Blaukš!
Visi smējās.
— Bet šī te mezglainā cilpa ir tava dzīves līnija, Dug. Pārāk daudz skābu ābolu. ,Un mikspikļu pirms gulētiešanas.
— Ei, kurā vietā? — Duglass, blenzdams paklājā, sauca.
— Šī te — šim gadam, tā tur — nākamam, bet šī — trim, četriem, pieciem turpmākajiem!
Blaukš! Paklāju dauzāmais šņāca kā čūska pret lietus debesīm.
— Un šī te — visai pārējai dzīvei! — Toms paziņoja.
Viņš blieza pa paklaju ar tadu sparu, ka piecu tūkstošu gadsimtu putekļi uzšāvās augšup no kulstītā auduma, uz brīdi draudīgi pamira gaisā, un, kamēr Duglass piemiegtām acīm centās kaut ko sazīmēt līkločainajā rakstā, pār viņu klusi sabruka armēņu paklāja putekļu lavīna, uz laiku laikiem aprokot viņu visu tuvinieku acu priekšā . . .
©
Kā tas ar bērniem īsti iesākās, vecā misis Bentlija nezināja. Viņa bieži tos redzēja pārtikas veikalā pazibam kā knišļus vai pērtiķēnus starp kāpostu galvām un banānu saišķiem, un viņa tiem uzsmaidīja, un bērni smaidīja viņai pretim. Misis Bentlija noskatījās, kā viņi iemina sniegā pēdas, kā ievilka krūtīs rudens dūmus, kā purināja no ābelēm baltos ziedu mākoņus, taču baiļu no tiem viņai nebija. Par misis Bentliju pašu var teikt, ka viņas māja vienmēr bija lieliskā kārtībā, katra lietiņa savā vietā, grīdas nevainojami tīras, pārtikas krājumi rūpīgi iekonservēti, cepuru adatas saspraustas spilventiņos, un atvilktnes līdz malām pilnas ar dažnedažādiem gadu gaitā sakrātiem nieciņiem.
Misis Bentlija krāja visu iespējamo. Vecas biļetes, teātru programmas, šallītes, mežģīņu gabaliņus — visus sava garā mūža lieciniekus.
— Man ir vesela kaudze skaņu ierakstu, — viņa bieži vien sacīja. — Šis te ir Karuzo — no Ņujorkas laikiem, no deviņsimt sešpadsmitā gada, kad man bija sešdesmit un Džons bija vēl dzīvs. Bet šeit — Džūns Mūns — no deviņsimt divdesmit ceturtā gada, iegādāts tūdaļ pēc Džona nāves.
Misis Bentlijas lielākā bēda bija tā, ka tieši to, ko viņai visvairāk patika klausīties, redzēt un just savā tuvumā, viņai nebija izdevies saglabāt. Džons bija palicis kaut kur ļoti tālu, ielikts šķirstā un norakts zem velēnām, un no viņa tik vien bija atlicis kā spieķis un zīda cilindrs, un skapī iekārtais svētdienas uzvalks. Visu pārējo saēda kodes.
Bet to, ko bija iespējams saglabāt, misis Bentlija saglabāja. Pirms pieciem gadiem, pārceldamās uz šo pilsētu, viņa atveda sev līdzi milzīgus melnus čemodānus, pilnus ar galīgi saņurcītām, naftalīna graudiņiem piekaisītām sārti puķotām bērna gadu kleitiņām un dažnedažādiem spožiem nieciņiem. Viņas vīram bija piederējuši nekustami īpašumi vairākās pilsētās, un viņa kā laika gaitā nodzeltējusi šaha figūra pārvietojās no citas uz citu, tos visus pēc kārtas pārdodama, līdz nonāca šajā svešajā pilsētā — viena ar saviem čemodāniem un vecajām, tumšajām mēbelēm, kas stingi blenza uz viņu kā sen izmiruši dzīvnieki no aizvēsturiska zooloģiskā dārza.
Ar bērniem tas viss iesākās vasaras vidū. Misis
Bentlija, iznākusi uz lieveņa aplaistīt vīnogulājus, ieraudzīja divas meitenes un kādu puišeli vienā mierā valstoties viņas mauriņā un tīksminoties par durstīgo zāli.
Misis Bentlijas dzeltenīgā, maskai līdzīgā seja izplūda smaidā, un šai brīdī no ielas stūra, kā burvju orķestra pavadīti, iznira saldējuma ratiņi. Trinkšķošās ledus melodijas, kas bija tik dzilkstoši dzidras kā prasmīgu roku saskandinātu kristāla glāžu skanēšana, sauktin sauca un aicināja. Bērni pietrūkās sēdus, griezdami galvas ratiņiem līdzi kā saulespuķes pret sauli. »
— Vai jūs gribētu saldējumu? — misis Bentlija vaicāja. — Helou! Lūdzu, šeit! — viņa sauca.
