— Man šķiet, ka mēs … — Ferna ilgi raudzījās sienā. — … ka mēs vairs nedrīkstam braukt ar Zaļo mašīnu.
Robertas izdēdējusī roka, ņemot šķīvi, sastinga gaisā.
— Itin nekad vairs? — viņa jautāja.
— Itin nekad.
— Bet vai tad … vai tad mums vajag šķirties no tās? Vai mēs nevaram to tāpat paturēt?
Ferna brīdi padomāja.
— Liekas, ka paturēt laikam to varam.
— Taču vismaz kāds mierinājums. Es iešu atvienot akumulatorus.
Durvīs Roberta sastapa brāli Frenku, kurš bija gadus piecpadsmit jaunāks par viņām.
— Helou, māsiņas! — viņš sauca.
Roberta klusējot aizspraucās viņam garām un izgāja vasaras krēslā. Frenks bija atnesis laikrakstu, ko Ferna aši izķēra viņam no rokām. Drebēdama pie visām miesām, viņa vairākkārt pārlaida acis tā slejām un ar klusu nopūtu atdeva laikrakstu atpakaļ.
— Nupat ārā satiku Duglasu Spouldingu. Lika jums pateikt, lai neuztraucoties. Viņš visu redzējis, viss esot kārtībā. Diez, ko viņš ar to gribēja sacīt?
— Man nav ne jausmas.
Ferna aizgriezās un sāka meklēt kabatas drāniņu.
— