Toms sajuta līdzās guļošā Duga sviedru smaku. Un, tīri vai brīnums, — pārstāja drebēt.
— Droši es zinu tikai divas lietas, Dug, — viņš čukstēja.
— Ko tad?
— Naktī ir briesmīgi tumšs, tas ir viens.
— Un otrs?
— Ja misters Aufmans uzbūvēs Laimes mašīnu, tumšajai aizai tur nebūs vietas.
Duglass brīdi padomāja.
— Atkārto vēlreiz.
Viņi apklusa. Uz ielas pēkšņi bija dzirdami soļi, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk.
— Tas ir tētis, — māte no savas gultas klusi sauca.
Tā arī bija.
©
Vēlu vakarā Leo Aufmans sēdēja uz lieveņa un, tik tikko vairs spēdams saskatīt papīru, kaut ko rakstīja, pa laikam izsaucoties «Ahā!» vai «Un arī to!», ja iešāvās prātā kaut kas īsti noderīgs. Tad pavērās durvis — tik klusi, it kā pret tām būtu atsities naktstauriņš.
— Līna? — viņš čukstēja.
Sieva naktskreklā apsēdās viņam līdzās lieveņa šūpolēs — ne smuidra kā nemīlēta septiņpadsmit
gadu veca meitene, ne izplūdusi kā nemīlama piecdesmit gadu veca sieviete, bet tvirta, mīlīga, apaļīga — tieši tāda kā visas mīļotas sievietes jebkurā vecumā.
Viņa bija brīnišķīga. Viņas ķermenis allaž domāja viņas vietā, gan iznēsājot bērnus, gan radot vienmēr un visur vīram tīkamu noskaņu. Ilgi nekad viņa neprātoja: viņas domas acumirklī pārtvēra rokas un augums, tik viegli un dabiski izvēršot darbībā, ka Leo nespētu to attēlot ne ar kādām grafiskām līknēm.
— Šī mašīna… — beidzot viņa ierunājās, — … mums tā nav vajadzīga.
— Mums nē, — viņš apstiprināja, — be't reizēm jādomā arī par citiem. Patlaban es prātoju, ko tajā ielikt. Kinoaparātus. Radiouztvērējus. Stereoskopus. Visus tos vajag tur ievietot, lai cilvēks var pārlaist tiem roku un smaidot teikt: «Jā, tā ir laime.»
Jā, viņš klusībā nodomāja, man jāizgudro tāda mašīna, kura, par spīti slapjām kājām, sāpošai čūlai un visādām raizēm, kas bezmiega naktīs plosa sirdi, atkal un atkal ražotu laimi kā teiksmainās sālsdzir- naviņas, kas, iesviestas jūrā, mala bez mitas, kamēr pārvērta ūdeni sālsšķīdumā. Kurš nebūtu gatavs rauties vai pušu, lai izgudrotu šādu mašīnu? Viņš jautāja pasaulei, jautāja pilsētai, jautāja savai sievai.
Līnas mulsā klusēšana viņam līdzās lieveņa šūpolēs runāja skaidrāk par visiem vārdiem.
Arī Leo apklusa, pacēla galvu un klausījās, kā gobas lapotnē šalca vējš.
Jāatceras, viņš nodomāja, ka šī skaņa arī jāiekļauj manā mašīnā.
Pēc mirkļa lievenis bija tukšs un šūpoles pamestas karājās tumsā.
f
G
Vectēvs miegā pasmaidīja.
Viņš juta, ka smaida, bet, netikdams gudrs, par ko īsti, atmodās. Brīdi klusiņām ieklausījās un tad saprata.
Viņš dzirdēja kaut ko daudz svarīgāku par putnu dziesmām un jauno lapu šalku. Reizi gadā pienāca diena, kad viņš atmodies palika guļam, gaidot, kad atkal dzirdēs šo skaņu, kas nozīmēja, ka nu tiešām sākusies vasara. Tā iesākās tādā rītā kā šis, kad kāds no īrniekiem vai radiniekiem, dēls vai mazdēls ar pļauj ammašīnu iznāca mauriņā zem viņa loga un, rotējošiem metāla nazīšiem šķindot, brauca pa smaržīgo zāli — uz ziemeļiem un austrumiem, un dienvidiem, un rietumiem, arvien mazākiem kvadrātiņiem. No dūcošā pļāvēja šļāca gaisā āboliņa ziedi, daža laba nenovākta pieneņu saulīte, skudras, kociņi, akmentiņi, pagājušā gada Ceturtā jūlija svētku apdeguļi, un petaržu atliekas, un, galvenais — tīri zaļa zāles straume. Vēsa un mīksta zāles straume, un vectēvs jau iztēlojās, kā tā kutinās kāju pēdas, atveldzēs karstumā kaistošo seju, piepildīs nāsis ar mūžseno jaunatnākušās vasaras smaržu, nesot sev līdzi kā solījumu visiem vēl vienu dzīves gadu.
