līdzētu saglabāt dvēseles līdzsvaru. Kādēļ jūs neņemat to, ko sniedz daba? Zāles pļaušana un ravēšana arī ir sava veida dzīve, mans dēls.
Bils Foresters smaidīdams raudzījās viņā.
— Zinu jau, ka esmu aizpļāpājies, — vectēvs at- ģidās.
— Nevienā cilvēkā vēl neesmu klausījies ar tādu patiku.
— Nu, tad varu šo lekciju turpināt. Ceriņu krūms ir labāks par orhidejām. Un pienenes arī, un dzelkšņi tāpat. Kādēļ? Tādēļ, ka tie kaut uz brīsniņu spiež noliekt muguru, maķenīt pasvīst un, aizvedot tālu no ļaudīm un pilsētām, atgriež mūs atkal pie dabas. Un, kolīdz esam atkal pie dabas, mēs jūtamies atbrīvoti no visa un sākam šo to pārdomāt. Kad tu, cilvēks, rocies pa dārzu, tad ir pats īstais laiks pafilozofēt. Neviens nezina, ko tu domā, neviens nenojauš, neviens nepārmet, un tu esi Platons starp peonijām, Sokrāts, kas audzē savu velnarutku. Vīrs, kurš pār muguru stiepj mēslu maišeli, ir līdzīgs Atlantam, kas uz pleciem tur zemeslodi. Eskvairs Semjuels Spoul- dings reiz teica: «Rakdams zemi, tu roc arī dvēselē.» Ļaujiet, Bil, griezties pļāvēja asmeņiem un staigājiet, Jaunības avota apšļākts. Tā, nu mana lekcija beigusies. Vai zināt, ka cilvēkam reizēm der iebaudīt arī pieneņu lapas?
— Kad jūs pats pēdējoreiz tās esat ēdis, ser?
— Lai nu tas paliek mans noslēpums.
Bils ar kāju viegli paspēra vienu sēklu groziņu.
— Ak jā, runājot par šo zāli… Es jums visu vēl nepateicu. Tā noaug tik blīvi, ka pilnīgi iznīdē āboliņu un pienenes .. .
4*
51
— Dievs tēvs debesīs! Tad jau nākamo gadu mums vairs nebūs pieneņu vīna! Nedz arī bišu sanoņas mauriņā! Mans dēls, jūs esat zaudējis prātu! Sakiet, cik jūs izdevāt par šīm sēklām?
— Dolāru par groziņu. Nopirku jums desmit groziņus.
Vectēvs pačamdījās pa kabatu, izvilka savu veco, garo maku, atāķēja sudraba skaviņu un izņēma trīs piecdolāru zīmes.
— Varat uzskatīt, ka šis darījums devis jums piecu dolāru peļņu. Bet tagad esiet tik laipns un aizvāciet šīs sasodītās sēklas uz aizu, mēslu izgāztuvi — vienalga, uz kurieni, — tikai, visžēlīgi lūdzu jūs, manā mauriņā tās nu gan nesējiet. Zināms, jūs domājāt tikai to labāko, bet mana, veca vīra griba tomēr liekama pirmajā vietā.
— Labi, ser. — Bils negribīgi iebāza naudaszīmes kabatā.
— Varat sēt jauno zāli citugad, Bil. Kolīdz es nomiršu, tūdaļ pat varat izurkņāt vai visu mauriņu. Kādu gadiņu tak spēsiet pagaidīt, līdz vecais melša būs nolicis karoti?
— Šai ziņā varat būt pilnīgi mierīgs, — Bils noteica.
— Lāgā nezinu, kā to lai pasaku, bet mauriņa pļāvēja dūkšana man ir visskaistākā mūzika, visīstākā, dzidrākā vasaras dziesma, un tās man briesmīgi pietrūktu, tāpat kā vīstošas zāles smaržas.
Bils noliecās un pacēla no zemes groziņu.
— Nu, tad es eju uz aizu.
— Jūs esat brīnišķīgs, saprotošs jauneklis un dienās būsiet lielisks reportieris, — vectēvs, viņam piepalīdzēdams, sacīja. — Pieminiet manus vārdus!
Pagāja rīts, pienāca pusdiena, pēc pusdienas vectēvs uzkāpa savā istabā, brīdi palasīja Viteru [3] un tad nosnauda dienvidu. Kad viņš pamodās, pulkstenis bija trīs un pa logiem istabā ieplūda dzidra un spoža saules gaisma. Viņš gulēja gultā un pēkšņi satrūkās, izdzirdis vecuveco, pazīstamo, nekad neaizmirstamo dūkšanu.
— Tad ta brīnums! — viņš izsaucās. — Kāds pļauj mauriņu! Bet šorīt taču tas tika jau nopļauts!
Vectēvs vēlreiz ieklausījās. Jā, no tiesas — dūc pļauj ammašīna, vienā laidā zumzinot turpu un atpakaļ, turpu un atpakaļ.
Vectēvs izliecās ārā pa logu un izbrīnā palika vaļēju muti.
— Ko, tas taču Bils! Ei, Bil Forester! Kāda muša jums iekodusi? Jūs taču pļaujat jau otro reizi!
