— Laika mašīna! — Čārlijs Vudmens, turot viņam līdzi, noelsa. — Kad es tev saku, dieva goda vārds!
— Vai tāda, ar kuru var aizbraukt uz pagātni un uz nākotni? — Džons Hafs, viegli apsteidzot abus, jautāja.
— Tikai uz pagātni, bet tas ir ko vērts. Tā, mēs esam klāt!
Čārlijs Vudmens pie dzīvžoga apstājās.
Duglass paskatījās uz veco ēku aiz žoga.
— Hā, tā jau pulkveža Frīleja māja! Laika mašīnas te nevar būt. Viņš taču nav nekāds izgudrotājs, un, ja viņš arī būtu izgudrojis kaut ko tik varenu kā Laika mašīna, tad mēs jau sen to zinātu.
Čārlijs ar Džonu uz pirkstgaliem devās augšup pa lieveņa kāpnītēm. Duglass nicīgi nosprauslājās un, galvu purinot, palika lejā.
— Okei, aunapiere, — Čārlijs noteica. — Tad zini, ka šo Laika mašīnu pulkvedis gan nav izgudrojis, taču viņam tā daļēji pieder un vienmēr ir bijusi šeit. Mēs esam bijuši pēdīgie stulbeņi, ka jau agrāk to nepamanījām! Paliec vien, Duglas Spoulding, uz redzīti!
Čārlijs paņēma Džonu zem rokas, kā pavadot dāmu, un atvēra durvis. Tās viņiem aiz muguras neaizvērās. Abiem pa pēdām klusi sekoja Duglass.
Čārlijs izgāja cauri verandai, pieklauvēja un atvēra nākamās durvis. Visi trīs pavērās tumšā gaitenī, kura galā atradās istaba, no kuras it kā no zemūdens alas plūda blāvi zaļa, nespodra gaisma.
— Pulkvedi Frīlej!
Klusums.
— Viņš lāgā nedzird, — Čārlijs čukstēja. — Bet viņš teica, lai nāku vien iekšā un viņam uzsaucu. — Pulkvedi Frīlej!
6*
83
Nekādas atbildes, tikai no griestiem nobira putekļi, nosēzdamies uz vītņu kāpnēm. Tad gaiteņa
gala zemūdens ala kaut kas tikko dzirdami sakustējās.
Zēni klusi izgāja gaitenim cauri un pavērās gala istabā, kurā bija divi mēbeļu gabali — vecs vīrs un krēsls. Tie abi bija ļoti līdzīgi — tik veci un izdiluši, ka skaidri varēja redzēt visas cīpslas un locītavas, savienojumus un sastiprinājumus. It nekā cita istabā nebija — tikai rupji tēstu dēļu grīda, kailas sienas un griesti, un ļoti daudz klusuma.
— Viņš izskatās gluži kā miris, — Duglass izdvesa.
— Nē, viņš domā, uz kurieni šodien ceļot, — Čārlijs paklusām visgudri noteica. — Pulkvedi!
Viens no brūnajiem mēbeļu gabaliem sakustējās: tas bija pulkvedis. Mirkšķinot acis, viņš brīdi raudzījās zēnos un tad izplūda platā, bezzobainā smaidā.
— Čārlij!
— Pulkvedi, šie te ir Dugs un Džons, un viņi atnāca tādēļ, lai…
— Priecājos, bērni, piesēdiet, piesēdiet!
Zēni neveikli apsēdās uz grīdas.
— Bet kur tad … — Duglass iesāka. Čārlijs iegrūda viņam duncku.
— Ko tu, puisīt, gribēji teikt? — Pulkvedis Frīlejs jautaja.
— Viņš gribēja teikt, ka mums vajag klusēt. — Čārlijs pamirkšķināja Duglasam ar aci un, pagriezies pret veco vīru, pasmaidīja. — Mums nav, ko stāstīt. Pulkvedi, pastāstiet jūs kaut ko.
— Piesargies, Čārlij, jo veci cilvēki jau to vien gaida, lai viņiem palūgtu kaut ko pastāstīt. Un tad tie sāk tarkšķēt kā rūsas saēsts lifts, kas žvarkstē- dams braukā no stāva uz stāvu.
— Čing Ling Sū, — Čārlijs it kā nejauši izmeta.
— Kas, kas? — pulkvedis jautāja.
— Bostona, — Čārlijs pateica priekšā. — Tūkstoš deviņsimt desmitais gads.
— Bostona, tūkstoš deviņsimt desmitais gads …— Pulkvedis sarauca pieri. — A, Čing Ling Sū, jā, nu kā tad!
— Jā, ser pulkvedi Frīlej.
— Pag, pag, ļaujiet man atminēties… — Pulkvedis sāka kaut ko neskaidri murmināt, un viņa balss it kā aizlidoja pāri dusošiem ezera ūdeņiem. — Tikai ļaujiet man atminēties …
Zēni gaidīja.
Pulkvedis Frīlej s dziļi ievilka elpu, pavilcinājās un tad…
— Tūkstoš deviņsimt desmitā gada pirmais oktobris, jauks, rāms, dzestrs rudens novakars, Bostonas varietē teātris, jā, nu es atminos. Zāle pilna kā piebāzta, visi gaida. Orķestris, fanfāras, priekškars! Čing Ling Sū, dižais austrumu mags! Tur jau viņš ir, priekšā uz skatuves! Bet es sēžu pirmajā rindā! «Lodes triks!» viņš sauc. «Kurš grib pamēģināt?» Mans blakussēdētājs pieceļas un uzkāpj uz skatuves. «Pārbaudiet šauteni,» Čing Ling Sū saka. «Iezīmējiet lodi! Un tagad šaujiet man sejā, bet es stāvēšu skatuves viņā malā un notveršu lodi zobos/»
Pulkvedis Frīlejs dziļi ievilka elpu un apklusa.
