— Uz redzēšanos, — meitenes atmeta un zvaigājot aizspurdza pa milzīgo koku apņemto mauriņu, kamēr Toms lēni čāpoja nopakaļ.
— Paldies par saldējumu!
— Es esmu lēkusi arī klases! — misis Bentlija nosauca viņiem pakaļ, bet bērni jau bija pazuduši.
Pēc tam visu pārējo dienu misis Bentlija nikni rībināja pannas un katlus, skaļi pagatavoja pieticīgas pusdienas, laiku pa laikam pieejot pie durvīm cerībā noķert šos nešķīstos velnēnus, kuri tepat kaut kur bizenē apkārt. Bet, ja bērni patiešām uzrodas, ko lai viņa tiem saka? Tas viņai neparko nedeva miera.
— Brīnumi gan! — misis Bentlija teica savai gleznajai, rožainajai porcelāna tasītei. — Neviens vēl nekad nav apšaubījis, ka esmu bijusi maza meitene. Tas taču ir muļķīgi, nežēlīgi. Es nežēlojos, ka esmu veca, — jā, var sacīt, ka nežēlojos, — bet atņemt man bērnību — tas ir par daudz.
Viņai šķita, ka bērni, aizcilpodami pa izdobējušo koku apakšu, aiznesuši savos saltajos pirksteļos viņas jaunību, neredzamu kā gaiss.
Pēc vakariņām misis Bentlija bez kāda īpaša iemesla ērmotā neatlaidībā vēroja, kā viņas rokas, kustoties lēni kā spiritistam, vāc kopā smaržīgā mutautiņā dažnedažādus nieciņus. Tad viņa izgāja ārā uz lieveņa un stingi nostāvēja tur pusstundu.
Pēkšņi kā iztrūcināti naktsputni garām aizspurdza bērni, bet misis Bentlijas balss tos skrējienā apturēja.
— Jā, misis Bentlij?
— Uznāciēt augšā uz lieveņa! — misis Bentlija norīkoja.
Abas meitenes paklausīja, un viņām nopakaļ sekoja Toms.
— Jā, misis Bentlij? — Bērni īpaši uzsvēra «misis» — kā pianists izceļ basa noti —, it kā tas būtu viņas vārds.
— Gribu jums parādīt dažus savus dārgumus.
Misis Bentlija atraisīja smaržīgo mutautiņu un pavērās tīstoklī tādām acīm, it kā cerot tur ieraudzīt brīnumu. Tad izņēma no tā mazītiņu, smalciņu matos spraužamu ķemmīti ar mirdzošiem mākslīgā briljanta akmeņiem.
— Šo te es valkāju tad, kad man bija deviņi gadi, — viņa paskaidroja.
Džeina to vērīgi aplūkoja.
— Ļoti skaista, — viņa teica.
— Parādi! — Alise iesaucās.
— Bet šo gredzentiņu es valkāju tad, kad biju astoņus gadus veca, — misis Bentlija turpināja. — Tagad tas man vairs neder. Ja labi ieskatās, tajā var saredzēt Pizas torni, kurš, liekas, nupat gāzīsies.
— Nu, parādi, Džeina! — Gredzentiņš gāja no rokas rokā, līdz beidzot atradās Džeinas pirkstā.
— Vai redzat, man tieši kā uzliets! — viņa izsaucās.
— Bet man der šī ķemmīte! — Alise gandrīz vai bez elpas nobēra.
Misis Bentlija paņēma vairākus akmentiņus.
— Ar šiem, rau, es, maziņa būdama, spēlējos.
Viņa pasvieda akmentiņus gaisā. Tie sabira uz
grīdas kā spožas zvaigznītes.
— Bet vai redzat šo te! — Vecā dāma izmeta savu galveno trumpi — pastkartes lieluma fotogrāfiju, kurā viņa bija redzama septiņus gadus veca — dzeltenā kleitiņā kā taurenītis, ar zeltainām cirtām, lielām, zilām acīm un uz priekšu pastieptām eņģelīša lūpām.
— Kas tā par mazu meitenīti? — Džeina jautāja.
— Tā esmu es!
Meitenes acīm ieurbās attēlā.
— Tā nepavisam nav līdzīga jums, — Džeina gluži vienkārši noteica. — Kurš katrs jau var kaut kur sadabūt šādu fotogrāfiju.
Viņas ilgi raudzījās vecajā dāmā.
— Vai jums ir vēl kādas fotogrāfijas, misis Bentlij? — Alise jautāja. — Tādas, kas uzņemtas vēlāk. Kad jums ir piecpadsmit, divdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadu?
Meitenes iespurcās.
— Man jums vispār nekas nav jārāda! — misis Bentlija atcirta.
— Un .mums nav jums jātic, — Džeina atmeta. -
— Bet šī fotogrāfija taču pierāda, ka es esmu bijusi maziņa!
