Istabā iebrāza nakts vēja pūsma. Baltie aizkari no- plandīja un aizķēra kādu tumšu spieķi, kas stāvēja, atsliets pret sienu, līdzās citām gadu gaitā sakrātām lietiņām. Spieķis sāka šūpoties un, viegli noklaudzēdams, nokrita zemē mēness gaismas aplī. Zelta rokturis iemirdzējās. Ar šo spieķi misis Bentlijas nelaiķis vīrs vienmēr gāja uz operu. Šķita, ka viņš būtu to pavērsis pret veco dāmu un savā nosvērtajā, skumīgi maigajā balsī censtos viņu pārliecināt, kā mēdza darīt tais retajās reizēs, kad viņi nebija vienisprātis.
— Bērniem taisnība, — viņš it kā teica. — Viņi tev nav neko atņēmuši, mana mīļā. Tagad šīs mantiņas tev vairs nepieder. Tās piederēja viņai, agrākajai tev, bet tas laiks jau sen pagājis.
Ak kungs, misis Bentlija klusībā nopūtās. Un tad viņai pēkšņi šķita, ka sāktu griezties vecs, šņācošs gramofons, atsaucot atmiņā kādu sarunu ar misteru Bentliju, kurš, kā jau vienmēr smalks un iznesīgs, ar sārtu neļķi spīdošā svārku atlokā, viņai reiz teica:
— Liekas, tu nekad nespēsi saprast, ka laiks nestāv uz vietas, mana mīļā. Tu mūždien centies būt tā, kas biji, nevis tā, kas esi pašlaik. Nu saki jel, kādēļ tu glabā šīs biļetes un vecās teātru programmas? Vēlāk tās tevi vienīgi sāpinās. Svied tās prom, mana mīļā.
Bet misis Bentlija stūrgalvīgi palika pie sava.
— Tas nepalīdzēs, — misters Bentlij s, maziem malciņiem dzerdams tēju, turpināja. — Lai kā cilvēks cenšas būt tas, kas bijis, viņš var būt tikai tas, kas ir. Laiks mūs hipnotizē. Kad mums ir deviņi gadi, tad liekas, ka deviņi mūždien bijis un būs. Kad mums ir trīsdesmit, tad mums šķiet, ka vienmēr esam bijuši spēku plaukumā. Un, kad mums ir septiņdesmit, tad liekas, ka tā tas bijis no sākta gala. Cilvēks dzīvo vienīgi tagadnē — jaunības vai vecuma tagadnē —r un tikai tā ir viņā un ap viņu.
Tas bija viens no retajiem, taču visnotaļ draudzīgajiem viņu mierīgās laulības dzīves strīdiem. Misters Bentlijs nekad nebija atzinis viņas krāšanas tieksmi.
— Esi tā, kas esi pašlaik, un aizmirsti to, kas esi bijusi, — viņš teica. — Vecas biļetes ir tikai māns. Krādama visādas piemiņas lietiņas, tu tikai mēģini sevi apmānīt.
Ko viņš teiktu šodien, ja būtu dzīvs?
— Tu glabā vecas tauriņu kūniņas, — tā viņš teiktu. — Piemēram, korsetes, kas tev vairs nederēs. Kādēļ tās jāglabā? Pierādīt, ka esi bijusi jauna, tu tikpat nevari. Fotogrāfijas? Tās taču melo. Tu vairs neesi tā, kas biji toreiz, kad tās tika uzņemtas.
— Bet ar zvērestu apstiprinātās liecības?
— Nē, mana mīļā, tu neesi ne datums, ne tinte, ne papīrs. Ne šīs grabažu un putekļu tīnes. Tu esi vienīgi tā, kas esi pašlaik, šai dienā, šai mirklī — pašreizējā tu.
Misis Bentlija pamāja atmiņu tēlam, jūtot, ka viņai kļūst vieglāk elpot.
— Jā, es saprotu. Tagad es saprotu .. .
Spieķis ar zelta uzgali mierīgi gulēja uz mēness apspīdētā paklāja.
— Rīt, — viņa čukstēja spieķim, — rīt es tam visam darīšu galu un būšu vienīgi tā, kas esmu. Jā, tas nu ir galīgi izlemts.
Tad viņa aizmiga …
Rīts atausa saulains un zaļš, un pie misis Bentlijas durvīm klusītiņām klauvēja abas meitenes.
— Misis Bentlij, vai jums nav vēl kas, ko iedot? Vēl kāda mazās meitenes lietiņa?
Misis Bentlija ieveda bērnus bibliotēkā.
— Varat ņemt šo te. — Viņa pasniedza Džeinai kleitiņu, kurā reiz piecpadsmit gadu vecumā bija tēlojusi mandarīna meitu. — Un šo arī, un šo. — Viņa atdeva kaleidoskopu un palielināmo stiklu. — Varat ņemt visu, ko vien vēlaties, — misis Bentlija sacīja. — Grāmatas, slidas, lelles … viss pieder jums.