Duglass, vai nespēdams ticēt savām ausīm, blenza viņā kā parādībā. Džons Hafs un Čārlijs bija kā pamiruši. Tad vecais vīrs runāja tālāk, visu laiku sēdēdams stingi kā statuja, kustējās vienīgi lūpas.
— «Uzmanību, gatavību, šaut!» Čing Ling Sū nokomandē. Blīkš! nodārd šāviens. Čing Ling Sū iekliedzas, sagrīļojas un nokrīt, un seja viņam ir vienās asinīs. Elles troksnis. Visi lec kājās. Kaut kas samisējies ar šauteni. «Miris,» kāds noteic. Patiešām miris. Briesmīgi, briesmīgi… Man tas mūždien stāv acu priekšā … viņa seja kā sarkana maska, priekš- karš krīt, un sievietes raud… Tūkstoš deviņsimt desmitais gads … Bostona … Varietē teātris … nabaga vīrs … ak tu nabaga vīrs .. .
Pulkvedis Frīlejs lēni atvēra acis.
— Pasaulīt, tas bija lieliski, pulkvedi, — Čārlijs teica. — Bet tagad par Toniju Bilu.
— Par Toniju Bilu? . ..
— Nu, par to laiku, kad jūs bijāt prērijā. Septiņdesmit piektais gads.
— Par Toniju Bilu … — Pulkvedis it kā taustījās tumsā. — Septiņdesmit piektais gads . .. ahā, jā, mēs ar Toniju Bilu stāvam un gaidām prērijas vidū uz neliela pakalna… «Kuš!» Tonijs Bils saka. «Ieklausies!» Visa prērija līdzīga milzu skatuvei, uz kuras tūdaļ pat jāsākas vētrai. Nodun pērkons. Tik tikko dzirdami. Nodun vēlreiz. Šoreiz daudz skaļāk. Un pēkšņi pār prēriju, cik tālu sniedz acs, zemei piepla- cis, brāžas milzīgs dzeltens, melnu zibšņu pilns mākonis — jūdzes piecdesmit plats, piecdesmit garš un vismaz savu jūdzi augsts. «Apžēliņ!» es izsaucos, stāvot uz pakalna. «Dievs kungs debesīs!» Zeme dun kā sirds, kas lec ārā no krūtīm, zēni, kā šausmu pārņemta sirds. Es trīcu kā apses lapa. Zeme dreb — ra-ta-ta-krah! Zeme dun un dārd, jā — tieši dārd! Pērkona dārdi nāk arvien tuvāk, un mākonis, veldamies pakalnam pāri, pēdīgi aizsedz visu pasauli. «Tie ir viņi!» Tonijs Bils kliedz. Bet tas ir smilšu mākonis! Ne migla, ne lietus, bet prērijas smiltis, kas virmo gaisā no sausās zāles kā smalkie milti, kā ziedputek- šņi un dzirkstī saulē, kura atkal parādās. Es vēlreiz iekliedzos. Kādēļ? Tādēļ, ka zibšņu pilnajam putekļu jūklim pēkšņi kāds it kā norauj plīvuru un es tos ieraugu — goda vārds! — pats savām acīm! Mūžsenās prērijas milzīgo armiju — bizonu baru!
Brīdi pulkvedis ļāva runāt klusumam, tad turpināja:
— Galvas kā nēģeru milža dūres, rumpji kā lokomotīves! It kā rietumos būtu palaisti divdesmit, piecdesmit, divsimt tūkstoši šāviņu, kas, nomaldījušies no mērķa, dzirkstis šķiezdami, acīm kā kvēlošām oglēm, dimdina pretim nebūtībai!
Tad putekļi paceļas gaisā un uz mirkli skatienam paveras kumpainu muguru un krēpju jūra, kas melniem, kudlainiem viļņiem ceļas un krīt, ceļas un krīt.. . «Šauj! Nu, šauj taču!» Tonijs Bils kliedz. Es paceļu šauteni un notēmēju. «Nu, šauj!» viņš mudina. Bet es stāvu kā pats visuvarenais dievs un vēroju neaizmirstamo skatu, kā aizauļo mežonīgs pirmatnīgs spēks, aiztraucas garām kā pusnakts caur dienu, kā spīdīgi melns, garš un skumjš bēru gājiens, lai nekad vairs neatgrieztos, bet vai tad drīkst šaut uz bēru gājienu, ko? Nu, sakiet, zēni, vai drīkst? Tobrīd es vēlējos vienīgi to; lai putekļi atkal nosēstos un aizklātu melnos likteņa siluetus, kas, spiezdamies un grūzdamies cits citam virsū, trakā ātrumā brāzās uz priekšu. Un, zināt, putekļi patiešām nosēdās. Tie aizsedza skatienam miljons kāju, kas sacēla visu šo pērkondimdu un putekļu vētru. Tonijs Bils spēcīgi nolamājās un iegāza man pa roku. Bet es biju priecīgs, ka netiku aizskāris ne šo mākoni, ne tajā apslēpto spēku ne ar vienu vienīgu svina drusciņu. Es tikai vēlējos stāvēt un vērot, kā dārdot aizjoņo Laika rats bizonu saceltā viesuļa aizsegā un līdz ar tiem aiztraucas pretim mūžībai.