— Tā tur ir cita, jums līdzīga meitene. Šo bildīti jūs esat kaut kur sadabūjusi.
— Es biju arī precējusies!
— Kur tad ir misters Bentlijs?
— Viņš jau sen miris. Ja viņš būtu šeit, viņš jums pastāstītu, cik es biju jauna un skaista divdesmit divu gadu vecumā.
— Bet viņa šeit riav un viņš nevar pastāstīt, tātad tas nav nekāds pierādījums.
— Man ir laulības apliecība.
— Arī to jūs esat sadabūjusi. Vienīgi tad es varētu ticēt, ka jūs esat bijusi jauna, — Džeina aizmiedza acis, kā pasvītrodama, cik pārliecināta par savu taisnību, — ja būtu kāds cilvēks, kurš apliecinātu, ka redzējis jūs desmit gadu vecu.
— Tūkstošiem cilvēku mani redzējuši tādu, bet tie ir miruši, mazā muļķīte, vai slimi, vai arī dzīvo citās pilsētās. Šeit es neviena nepazīstu, jo tikai pāris gadu šeit dzīvoju, tā ka neviens no šejieniešiem mani maziņu nekad nav redzējis.
— Nu, vai es neteicu! — Džeina pamirkšķināja rotaļu biedriem ar aci. — Neviens pats nav viņu redzējis!
— Paklausies! — Misis Bentlija satvēra meitenes roku. — Tam ir jātic bez pierādījumiem. Reiz jūs būsiet tikpat veci kā es. Un arī jums cilvēki neticēs. «Nē, nē,» viņi teiks un purinās galvas. «Šīs vārnas nav bijušas bezdelīgas, šīs pūces nav bijušas vālo- dzītes, šie papagaiļi nav bijuši sarkankrūtīši!» Reiz jūs būsiet tādi paši kā es.
— Nē! — meitenes izsaucās. — Tas nevar būt!
— Gan jūs redzēsiet! — misis Bentlija sacīja.
Ak dievs, viņa klusībā nodomāja, bērni paliek bērni, večiņas — večiņas, un starp šiem vecumiem ir bezdibenis. Bērni nespēj ticēt, ka cilvēks pārvēršas, ja nav savām acīm to redzējuši. ,
— Nu, piemēram, tava māte, — viņa sacīja Džeinai. — Vai tu neesi ievērojusi, kā viņa ar gadiem pārvērtusies?
— Nē, — Džeina atbildēja. — Viņa vienmēr bijusi tāda pati kā tagad.
Un tā bija patiesība. Ja diendienā dzīvojam ar kādu kopā, šis cilvēks it nemaz nepārvēršas. Pārmaiņas cilvēkā satriec tikai tad, kad tas atgriežas no gadiem ilga ceļojuma. Un misis Bentlij ai pēkšņi šķita, ka septiņdesmit divus gadus viņa traukusies melnā, dārdošā vilcienā, un tagad tas beidzot ir apstājies un, viņai izkāpjot, visi kliedz: «Helēn Bentlij, vai tā esi /iz!?»
— Nu mums laikam jāiet uz māju, — Džeina ierunājās. — Paldies par gredzenu. Tas man pašā laikā..
— Paldies par ķemmīti. Tā ir ļoti skaista.
— Paldies par mazās meitenes fotogrāfiju.
— Pagaidiet! — misis Bentlija sauca, bērniem drā- žoties lejā pa kāpnītēm. — Dodiet atpakaļ! Tas viss ir mans!
— Tā nevajag! — Toms, panācis meitenes, teica. — Dodiet šīs mantiņas atpakaļ.
— Nē, viņa tās nozagusi! Tās piederējušas kādai meitenītei. Vairāk kā skaidrs, ka nozagusi. Paldies! — Alise nokliedza.
Lai kā misis Bentlija sauca, meitenes pazuda kā tauriņi naktī.
— Piedodiet, — Toms, stāvot mauriņā, teica, pacēlis acis uz misis Bentliju. Tad viņš aizgāja.
Prom ir — ar visu manu gredzenu, manu ķemmīti un fotogrāfiju, misis Bentlija, drebot uz kāpnītēm, nodomāja. Es esmu galīgi aplaupīta. Man taču atņemta daļa dzīves.
Naktī, guļot starp savām tīnēm un mantiņām, misis Bentlija ne acu neaizvēra. Viņa pārlaida skatienu rūpīgi sakārtotajām drēbju kaudzītēm, rotaļlietām un strausu spalvām un skaļi sacīja:
— Vai tas viss tiešām reiz bijis mans?
Vai varbūt veca dāma tikai rauga sev iegalvot, ka reiz bijusi jauna? Bet, kas pagājis, tas vairs nav atgriežams. Cilvēks dzīvo vienīgi tagadnē. Var būt, ka viņa reiz bijusi meitene, taču tagad tāda vairs nav. Viņas bērnība pagājusi, un nekas nespēj atsaukt to atpakaļ.