Bils pacēla galvu, nevainīgi pasmaidīja un pamāja.
— Jā! Man te šur tur bija palicis nenopļauts!
Un, kamēr vectēvs vēl minūtes piecas smaidīdams
laiskojās savā gultā, Bils Foresters brauca mauriņam apkārt — ziemeļu, rietumu, dienvidu virzienā un tad, zaļajam fontānam šļācoties, uzņēma gaitu pret austrumiem.
O
Svētdienas rītā Leo Aufmans domīgi staigāja apkārt pa garāžu, gaidot, ka varbūt kāds koka gabals, stieples ritulis, āmurs vai uzgriežņu atslēga palēksies viņam pretim un sauks: «Sāc ar mani!» Bet neviens nelēca un neviens nesauca, lai ar to sāk.
Diez, vai Laimes mašīnai jābūt tādai, lai to varētu iebāzt kabatā, Leo prātoja.
Vai varbūt tai jānes kabatā pašu?
— Viens nu gan man ir pilnīgi skaidrs, — viņš skaļi teica. — Tai jābūt spilgtai!
Leo nolika uz ēveļsola bundžu ar oranžu krāsu, paņēma vārdnīcu un lēni aizkāpa uz māju.
— Līna! — Viņš pavērās vārdnīcā. — Vai tu esi «jautra, priecīga, apmierināta»? Vai jūties «līksma, sajūsmināta»? Vai tev viss «iet no rokas», «veicas un sekmējas»?
Līna pārtrauca sakņu griešanu un aizvēra acis.
— Nolasi, lūdzu, man vēlreiz šo sarakstu, — viņa teica.
Viņš aizcirta vārdnīcu.
— Domā, lai es tev te stundām gaidu, kamēr tu izgudrosi, ko teikt? Jā vai nē, kad es tev prasu! Tu neesi «apmierināta, sajūsmināta, jautra»?
— Apmierinātas ir tikai govis, bet sajūsmināti — zīdaiņi un večuki, kuri — lai dievs viņiem žēlīgs — otrreiz kļuvuši bērni, — viņa sacīja. — Bet par to jautrību… Tu jau redzi, cik jautri es beržu izlietni …
Leo cieši pavērās sievā un atmaiga.
— Tev taisnība, Līna. Vīrieši reizēm ir galīgi nejēgas. Varbūt drīzi vien pienāks tā diena, kad mums vairs nebūs jānīkst šai pilsētā.
— Bet es taču nesūdzos! — viņa izsaucās. — Es neeju pie tevis ar vārdnīcu rokā un nesaku: «Parādi mēli!» Vai tad tu kādreiz esi jautājis, kas liek nakti pukstēt tavai sirdij? Vai varbūt — kas ir laulība? Nē! Jo neviens nespēj to pateikt. Tādēļ labāk nejautā, Leo. Cilvēks, kurš grib visu tik smalki izzināt un izdibināt vissīkākās izjūtas, cirkū nogāžas lejā no trapeces vai jiosmok, prātodams, kā darbojas viņa kakla muskuļi. Edr dzer, guli un elpo, un neskaties manī vairs tā, it kā pirmoreiz ieraudzījis!
Līna Aufmane pēkšņi saspringa un sāka ostīt gaisu.
— Ak dievs, un tas viss tikai tevis dēļ!
Viņa atrāva cepeškrāsniņu. No tās izvirda dūmu mutulis.
— Laime! — viņa iešņukstējās. — Un pirmo reizi pēc vesela pusgada mēs abi tās dēļ sastrīdējāmies!
Laime, — un pirmo reizi pēc divdesmit gadiem mums vakariņās būs ogle, ne maize!
Kad dūmi izklīda, Leo Aufmans bija pazudis.
Baismīga klankstoņa, cilvēka un iedvesmas cīņa, gaisā zib metāla un koka gabali, āmurs, naglas, liede un skrūvgriezis — un tā diendienā, bez pārtraukuma. Reizēm Leo Aufmans izmisis, nervozs bažīgi klīda apkārt pa ielām, padzirdot smieklus, saspringti apcirtās, klausījās bērnu čalošanā un centās saprast, par ko tie smaida. Vakaros viņš apsēdās uz kāda lieveņa, kur bija sanācis pulciņš ļaužu, klausījās sirmgalvju prātojumus par dzīvi un pasaules iekārtojumu un līdz ar katru jautrības uzplūdu sarosījās kā ģenerālis, kurš redz, ka tumsas spēki tiek sakauti un ka viņa stratēģija bijusi pareiza. Iedams uz māju, viņš triumfēja — līdz tam brīdim, kad atkal atradās garāžā, kur bija tikai nedzīvi instrumenti un nejūtīgi koka gabali. Tad viņa gaišā seja atkal sadrūma un trakās dusmās par savu neveiksmi viņš sita un dauzīja mašīnas daļas, it kā tās būtu pie visa vainīgas. Beidzot mašīna ieguva apveidu, un pēc desmit dienām un naktīm, tik tikko spēdams vairs turēties kājās, pusdzīvs aiz bada un noguruma, izskatīdamies kā zibens ķerts, Leo Aufmans iestreipuļoja istabā.