Kad ugunsdzēsēji un kaimiņi aizgāja, pie Leo Aufmana pagalmā palika vectēvs Spouldings un Duglass, un Toms, domīgi vērojot gruzdošās krāsmatas. Leo ar purngalu pabikstīja slapjos pelnus un lēni izteica to, kas uz sirds:
— Cilvēka pirmā dzīves atziņa ir tā, ka viņš ir muļķis. Cilvēka pēdējā dzīves atziņa ir tā, ka viņš vēl arvien ir tāds pats muļķis. Stundas laikā esmu daudz ko pārdomājis. Teicu sev: Leo, tu esi akls! .. . Vai gribat redzēt īstu Laimes mašīnu? Tā patentēta pirms gadu tūkstošiem, joprojām darbojas, jā, reizēm sametas, bet tomēr darbojas! Un tā vienmēr ir bijusi šeit.
— Bet ugunsgrēks … — Duglass ieminējās.
— Ak jā, ugunsgrēks, garāžā. .. Bet, kā Līna
teica, nav vajadzīgs gads, lai saprastu, ka tam, kas garāžā nodedzis, nav nekāds sakars ar laimi.
Leo Aufmans pakāpās uz lieveņa, pamādams citiem, lai seko.
— Vai redzat, šai logā? — viņš čukstēja. — Klusējiet, un jūs to ieraudzīsiet.
Vectēvs, Duglass un Toms bijīgi pavērās lielajā logā.
Un tur siltaja lampas gaisma bija redzams tas, ko Leo Aufmans gribēja parādīt. Pie mazā kafijas galdiņa Sauls ar Māršelu spēlēja šahu. Rebeka klāja vakariņu galdu. Noemi grieza papīra lellēm kleitas. Ruta zīmēja. Džozefs ripināja elektrisko vilcienu. Pa atvērtajām virtuves durvīm varēja redzēt, ka Līna Aufmane izvelk no plītskrāsniņas kūpošu cepeti. Visas rokas, visas sejas, visas lūpas atradās kustībā. Caur stiklu varēja saklausīt balsis. Varēja dzirdēt liegu trallināšanu. Varēja sajust ceptas maizes smaržu, zinot, ka tā ir īsta maize, ko drīz vien apziedīs ar īstu sviestu. Tur iekšā bija viss, un turklāt īsts.
Vectēvs, Duglass un Toms pagriezās pret Leo Auf- manu, kurš neatraudamies skatījās logā, un sārtā lampas gaisma krita viņam sejā.
— Protams, — viņš nomurmināja. — Tur jau tā ir.
Viņš raudzījās logā ar skumju nožēlu, tad ar dzīvu
sajūsmu un visbeidzot — ar klusu atzinību, vērodams, kā kustas, saāķējas, aizķeras, apstājas un atkal griežas viņa mājas pavarda ritentiņi.
— Laimes mašīna, — viņš nočukstēja. — Laimes mašīna.
Pēc brīža viņš bija pazudis.
65
Vectēvs, Duglass un Toms redzēja, kā viņš iekšpusē neveikli rosās, kaut ko sakārto, pārbīda, izlīdzina, kļūdams par darbīgu skrūvīti šai siltuma
5 — 360
piestrāvotajā, bezgala smalkajā, noslēpumainajā, mūžīgi kustībā esošajā, brīnišķīgajā mehānismā.
Tad viņi smaidot nokāpa no lieveņa un ienira dzestrajā vasaras naktī.
O
Divreiz gadā lielos grīdas paklājus iznesa sētā un izlika mauriņā, kur tie šķita svešādi neiederīgi. Tad iznāca vecāmāte un māte ar tādiem rīkiem kā dzērienu paviljona skaisti izpītās krēslu atzveltnes. Katram iedeva šādu zizli ar platu drāšu vēdekli galā, un Duglass, Toms, vecāmāte, vecvecmāmuļa un māte kā burvji un mājas gariņi barā sastāja ap putekļainajiem senās Armēnijas rakstiem. Tad pēc vecvec- māmuļas mājiena — acu skatiena vai lūpu saknie- biena — visi pacēla savus spriguļus un dziesmu rakstā sāka kulstīt paklājus.
— Še tev! Še tev! — vecvecmāmuļa skaitīja. — Sitiet, zēni, blusas, nežēlojiet utis!
— Nu kāpēc tu tā! — vecāmāte izmeta.
Visi smējās. Visapkārt sagriezās putekļu vētra. Smiekli izvērtās klepošanā.
Plūksnu vērpetes, smilšu mākuļi, pīpju tabakas zeltotās pārslas uzšāvās gaisā un tā arī palika, arvien jaunu sitienu uzjundītas. Zēni, uz brīdi atvelkot elpu, redzēja kā savu, tā pieaugušo cilvēku zābaku nospiedumus, biljons reižu iemītus paklāja rakstā, un tagad nu tie bija jāizdzēš, paklāju dauzāmo saceltajām bangām šļācot pret austrumniecisko krastu.