Ratiņi apstājās, nošķinda sīknauda, un misis Bentlija saņēma sniegbaltās paciņas. Saldējuma pilnām mutēm bērni viņai pateicās un šaudīgām acīm nopētīja veco dāmu no kurpju pogām līdz sirmajiem matiem.
— Vai jūs negribat nogaršot? — puišelis jautāja.
— Nē, bērniņ. Es esmu veca un pati jau tiktāl sasalusi, ka pat viskarstākā diena mani nespēj atkausēt, — misis Bentlija smiedamās sacīja.
Ar pilošajām ledus lāstekām rokās bērni uzspurdza augšā pa kāpnēm un satupa lieveņa šūpolēs.
— Es esmu Alise, tā ir Džeina, bet šis te ir Toms Spouldings.
— Ļoti priecājos. Bet es esmu misis Bentlija. Agrāk mani sauca par Helēnu.
Bērni izbrīnā iepleta acis.
— Jūs neticat, ka mani sauca par Helēnu? — vecā dāma jautāja.
— Es nezināju, ka vecām dāmām ir vārds, — Toms, blisinot acis, sacīja.
Misis Bentlija sausi iesmējās.
— Vecas dāmas nekad nesauc vārdā, tā viņš gribēja teikt, — Džeina paskaidroja.
— Kad tu, meitiņ, būsi manā vecumā, arī tevi nesauks par Džeinu. Sirmgalvjus uzrunā briesmīgi formāli. «Misis» vai «misters», un nekā citādi. Jaunie negrib saukt mani vārdā. Viņiem tas šķiet pārāk nepiedienīgi.
— Cik jums ir gadu? — Alise jautāja.
— Es atceros pat pterodaktilu. — Misis Bentlija pasmaidīja.
— Nu, bet cik īsti?
— Septiņdesmit divi.
Bērni, domīgi klusēdami, ilgi sūkāja ledaino gardumu.
— Tik daudz, — Toms novilka.
— Bet es nemaz nejūtos citādi, kā tolaik, kad biju jūsu vecumā, — vecā dāma sacīja.
— Mūsu vecumā?
— Nu jā. Kādreiz es biju tāda pati mīlīga meitenīte kā jūs abas, Džeina un Alise.
Bērni klusēja.
— Kas jums noticis?
— Nekas. — Džeina piecēlās.
— Kā, jūs jau aizejat? Pat neapēduši saldējumu… Vai jums kaut kas nepatīk?
— Māmiņa saka, ka melot nav labi, — Džeina atbildēja.
— Pilnīgi pareizi. Tas ir ļoti slikti, — misis Bentlija apstiprināja.
— Un tāpat arī klausīties, ka melo citi.
— Kurš tad te melo?
Džeina paskatījās uz viņu un satraukti novērsa acis.
— Jūs.
— Es? — Misis Bentlija iesmējās un piespieda kārno roku pie izkaltušajam krūtīm. — Ko tad es meloju?
— Par savu vecumu. Ka esat bijusi maza meitene.
Misis Bentlija sastinga.
— Bet pirms daudziem gadiem es nudien biju maza meitene, tāda pati kā tu.
— Alise, Tom, nāciet, ejam!
— Pagaidiet! — misis Bentlija sauca. — Vai jūs man neticat?
— Es nezinu, — Džeina sacīja. — Nē, neticam.
— Bet tas taču smieklīgi! Katram ir pilnīgi skaidrs, ka visi reiz bijuši bērni!
— Tikai ne jūs, -— nodurtām acīm Džeina izdvesa, it kā teikdama to pati sev. Viņas saldējums gulēja vaniljas peļķē uz lieveņa grīdas.
— No visas tiesas, man arī ir bijuši astoņi, deviņi, desmit gadi.
Abas meitenes iespurcās, bet aši aprāvās.
Misis Bentlijas acis kvēloja.
— Es jau nu neiešu te visu rītu strīdēties ar maziem muļķīšiem. Bet skaidrs, ka arī es esmu bijusi tikpat maza un dumja kā jūs.
Abas meitenes iesmējās. Toms šķita apjucis.
— Jūs tikai jokojat, — Džeina ķiķināja. — Jums nekad nav bijis desmit gadu, vai ne, misis Bentlij?
— Ejiet mājās! — vecā sieviete pēkšņi uzkliedza, nespējot izturēt bērnu skatienus. — Te nav par ko smieties!
— Un jūs nepavisam nesauc par Helēnu?
— Sauc gan!