griež tik straujus virpuļus, ka tikko neielido Čaikinam sejā. — Vēl ļaunāk! Viņi nupat pieteikuši streiku! Atraduši īsto laiku! Tāda izdevība! Tagad viss atkarīgs no jums! Ja neapžēlosities, būšu spiests…
— Streiku? — gandrīz vienbalsīgi iesaucas Taimiņš un Čaikins.
— Kāpēc tad ostas valde mums nekā nav teikusi? — jautā pārsteigtais Taimiņš.
— Varu jums paskaidrot, — stūres mājā parādās Dīkrosis. — Bet vispirms palūgšu mazu interviju. Mūsu lasītājus interesē…
— Kas jus tāds esat?
— Pagaidiet! — Šviks izmisīgi vicina spieķi. — Nejaucieties starpā! Dzīvības un nāves jautājums! Ļaujiet man aprunāties ar loča kungu…
— Švika kungs, jūs velti tērējat laiku. Tas ir padomju kuģis, — Dīkrosis apzinās, ka Šviks neļaus viņam izrunāt ne vārda. — Pie viņiem visu izšķir augstākā instance, šai gadījuma kapteinis… Ieteicu…
Dīkrosis tā arī nepagūst kaut ko ieteikt, jo nākamajā mirklī Šviku it kā vējš izpūš no stūres mājas.
— Tagad varam iepazīties. Esmu avīzes «Kristportas Kurjers» redaktors, — Dīkrosis visu laiku runājis angliski. Pēkšņi, ciešāk ieskatoties Taimiņa sejā, viņam latviski pasprūk: — Parauj jupis! Tas tik ir numurs!