— Šeit tavs vīrs izlēja kafiju! — Vecāmāte sparīgi cirta pa paklāju.
— Bet šeit tu uzlēji krējumu! — No vecvecmāmu- ļas sitiena gaisā uzvirda putekļu mākonis.
— Paskat, kur izmīņāts uzkārsums. Ak jūs, puikas, palaidņi tādi!
— Vecvecmāmuļ, bet šis tintes traips ir no tavas pildspalvas!
— Blēņas! Manējai ir sarkana tinte. Šī te ir parastā zilā.
Blaukš!
— Rau, kur no gaiteņa uz virtuves durvīm iemīta celīte. Vēders prot dancināt. Tas pat lauvu spiež iet uz dzeršanas vietu. Nu, griežam uz otru pusi.
— Varbūt vajag noslēgt visas durvis un vispār nelaist nevienu iekšā.
— Vai arī likt ārpusē noaut kājas.
Blaukš, blaukš!
Tad paklājus uzkāra uz virvēm, lai paveiktu atlikušo. Toms pētīja cilpainos līkločus, vītnes, puķes, mistiskās figūras un šaudīgās līnijas.
— Tom, ko tu stāvi! Sit taču, puis!
— Ko te visu tik nevar saskatīt, — Toms teica.
Duglass uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu.
— Ko tu tur redzi?
— Visu mūsu pilsētu, cilvēkus, mājas, — re, kur mūsējā! — Blaukš! — Mūsu iela! — Blaukš! — Šī melnā svītra ir aiza! — Blaukš! — Bet te skola! — Blaukš! — Šis ērmīgais ķeburs esi tu, Dug! — Blaukš!
— Bet te vecvecmāmuļa, vecāmāte, māte. — Blaukš!
— Cik gadu šis paklājs ir mūsu mājā?
— Piecpadsmit.
— Tātad piecpadsmit gadu pa to ir dimdināts. Es redzu katru pēdu nospiedumu, — Toms pūzdams, elsdams pavēstīja.
— Nu gan tu, puiškān, sāc fantazēt, — vecvecmāmuļa teica.
5'
67
— Es redzu visu, kas šais piecpadsmit gados mūsu mājā ir noticis! — Blaukš! — Tas ir, redzu šīs mājas pagātni, bet spēju saskatīt arī nākotni. Man tik vien
vajag kā piemiegtām acīm paskatīties šais rakstos, lai pateiktu, kur mēs rīt iesim un skraidīsim.
Duglass pārstāja vicināt paklāju dauzāmo. — Un ko vēl tu redzi?
— Galvenais, diegus, — vecvecmāmuļa iestarpināja. — Gandrīz vai šķēri vien palikuši. Rau, kādā veidā te ticis austs.
— Tik tiešām! — Toms noslēpumaini čukstēja. — Diegi pa labi, diegi pa kreisi. Es visu redzu. Ragainus velnus. Baismīgus grēciniekus. Šeit labu laiku, te sliktu. Piknikus. Dzīru galdus. Zemeņu svētkus. — Viņš cienīgi piebikstīja ar paklāju dauzāmo te vienā, te otrā, te trešajā vietā.
— Tad jau iznāk, ka man te ierīkots tāds kā pansionāts, — vecāmāte teica, aiz piepūles gluži piesarkusi.
— Te viss saredzams, gan mazliet neskaidri. Pagriez galvu sāniski, Dug, un piemiedz vienu aci. Vakarā, protams, var saskatīt labāk, kad paklājs uz grīdas, deg lampa un vispār … Tad ēnām ir dažnedažādi apveidi un var redzēt, kā aiztek pavedieni, var aptaustīt uzkārsumu un noglāstīt zvērādai līdzīgo vilniņu. Un smaržo pēc tuksneša, jā, jā — nudien! Pēc tveices un smiltīm, nu apmēram tā, kā varētu smaržot mūmijas šķirstā. Bet šis te sarkanais punktiņš — tā ir degošā Laimes mašīna!
— Tas ir gluži vienkārši tomātu biezeņa traips, — māte teica.
— Nē, Laimes mašīna gan, — Duglass iebilda un skumīgi skatījās, kā tā sadega.
Viņš bija domājis, ka Leo Aufmans ir cilvēks, kurš nekad nekļūdās, prot katrā sejā iedegt smaidu un arī tad, kad zeme ir pagriezusies pret tumšajiem Visuma bezdibeņiem, prot savu iekšējo žiroskopu noturēt vienmēr vērstu pret sauli. Bet, lūk, Leo Aufmans nošāva greizi, un palika vienīgi plēnes un pelni.
Blaukš! Blaukš! Duglass sita, cik spēka.
— Paskat, kur elektriskā Zaļā mašīna! Mis Ferna! Mis Roberta! — Toms sauca. — Pī-pī! Pī-pī!