Pagāja viena, trīs, sešas stundas, kamēr šis viesulis izgaisa skatienam, pazūdot tālu aiz apvāršņa pie cilvēkiem, kuri nebija tik labi kā es. Tonijs Bils bija pazudis un es — kurls kā akmens — palicis viens. Gāju simts jūdzes līdz tuvākajai pilsētai, bet tajā līdz manai apziņai nenonāca neviena cilvēka balss, un es priecājos, ka neko nedzirdu. Gribēju laiciņu ausīs vēl saglabāt prērijā dzirdēto pērkondimdu. To
dzirdu vēl tagad, īpaši vasarās — tādās pēcpusdienās kā šī, kad pār ezeru savelkas lietus. Šī skaņa ir reizē baisma un brīnumaina… jā, to jums būtu derējis dzirdēt…
Krēslainā gaisma spīdēja cauri pulkveža degunam, kas atgādināja baltu porcelāna tasīti, pielietu ar vāju, remdenu apelsīnu tēju.
— Vai viņš aizmiga? — Duglass pēc laiciņa iejautājās.
— Nē, — Čārlijs teica..— Viņš tikai uzlādē baterijas.
Pulkvedis Frīlejs elpoja ātri un aprauti, it kā aizelsies pēc gara skrējiena. Beidzot viņš atvēra acis.
— Jā, ser! — Čārlijs priecīgi izsaucās.
— Labdien, Čārlij. — Pulkvedis izbrīnā raudzījās zēnos un pasmaidīja.
— Tas ir Duglass, bet šis te — Džons, — Čārlijs sacīja.
— Priecājos redzēt jūs, zēni.
— Labdien, — zēni teica.
— Bet kur tad… — Duglass iesāka. — Kur tad
— Mans dievs, kāds tu esi stulbenis! — Čārlijs iegrūda Duglasam duncku. Tad pagriezās pret pulkvedi. — Jūs stāstījāt, ser, ka …
— Es kaut ko stāstīju? — vecais vīrs tikko dzirdami jautāja.
— Par pilsoņu karu, — Džons Hafs klusi ieminējās. — Vai to viņš atceras?
— Vai es atceros Pilsoņu karu? — pulkvedis vaicāja. — Protams, un kā vēl! — Viņa balss iedrebējās, un viņš atkal aizvēra acis. — Visu, it visu atceros! Tikai to ne … kurā pusē cīnījos . ..
— Kādā krāsā bija jūsu forma? — Čārlijs jautāja.
— Krāsas ar gadiem sāk jukt, — pulkvedis nomurmināja. — Pamazām izbālē. Es redzu sev līdzās kareivjus, bet jau labu laiku vairs nespēju saskatīt viņu šineļu un cepuru krāsu. Es esmu dzimis Ilinoisā> uzaudzis Virdžīnijā, apņēmis sievu Ņujorkā, uzcēlis māju Tenesī, bet tagad, pašā dzīves novakarē, ar dieva palīgu atgriezies Zaļajā pilsētā. Vai nu jūs saprotat, kādēļ krāsas man sāk jukt un izbālēt? …
— Bet to taču jūs atceraties, kurā pusē cīnījāties? — Čārlijs tik tikko dzirdami jautāja. — Vai saule jums lēca pa labi vai pa kreisi? Vai jūs soļojāt Kanādas vai Meksikas virzienā?
— Reizumis saule laikam lēca pa labi, reizumis ausa pār kreiso plecu. Un mēs soļojām visos virzienos. Nu jau būs pagājuši turpat vai septiņi gadu desmiti. Tik ilgā laikā cilvēks aizmirst, kurā pusē lēkusi saule.
— Bet uzvaras taču jūs atceraties? Kaujas, kurās jūs uzvarējāt?
— Nē, — it kā no dziļdziļas pazemes skanēja pulkveža balss. — Es nezinu nevienu kauju, kurā jebkad būtu uzvarēts. Karā vispār neuzvar, Čārlij. Karā visu laiku vienīgi zaudē, un tas, kurš zaudē pēdējais, lūdz pēc miera. Es atceros tikai sāpes un zaudējumus. Vienīgā uzvara bija tā, ka karam pienāca beigas. Kara beigas, Čārlz, jā, tā bija uzvara, bet tai nav nekāda sakara ar lielgabaliem. Bet jūs jau gribējāt dzirdēt ko citu.