— Mums?!
— Vienīgi jums. Un vai jūs varētu man mazliet palīdzēt? Es gribu pagalmā sakurt ugunskuru. Gribu iztukšot lādes un tīnes un atdot šos krāmus lupat- niekam. Tie nav mani. Cilvēkam it nekas nepieder mūžīgi.
— Mēs palīdzēsim, — meitenes apsolīja.
Misis Bentlija ar sērkociņiem rokā izgāja pagalmā, un meitenes sekoja nopakaļ ar veselu klēpi visādas mantības.
Kopš tā laika visu cauru vasaru bieži vien varēja redzēt abas meitenītes un Tomu gaidpilnus tupam uz misis Bentlijas lieveņa margām kā bezdelīdzēnus uz drāts. Un, kad ieskanējās saldējuma ratiņu sidrabainais zvaniņš, durvis atvērās un pa tām iznāca misis Bentlija, un dziļi iebāza roku garajā maciņā ar sud
raba slēdzīti, un pēc tam labu pusstundu viņus varēja redzēt uz lieveņa — bērnus kopā ar veco dāmu —, kur viņi, aukstumu vērsdami siltumā, smējās un ēda šokolādes lāstekas. Visi bija cieši sadraudzējušies.
— Cik jums gadu, misis Bentlij?
— Septiņdesmit divi.
— Bet cik jums bija pirms piecdesmit gadiem?
— Septiņdesmit divi.
— Un jūs nekad neesat bijusi jauna, un jums nekad nav bijušas lentas un tādas kleitas kā mums, vai ne?
— Nē.
— Vai jums ir vārds?
— Mans vārds ir misis Bentlija.
— Un jūs vienmēr esat dzīvojusi šajā mājā?
— Vienmēr.
— Un nekad neesat bijusi skaista?
— Nekad.
— Arī pirms miljontriljona gadiem nē?
Vasaras pusdienas spriegajā klusumā meitenes piespiedās pie vecās dāmas, ziņkāri gaidot atbildi.
— Arī pirms miljontriljona gadiem nē, — misis Bentlija apstiprināja.
©
— Vai tev rakstāmbloks jau ir priekšā, Dug?
— Jā. — Dugs kārtīgi aplaizīja zīmuli.
— Ko tu tur esi jau ierakstījis?
— yisas paražas.
— A — Ceturtā jūlija svētki, pieneņu vīna gatavošana un vēl daudz kas cits, kā šūpoļu iekāršana, vai ne?
81
— Man te ir tā: pirmoreiz šovasar ēdu saldējumu tūkstoš deviņsimt divdesmit astotā gada pirmajā jūnijā.
6 — 360
— Šovasar? Tas jau vēl pavasaris!
— Vienalga, bet tas bija pirmo reizi, tādēļ es arī pierakstīju. Nopirku jaunās tenisa kurpes divdesmit piektajā jūnijā. Pirmo reizi skraidīju kailām kājām pa zāli divdesmit sestajā jūnijā. Dipada-dapada- dipada-dā! Bet ko tu man teiksi, lai ierakstu, Tom? Vēl kādu «pirmo reizi», kādu varenu piedzīvojumu, piemēram: esmu ķēris strautiņā vēžus vai notvēris skrejošo ūdenszirnekli?
— Neviens savā mūžā nav notvēris ūdenszirnekli. Vai tu zini kādu, kurš to ir notvēris? Nu, pasaki, jā?
— Es pašlaik domāju.
— Nu, un?
— Tev taisnība. Udenszirnekļus neviens vēl nav notvēris. Un laikam nekad arī nenotvers. Tie ir pārāk ātri.
— Kāda te var būt runa par ātrumu. Tādu zirnekļu jau nemaz nav. — Tad, brīdi padomājis, Toms pamāja: — Jā gan, un nekad nav bijis. Bet zini, šo te nu gan tu pieraksti.
Viņš noliecās brālim pie auss un kaut ko pačukstēja.
Duglass pierakstīja.
Pēc tam abi cieši raudzījās bloknotā.
— Tas tik ir numurs! — Duglass izsaucās. — To es nebiju iedomājies. Nu kaut kas lielisks! Skaidrs kā diena! Veci cilvēki nekad nav bijuši bērni.
— Skumji, vai ne? — Toms domīgi noteica. — Un
mēs viņiem nespējam it nekā palīdzēt.
©
— Iznāk, ka pilsēta pilna ar mašīnām, — Duglass rikšodams izmeta. — Mistera Aufmana Laimes mašīna, mis Fernas un mis Robertas Zaļā mašīna un tagad vēl… pag, nu kā tu tur teici?