— Visu labu, zēni! Citudien atskrieniet atkal! Ielas galā pametot skatienu atpakaļ, zēni redzēja,
ka pulkvedis vēl arvien māj ar roku. Viņi priecīgi
atmāja pretim, jūtot, ka viņiem kļūst silti un labi, un devās tālāk.
— Čuk-čuk-čuk, — Džons iepukšķējās. — Es varu aizbraukt divpadsmit gadu pagātnē. Puf, puf, tū-tū-tū!
— Jā-a, — Čārlijs novilka, atskatīdamies uz kluso māju, — bet simts gadu atpakaļ aizbraukt vis nevari.
— Nē, simts vis nevaru, — Džons domīgi noteica. — Bet tas nu gan bija ceļojums! Tā tik vienreiz ir mašīna!
Brīdi viņi soļoja klusēdami, domīgi vērojot savas kājas. Tad nonāca pie kādas sētas.
— Kurš pārlēks pēdējais, tas būs skuķis, — Duglass nobēra.
Visu pārējo ceļa gabalu viņi Duglasu sauca par Doru.
O
Pēc pusnakts pamodies, Toms ieraudzīja, ka Duglass kabatas baterijas gaismā kaut ko steigšus skri- belē savā bloknotā.
— Dug, kas noticis?
— Kā — kas? Briesmīgi daudz kas! Es skaitu savus guvumus, Tom! Redzi, Laimes mašīna izputēja, vai ne? Bet vai tādēļ jānokar deguns! Saraksts man turpat vai gada garumā. Ja man vajag izlaist pa pilsētu, lai izokšķerētu, kas pasaulē notiek, es ielecu Grīn- taunas tramvajā. Ja vajag aizšaut uz kādu nomali, es pieklaudzinu pie mis pērnas un mis Robertas durvīm, un viņas uzlādē savas Zaļās mašīnas akumulatorus, un mēs laižamies ceļā! Ja vajag paskraidelēt šurpu turpu vai pārmesties pāri žogam, lai izpētītu, kas notiek dārzos un māju pagalmos, man ir jaunās tenisa kurpes. Tenisa kurpes, automašīna, tramvajs! Ko tad vēl vairāk! Bet nē, Tom, tas vēl nav viss, — tu tikai paklausies! Ja gribu aizbraukt uz tādu vietu, kur neviens cits nevar nokļūt, jo nav vēl tik tālu aizdomājies, — ja gribu aiztikt atpakaļ pagātnē uz tūkstoš astoņsimt deviņdesmito gadu, tad pārlēkt uz septiņdesmit piekto un pēc tam pāri uz sešdesmito, es ielecu pulkveža Frīleja ekspresī! Paklau, kas man šai sakarā uzrakstīts: «Veci cilvēki laikam nav bijuši bērni, kaut misis Bentlija grasās to apstrīdēt, bet, lai nu būtu kā būdams, daži no viņiem tūkstoš astoņsimt sešdesmit piektā gada vasarā stāvējuši pie Apomato- kas. Viņiem ir tik ass skatiens kā indiāņiem, un atpakaļ viņi redz tālāk, nekā mēs abi jebkad spēsim redzēt uz priekšu.»
— Izklausās vareni, bet ko tas nozīmē, Dug?
Duglass rakstīja tālāk.
— Tas nozīmē, ka viņi ir tālceļotāji, kuriem mēs netiksim ne tuvumā. Ja veiksies, mēs ceļosim gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vai varbūt piecdesmit. Pret viņu mūžu tas ir tīrais nieks. Deviņdesmit, deviņdesmit pieci, simts gadi, jā, tā ir tālceļošana.
Kabatas baterija nodzisa.
Pār zēnu gultām spīdēja mēness.
— Tom, — Duglass čukstēja. — Man visi šie ceļi ir jāizmēģina. Jāredz viss, ko vien iespējams redzēt. Bet galvenais — jāiet pie pulkveža Frīleja vienreiz, divreiz, trīsreiz nedēļā. Viņš ir pārāks par citām mašīnām. Viņš runā, un es klausos. Un, jo ilgāk viņš runā, jo vairāk man gribas redzēt un saskatīt. Viņš saka, tā esot ceļošana pavisam īpašā vilcienā, un — dieva vārds — tā arī ir! Viņš ar to braucis un tādēļ zina. Mēs ar tevi braucam pa šo pašu ceļu, tikai līdz kādai tālākai stacijai, un tik daudz kas ir apskatāms un apostāms, un aptaustāms, ka vajag, lai vecais pulkvedis Frīlejs piebikstītu un teiktu: vērojiet labi un atcerieties! Un atcerēties vajag trakoti daudz!
Lai tad, kad būsim pavisam veci un pie mums nāks bērni, mēs varam viņiem dot tikpat daudz, cik pulkvedis ir devis mums. Tā tas ir, Tom, un tieši tādēļ man biežāk jāiet pie viņa un jāklausās viņa stāstījumā, un jo biežāk jākļūst par tālceļotāju.
Toms brīdi klusēja. Tad tumsā pavērās Duglasa sejā.