— Antaitema [4] , — Džons Hafs ieminējās. — Paprasi viņam par Antaitemu.
— Jā, tur es biju.
Zēniem iemirdzējās acis.
— Buls Rans, paprasi par Bulu Ranu .. .
— Tur es biju, — pulkvedis klusi nomurmināja.
— Vai par Šailo [5] ?
— Visu mūžu man nedod miera, ka tik skaists vārds diemžēl saglabājies vairs tikai kara hronikās.
— Tātad par Šailo. Par Samtera fortu?
— Tur es redzēju pirmos pulvera dūmu māku- ļus, — pulkvedis sapņaini sacīja. — Cik daudz kas nāk atmiņā, cik ļoti daudz.. . Atceros dziesmas. «Rāma, rāma šonakt Potomaka plūst, mūža miegu izguļ karavīri; viņu teltis apspīd ugunskurs un vēl mēness stari rudenstīri.» [6] Atceros, atceros … «Rāma, rāma šonakt Potomaka plūst, nav ne skaņas, tikai ūdeņus redz skrējām; veļu valstī ieiet sardzes vīri, vēsa rasa raud uz viņu sejām.» Bet, kad viņi padevās, misters Linkolns no Baltā nama balkona lūdza orķestri. spēlēt «Esi modra, esi modra, esi modra, Diksi zeme…» Bet tad kāda dāma no Bostonas vienā naktī sacerēja dziesmu, kas dzīvos tūkstoš gadu: «Manas acis dižu dieva atnākšanu vieda, viņš izmīdīja dārzu, kur dusmu augļi brieda». Reizēm naktīs manas lūpas sakustas un es neviļus sāku dziedāt «Jūs, Diksi, karadraudze, šo dienvidkrastu sargs» vai arī «Kad pārnāks dēli, slavas apmirdzēti, tos spoži lauru vainagi vēl vīs.. .». Daudz, cik daudz gan bija šo dziesmu! Tās dziedāja gan vienā, gan otrā pusē, un nakts vējš tās nesa gan_uz dienvidiem, gan uz ziemeļiem. «Nākam talkā, Abrām Linkoln, trīssimt tūkstošu liels pulks …», «Nometni šeit slienām, zēni, ceļam teltis, nakšņojam», «Urā, urā, šim karogam, kas plīv, urā, urā, zem tā mēs esam brīvi…»
Vecā vīra balss izdzisa.
Labu brīdi zēni sēdēja nekustēdamies. Tad Čārlijs paskatījās uz Duglasu un noprasīja:
— Nu, vai viņš ir tas vai nav?
Duglass divreiz ievilka elpu un sacīja:
— Protams, ka ir.
Pulkvedis atvēra acis.
— Kas es esmu?— viņš jautāja.
— Laika mašīna, — Duglass nomurmināja. — Laika mašīna.
Pulkvedis labu brīdi raudzījās zēnos. Tad bijīgi pārjautāja:
— Jūs mani saucat par Laika mašīnu?
— Jā, ser pulkvedi.
— Jā, ser.
Pulkvedis lēni atlaidās krēslā, pavērās zēnos, uz savām rokām un tad pāri pretim kailajā sienā.
Čārlijs piecēlās.
— Nu mums laiks iet. Visu labu, un paldies jums, pulkvedi.
— Ko, ko? Ak tā, visu labu, zēni.
Duglass, Džons un Čārlijs uz pirkstgaliem devās prom.
Kaut arī viņi gāja pulkvedim garām, tas viņus vispār vairs neredzēja.
Kad zeni bija uz ielas, viņi pēkšņi izdzirda saucienu no otrā stāva loga.
— Hei!
Viņi pavērās augšup.
— Jā, ser?
Pulkvedis, izliecies ārā pa logu, māja viņiem ar roku.
— Es domāju par to, ko jūs teicāt, zēni!
— Jā, ser?
— Jums taisnība! Kā es pats to nebiju iedomājies? Laika mašīna, nu kā tad, ka Laika mašīna!
— Jā, ser.