— Manas dāmas, jūs abas esat enerģiskas. Tas ir redzams skaidrāk par skaidru. Astoņdesmit gadi, — viņš uzsita knipi, — jums ir tīrais nieks! Bet var pienākt laiks, to lieciet aiz auss, kad jums var uzbrukt raizes un likstas, kad grūtā brīdī vajag drauga un atbalsta, un par tādu jums kļūs šī divvietīgā Zaļā mašīna!
Viņš pievērsa stiklaini zaļo izbāztas lapsas skatienu savai brīnišķīgajai mašīnai. Tā vēl smaržoja pēc krāsas un aicinoši mirdzēja saulē, atgādinot ērtu atpūtas krēslu uz riteņiem.
— Mīksta kā gulbja dūna. — Večiņām vēdīja sejā viņa glāsmainā elpa. — Un tagad klausieties. — Viņas klausījās. — Akumulatori ir uzlādēti, un mašīna braukšanas gatavībā! Dzirdat! Ne mazākā trokšņa, ne trīsēšanas. Elektrība, manas dāmas! Vakaros jums tikai vajag garāžā uzlādēt akumulatorus!
— Bet vai tad … tas ir . .. — Jaunākā māsa ieņēma malku ledainās tējas, — Vai strāva nevar mūs nosist?
— Pilnīgi izslēgts!
Viņš atkal metās pie mašīnas, atsegdams tik baltu zobu rindu, kāda vakaros mirgo' pretim no zobu pastas reklāmām.
— Viesos uz pēcpusdienas tēju! — Mašīna aplieca īstu valša apli. — Uz bridža klubu. Uz saviesīgiem vakariem. Uz godībām. Uz lenču. Uz dzimšanas dienas svinībām! — Mašīna dūkdama attālinājās, it kā grasītos pazust pavisam, bet tad, klusi ripojot, pagriezās atpakaļ. Komivojažieris sēdēja taisns kā svece, lepns, ka izprot sieviešu dabu. — Mašīna vadāma bez kādām pūlēm. Klusi, eleganti piestāj un atiet. Šofera tiesību nevajag. Karstās dienās šeit jūtama viegla vēsma. Sapnis, ne automašīna! … — Viņš it kā piepeldēja pie lieveņa, atmestu galvu, tīksmē pievērtām acīm, kamēr vējš jauca ar pomādi ieziestos matus. Tad gurdeniem soļiem, cepuri rokās, cienīgi uznāca augšā pa kāpnēm un, pagriezies atpakaļ, paskatījās uz spoži nodemonstrēto modeli kā ticīgais uz baznīcas altāra gleznu.
— Manas dāmas, — viņš klusi teica, — divdesmit pieci dolāri uz rokas, un divus gadus desmit dolāri mēnesī.
Ferna pirmā nosteidzās lejā un iesēdās mašīnā. Viņai bija mazliet baisi. Bet roka niezēja. Viņa to pacēla. Tad saņēma dūšu un piespieda gumijas baloniņu.
97
Signāltaure iekaucās.
7 — 360
Roberta jūsmīgi iespiedzās, pārliekdamās pār lieveņa margām.
Komivojažieris līksmoja viņām līdzi. Skaļi slavēdams savu preci, viņš veda vecāko māsu lejā un tai pašā laikā izvilka pildspalvu un sāka gramstīties pa salmu cepuri, meklējot kādu papīra gabalu.
— Un tā mēs to nopirkām! — mis Roberta bēniņos, gluži satriekta, noteica. — Varēja domāt, ka tas labi nebeigsies! Man jau tūliņ pašā sākumā šķita, ka šī mašīna ir no cirkus balagāna!
— Bet tu taču zini, — Ferna taisnojās, — ka man gadiem sāp kāja un arī tu pati staigājot nogursti. Un braukt šķita tik smalki, tik cienīgi. Tikpat kā agrākus laikus nēsāt krinolīnu. Ar tiem sievietes it kā peldēja! Un Zaļā mašīna arī peldēja — tik rāmi un cēli! Kā brīnum viegli vadāma laiviņa, kurai vienīgi jāpagriež stūre.
Ak, šī brīnišķā un pacilājošā pirmā nedēļa — burvīgas, zelta gaismas pielietas dienas, kad mašīna, klusi dūcot, slīd pa ēnaino pilsētu kā pa snaudošu mūžības upi un viņas brauc augstu paceltām galvām, uzsmaida ceļā sastaptiem paziņām, parāda katru pagriezienu, cienīgi pastiepjot krunkainu roku, un visos ielu krustojumos ķaukstina melno baloniņu, reizēm pavizinādamas Duglasu un Tomu vai kādu citu no puišeļu bara, kas, jautri triekdams, rikšo nopakaļ. Lielākais ātrums — piecpadsmit lēnas un tīkamas jūdzes stundā. Viņas brauc caur vasaras sauli un pakrēsli, kokiem metot uz viņu sejām ņirbošas ēnas, un mašīna ielās iznirst un pazūd kā ripojoša senatnes vīzija.
— Nu kādēļ gan šodien tā bija jānotiek! — Ferna čukstēja. — Ak dievs, nu kādēļ!
— Tas bija nelaimes gadījums.
— Bet mēs aizbēgām, un tās ir noziegums!
Jā, šodien pusdienas laikā . . . Zaļā mašīna klusi slīdēja pa mazo, snaudošo pilsētiņu, atstājot aiz sevis ādas sēdekļu un viņu ierasto smaržu vilni.
Tas notika vienā acumirklī. Ielas bija saulē tā nokaitušas, ka uz tām spīdēja šķidri lāsumi, un tverties no saules versmes varēja vienīgi koku ēnā, tādēļ viņas brauca pa ietvi, spiežot dobji rejošo signāltau- rīti. Te pēkšņi — kur bijis, kur ne — kā velniņš no kastītes viņu priekšā izlēca misters Kvotermeins.
— Ak vai! — iespiedzās mis Ferna.
— Ak vai! — iespiedzās mis Roberta.
— Ak vai! — iekliedzās misters Kvotermeins.
Abas večiņas bailēs tvēra viena otras roku, nevis
mašīnas stūri.
Sekoja šerminošs būkšķis. Zaļā mašīna svelmē ripoja tālāk, atstājot aiz sevis ēnainas kastaņas un briestošu ābolu pilnus dārzus. Un tad viņas pameta skatienu atpakaļ un šausmās iepleta acis.
Vecais vīrs bija palicis guļam uz ietves.
— Un te nu mēs esam! — gaudās mis Ferna tumšajos bēniņos. — Nu kādēļ mēs neapstājāmies? Kādēļ aizbēgām?
— Š-ššš! — Abas sāka ausīties.
Lejā kāds vēlreiz pieklaudzināja.
Kad viss apklusa, viņas redzēja, ka pa mijkrēsli pāri mauriņam aiziet kāds zēns.
— Duglass Spouldings. Puisēns droši vien gribēja lūgt, lai viņu vēlreiz pavizinām.
7'
99
Viņas nopūtās.
Pagāja stundas, saule laidās uz rietu. — Tā mēs te kvernam vai visu dienu, — Roberta gluži bez spēka sacīja. — Vai tad mēs nedēļām
slepsimies bēniņos, gaidot, kad cilvēki visu to aizmirsis?
— Mēs gluži vienkārši nomirsim badā.
— Bet ko tad lai darām? Domā, kāds redzēja un sekoja mums?
Viņas pavērās viena otrā.
— Nē. Neviens neredzēja.
Pilsēta apklusa, visās mājiņās iedegās gaisma. No lejas augšup plūda laistītu mauriņu un vakariņu smarža. ^
— Būtu laiks cept galu, — mis Ferna atsāka. — Pēc minūtēm desmit būs mājās Frenks.
— Bet vai mēs drīkstam iet lejā?
— Ja Frenks redzēs, ka mūsu nav, viņš zvanīs uz policiju. Tad būs vēl ļaunāk.
Saule spēji nogrima aiz apvāršņa. Kļuva vēl tumšāks, un bēniņos vairs bija manāmas tikai divas kustošas ēnas.
— Domā, ka viņš miris? — mis Ferna jautāja.
— Vai misters Kvotermeins?
Klusums.
— Nu kurš gan cits.
Roberta brīdi saminstinājās.
— Paskatīsimies vakara laikrakstā.
Viņas atvēra bēniņu durvis un bažīgi raudzījās kāpņu telpā.
— Ja Frenks to uzzinās, viņš atņems mums Zaļo mašīnu, bet tajā tik jauka un tīkama braukšana, vēss vējiņš pūš sejā, un var apskatīt pilsētu.
— Mēs viņam neteiksim.
— Neteiksim?
Abas večiņas, bažīgi ieklausīdamās un viena otru atbalstīdamas, gāja lejup pa čīkstošām kāpnēm. No virtuves pavērās pieliekamajā, tad baiļpilnām acīm visos logos, līdz beidzot ķērās pie bifšteka cepšanas. Pēc laba brīža Ferna skumji pacēla acis un teica:
— Kāda doma neparko nedod man miera. Mēs esam vecas un nevarīgas, tikai pašas to negribam atzīt. Mēs esam bīstamas sabiedrībai. Un vainīgas, tādēļ ka aizbēgām …
— Bet ko tad . ..
Virtuvē atkal iestājās klusums, un abas māsas nolaistām rokām vērās viena otrā.