— Un tā esot laime? — viņa novilka. — Kura poga
man jānospiež, lai es būtu līksma, jautra, priecīga, pacilāta?
Ap viņu saskrēja bērni.
— Māmulīt, nevajag! — Sauls sauca.
— Man jāzina, kas tas ir, ko es tā nosodu.
Viņa iekāpa mašīnā, apsēdās un, purinot galvu, atskatījās uz vīru.
— Šo mašīnu vajag nevis man, bet gan tev, nervozam bļaurim un neirastēniķim.
— Nu, lūdzu, — Leo attrauca, — tūlīt tu redzēsi!
Viņš aizcirta durvis.
— Piespied pogu! — viņš vēl uzsauca sievai, kuru vairs nespēja saskatīt.
Mašīnā kaut kas noklikšķēja. Tā viegli notrīsēja, kā milzīgs suns, kas miegā redz sapni.
— Tēt! — Sauls bažīgi iesaucās.
— Klausies! — Leo Aufmans viņam uzsauca.
Vispirms bija jūtama vienīgi mašīnas neredzamo
zobratu un ritentiņu vibrēšana.
— Vai māmiņai it nekas nenotiks? — Noemi jautāja.
— Nē, viņai tur iekšā ir labi! Tūlīt pat.. . dzirdi!
— Oh! — no mašīnas atskanēja Līnas Aufmanes pārsteiguma pilnais sauciens. — Ah. kaut kas neticams! Parīze! — Un pēc brīža: — Londona! Un tā ir Roma! Piramīdas! Un sfinksa!
— Dzirdat, bērni, sfinksa, — Leo Aufmans čukstēja un iesmējās.
— Un kāda smarža! — Līna Aufmane jūsmoja.
Kaut kur klusi sāka skanēt «Zilā Donava».
— Mūzika! Es dejoju!
— Māmiņai tikai šķiet, ka viņa dejo, — tēvs paskaidroja.
— Cik brīnišķīgi! — Līna sauca.
Leo Aufmans pietvīka.
— Cik man saprotoša sieva!
Un tad Līna Aufmane Laimes mašīnā sāka raudāt. Izgudrotāja smaids nodzisa.
— Viņa raud, — Noemi sacīja.
— Nevar būt!
— Raud, jā, — Sauls apstiprināja.
— Tas nevar būt, ka viņa raudātu! — Leo Aufmans, blisinot acis, piespieda ausi pie mašīnas sāna.
— Jā . . . patiešām .. . raud kā mazs bērns … Viņš atvēra durvis.
Viņa sievai, mašīnā sēžot, asaras straumēm lija pār vaigiem.
— Pagaidi, — viņa čukstēja. — Ļauj man izraudāties.
Viņa elsoja vēl kādu brīdi.
Leo Aufmans, gluži apstulbis, izslēdza mašīnu.
— Cik šī ierīce nožēlojama! — viņa vaimanāja.
— Tas bija briesmīgi, taisni briesmīgi. — Viņa izkāpa no mašīnas. — Vispirms bija Parīze . . .
— Bet kas tad tur slikts?
— Es pat nebiju sapņojusi, ka jebkad varētu nokļūt Parīzē. Bet tagad tu liec man domāt par to. Parīze! Un pēkšņi es gribu būt Parīzē, bet labi zinu, ka tas nav iespējams.
— Mašīnā tā šķiet tikpat kā īsta.
— Nē. Sēžot iekšā, es skaidri sapratu, ka tas ir māns.
— Neraudi, māmulīt.
Līna raudzījās vīrā lielām, tumšām, asaru pilnām acīm.
— Tu liki man dejot. Bet mēs neesam dejojuši divdesmit gadus.
— Rīt pat iesim uz deju vakaru!
— Nē, nē! Tas nav svarīgi, nedrīkst būt svarīgi. Bet tava mašīna grib man iegalvot pretējo! Un es sāku tai ticēt. Nekas, Leo, gan jau būs labi, atļauj man tikai izraudāties.
— Un kas tad vēl tevi apbēdina?
— Kas vēl? Šī mašīna saka: «Tu esi jauna.» Bet es tāda neesmu. Viņa, šī Nelaimes mašīna, melo!
— Kādēļ tad «Nelaimes»?
Līna pamazām nomierinājās.
— Leo, tu kļūdījies, aizmirsdams to, ka agri vai vēlu pienāks mirklis, kad mums no šīs kastes būs jāatgriežas pie netīriem traukiem un neklātām gultām. Protams, kamēr mēs sēžam tur iekšā, saulriets ilgst gandrīz vai mūžību un gaiss ir smaržīgs un glāsmaini silts. Viss ilgst, ko vien vēlamies paildzināt. Bet mājās bērni gaida pusdienas, drēbēm jāpiešuj pogas. Un bez tam — atklāti runājot, Leo, saki, cik ilgi var vērot saulrietu? Kam ir vajadzīgs, lai tas nebeigtos? Kam vajadzīgs pastāvīgs siltums? Kam ir vajadzīgs mūžīgs aromāts? Vai pēc laiciņa to vairs kāds jūt? Labāk, lai saulriets ir minūti, divas. Bet pēc tam lai atkal seko kas cits. Tāda nu vienreiz ir cilvēka daba. Kā tu to varēji aizmirst, Leo?