Cik dievišķīgs rīks gan ir mauriņa pļāvējs, vectēvs nodomāja. Diez, kurš muļķis to izgudrojis, ka jaunais gads sākas ar pirmo janvāri? Nē, daudz prātīgāk būtu bijis, ja kādam liktu novērot Ilinoisas, Ohaio un Aiovas neskaitāmos mauriņus un tanī rītā, kad zāle būtu pļaušanas garumā, raķešu, fanfaru un gaviļu vietā pa visu zemi sāktu skanēt varenā, mūžam nepārspējamā mauriņa pļāvēju simfonija. Katru gadu šai dienā, kas tiešām nozīmē Lielo Sākumu, cilvēkiem būtu jāapmētājas nevis ar konfeti vai ser- pentīnu, bet ar tikko nopļautu zāli!
Vectēvs nokremšķinājās par savu garo prātuļo- šanu, piegāja pie loga un izliecās ārā tīkami siltajā saulē. Jā, kā tad, viņa īrnieks jaunais žurnālists Foresters nupat kā nobeidza vālu.
— Labrīt: mister Spoulding!
— Saraujiet labi dūšīgi, Bil! •— vectēvs sirsnīgi uzsauca un pēc brīža jau sēdēja lejā, tiesādams vecāsmātes pasniegtās brokastis, un plašais logs bija līdz galam vaļā, tā ka maltīti pavadīja pļāvēja dūcošā sirināšana.
— Šitāda pļauj ammašīna stiprina cilvēka ticību dzīvei, — vectēvs ierunājās. — Ieklausies tikai!
— Ilgi nu tajā vairs neiznāks klausīties, — vecāmāte sacīja, uzliekot galdā kaudzi kviešu plāceņu. — Bils Foresters šorīt mums solījās iesēt kaut kādu jaunu, modīgu zāli, kura vispār nekad neesot jāpļauj. Neatminos, kā īsti to sauca, bet tā izaugot tikai tik gara, cik vajag, un ne kriksīša vairāk.
Vectēvs izbrīnā iepleta acis.
— Kas tie par tādiem muļķīgiem jokiem?
— Aizej, paveries pats, — vecāmāte teica. —Jaunās sēklas, šeku, jau atvestas mazos groziņos pie mājas pakšķa. Tik vien nu būšot tā darba kā šur tur izrakt bedrītes un iekaisīt tajās sēklas. Līdz rudenim jaunā zāle pārņemšot veco, tā ka pļaujammašīnu varēs pārdot.
Vectēvs uzlēca kājās un vienā mirklī bija cauri gaitenim ārā pa durvīm. N
Bils Foresters atstāja mauriņa pļāvēju un, piemiedzis acis pret sauli, smaidīdams pienāca viņam klāt.
— Tas tiesa, -— viņš teica. — Vakar es atvedu jaunās sēklas. Domāju, kamēr man atvaļinājums, iesēšu tās jūsu mauriņā.
49
— Kādēļ jūs man neko ne pavaicājāt? Mauriņš taču ir mans!
4 — 360
— Domāju, jus būsiet iepriecināts, mister Spoul- ding.
— Ne drusku es neesmu iepriecināts. Radiet šurp tās sasodītās sēklas!
Viņi apstājās pie mazajiem, četrstūrainajiem jaunās zāles sēklu groziņiem. Vectēvs neuzticīgi pabikstīja vienu ar purngalu.
— Pēc skata gluži parastas sēklas. Vai kāds blēdis rīta agrumā nav jūs pievīlis?
— Es redzēju šo zāli augam Kalifornijā. Tā pastiepjas tikai tik gara, ne vairāk. Ja tā ieaugsies šajā klimatā, ar nākamo gadu mums būs aiztaupīts darbs ik nedēļu ņemties ar mauriņa pļaušanu.
— Ar jums, jaunajiem, tur jau ir tā bēda, — vectēvs teica. — Man kauns par jums, Bil, — un tas esot žurnālists! Visu, kas dzīvē ir kaut ko vērts, jūs esat gatavi iznīcināt. Būs aiztaupīts laiks, būs aiztaupīts darbs… — Viņš nicīgi paspēra sēklu groziņu. — Kad būsiet manā vecumā, Bil, tad sapratīsiet, ka tieši sīkumi un mazie prieciņi ir svarīgāki par lielajiem. Pastaiga agrā pavasara rītā ir vairāk vērta par astoņdesmit jūdžu garu braucienu visglaunā- kajā automašīnā, un zināt — kādēļ? Tādēļ, ka apkārt viss ir pilns smaržas, augšanas prieka un ziedēšanas. Un ejot mēs varam meklēt un atrast. Es zinu, ka jums gaužām gribas visnotaļ apgūt visu uzreiz, un jūsu gados tas arī saprotams. Bet jaunam žurnālistam jāprot saskatīt ne vien arbūzus, bet arī sīkas vīnogas. Jūs mēdzat apbrīnot visu skeletu, bet man labāk tīk pirksta nospiedums, kas nepavisam nav mazāk vērts. Viss sīkais pašlaik jūs vienīgi garlaiko, bet varbūt jūs tikai neprotat to novērtēt. Dotu jums vaļu, jūs izdeldētu gan sīkos darbiņus, gan sīkos prieciņus. Bet tad jums it nekas neatliktu, ko darīt pastarpām lielajiem darbiem, un jūs vai dauzītu galvu pret sienu, cenzdamies atrast sev kaut ko darāmu, kas