— Par talceļotaju. . . Vai tu pats izdomāji šo vārdu?
— Varbūt jā, varbūt arī nē.
— Par tālceļotāju… — Toms čukstus atkārtoja.
— Bet viens gan man ir pilnīgi skaidrs, — Duglass, aizverot acis, teica. — No šī vārda kļūst gaužām vientulīgi.
©
Blaukš!
Bēniņu durvis aizcirtas. No kumodēm un gramatu skapjiem gaisā pacēlās putekļu mākoņi. Divas večiņas pieklupa pie durvju atslēgas, cenzdamās aizgriezt to cieši jo cieši. Šķita, ka no bēniņu jumta gaisā uzspurgtu tūkstoš baložu. Abas sarāvās un aši pieliecās, it kā vairoties spārnu sitienu. Tad, izbrīnā pavērtām mutēm, atguvās. Nē, tie vis nebija spārnu sitieni, bet viņu bailēs drebošo siržu puksti.. . Cenzdamās pārkliegt šo troksni, viņas izsaucās:
— Ko gan mēs esam izdarījušas! Nabaga misters Kvotermeins!
— Mēs viņu droši vien nogalinājām. Un kāds to redzēja un dzenas mums pakaļ. Nāc, paskatīsimies .. .
Mis Ferna un mis Roberta palūkojās ārā pa zirnekļu tīkliem aizvilkto bēniņu logu. It kā nekas briesmīgs nebūtu noticis, ārā joprojām spīdēja spoža saule un, tāpat kā agrāk, auga gobas un ozoli. Garām pa ietvi, raugoties augšup, lēni gāja kāds puišelis, tad apgriezās un vēlreiz pagāja garām.
Abas večiņas vērās viena otrā, it kā censtos saskatīt savas sejas tekošā strautā.
— Policija!
Bet lejā neviens nedauzīja pie durvīm un nesauca: «Likuma vārdā!»
— Kas tas par puišeli?
— Duglass, Duglass Spouldings! Ak dievs, laikam atnācis palūgt, lai viņu pavizina ar Zaļo mašīnu. Viņš vēl nezina . . . Mūsu lepnība mūs pazudinājusi. Lepnība un šis smalkais braucamrīks!
— Un briesmīgais Gamportfolsas komivojažieris. Vienīgi viņš ir pie visa vainīgs, viņš ar savu lunkano mēli.
«Lunkano mēli, lunkano mēli,» it kā silts lietutiņš grabināja.
Un atmiņā pēkšņi ataust cita diena un cits pusdienas laiks. Baltiem vēdekļiem rokās viņas sēž uz sava lieveņa, kas apaudzis ar vīnstīgām, un viņu priekšā ir šķīvji ar aukstu, trīsošu citronu želeju.
Piepeši žilbajā saules gaismā mirdzoša, brīnišķīga kā prinča kariete iznirst…
ZAĻĀ MAŠĪNA!
Glezna kā kļavas lapa. Svaiga kā avota lāse. Tā murrā kā kaķis, kas gozējas saulē, tā peld kā kuģis, čukst kā maigs vējš. Bet mašīnā ar pomādi ieziestiem matiem un panamas cepuri galvā sēž komivojažieris no Gamportfolsas! Mašīna mīkstiem gumijas soļiem klusi ripo pa saules nokaitēto ietvi, piebrauc pie lieveņa, apgriežas, apstājas. Komivojažieris izlec ārā un, vairoties saules, uzvelk cepuri dziļāk pār acīm. Zem platās apmales iemirdzas smaids.
— Mani sauc Viljams Tara! Bet šis te . .. — Viņš piespiež taures baloniņu, kurš tūliņ ievaukšķas.
— Šis ir signāls. — Viņš paceļ melnus zīda atlasa spilventiņus. — Akumulatori! — Tveicē pēkšņi uz- vēda svaiguma elpa kā pēc pērkona negaisa.
— Stūre! Pedālis! Saules aizsargs! In toto — tā ir Zaļā mašīna!
Večiņas tumšajos bēniņos aizvērtām acīm nodre- binājās.
— Nu kādēļ mēs viņu nenodūrām kaut vai ar savām lāpāmadatām!
— Š-šš! Vai dzirdi?
Lejā pie durvīm kāds klauvēja. Pēc laiciņa atkal viss noklusa. Kāda sieviete pārgāja pāri pagalmam un iegriezās blakus mājā.
— Lavīnija Nebsa ar tukšu krūzīti rokā. Droši vien gribēja aizņemties cukuru.
— Dod roku, man bail.
Viņas atkal aizvēra acis. Atmiņu pavediens ritēja tālāk. Uz kādas apkaltas lādes vāka pēkšņi sakustējās veca salmenīca, it kā to būtu pavicinājis šis briesmīgais komivojažieris.
— Ledus skapī atdzesētu tēju? Ar lielāko prieku!
Pusdienas klusumā varēja dzirdēt, kā viņš malkoja saldo dziru. Tad cieši pavērās abās večiņās kā ārsts, kas ar apaļo spogulīti pārbauda acis un kaklu, un degunu.