— Vai tad es aizmirsu?
'— Saulriets mūs vienmēr iepriecē tādēļ, ka tas ir tikai reizi dienā, turklāt tikai uz mazu brīdi.
— Bet, Līna, tas taču ir ļoti skumji!
— Nē, skumji būtu tad, ja saulriets vilktos tik ilgi, ka mums apniktu. Tu esi divkārt kļūdījies, Leo. Gan cenzdamies aizturēt to, kas ilgst mazu brīdi, gan ievezdams mūsu pagalmā tālu un svešu pasauli, kas man vienīgi atgādina: «Nē, Līna Aufmane, tev nav lemts ceļot, nav lemts redzēt Parīzi! Savu mūžu tev neredzēt Romu!» Bet es taču pati to labi zinu, kādēļ vēl vajag atgādināt? Labāk par visu to nedomāt, dzīvot tālāk un nečinkstēt, Leo!
Leo Aufmans atbalstījās pret mašīnu. Un izbrīnīts atrāva roku, kas apdega.
— Bet kā mēs tagad dzīvosim, Līna? — viņš jautāja.
— To nu es nezinu. Man skaidrs ir vienīgi tas, ka tik ilgi, kamēr šī kaste būs šeit, tā mani vienmēr vilinās šurp un arī Saulam nekad nebūs miera, un, kaut gan mēs labi sapratīsim, ka tas ir muļķīgi, mums atkal gribēsies kāpt tajā iekšā un vērot visas šīs tālās vietas, lai pēc tam vienmēr izplūstu asarās, — bet kas gan tā vairs par dzīvi.
— Nu kā es varēju nošaut tik greizi, — Leo zūdī- jās. — Atļauj man pārbaudīt, vai tev ir taisnība. — Viņš iesēdās mašīnā. — Tu taču paliksi?
Līna pamāja ar galvu.
— Mēs tevi gaidīsim.
Leo aizvēra durvis. Viņš pasēdēja tīksmi siltajā tumsā, tad nospieda pogu, atslīga zvilnī un jau gribēja ļauties skaņu un krāsu burvībai, kad pēkšņi izdzirda saucienu:
— Tēt, deg! Mašīna deg!
Kāds sita pa durvīm. Viņš lēca kājās, ietriecās griestos un pakrita, bet tai brīdī durvis padevās un zēni izvilka viņu ārā. Mašīnā atskanēja dobjš sprādziens. Visa ģimene metās bēgt. Leo Aufmans atskatījās un elsdams iesaucās:
— Saul, izsauc ugunsdzēsējus!
Sauls metās uz mājas pusi, bet Līna satvēra viņu aiz rokas.
— Pagaidi, Saul, — viņa teica.
No mašīnas izšāvās sarkana lākts, tad sekoja vēl viens apslāpēts sprādziens. Kad mašīna bija vienās liesmās, Līna Aufmane pamāja dēlam.
— Nu, Saul, vari zvanīt ugunsdzēsējiem, — viņa sacīja.
Visi kaimiņi — tuvi un tāli — saskrēja šurp uz ugunsgrēku. Vectēvs Spouldings un Duglass, un Toms, un īrnieki, un viņpus aizas dzīvojoši večuki, un visi tuvāko kvartālu bērni. Bet Leo Aufmana bērni stāvēja šī pūļa priekšgalā, juzdamies lepni, ka no viņu garāžas šaujas ārā tik skaistas liesmas.
Vectēvs Spouldings brīdi pētīja dūmu mākuli gaisā un tad mierīgi noprasīja:
— Kas tas ir, Leo? Jūsu Laimes mašīna?
— Laimes vai Nelaimes — pateikšu pēc gada, kad būšu ticis kaut kādā skaidrībā.
Līna Aufmane stāvēja tumsā un vēroja skraidām ugunsdzēsējus, kamēr garāža dārdot sabruka.
— Leo, — viņa ierunājās. — Gads nebūs vajadzīgs, lai tiktu skaidrībā. Paskaties apkārt. Mazliet padomā. Brīdi paklusē. Un tad nāc un pasaki. Es būšu iekšā, likšu grāmatas atpakaļ plauktos, drēbes atpakaļ skapjos un gatavošu vakariņas. Jau tā novēlots, paskat, cik tumšs. Nāciet, bērni, māmiņai palīgā.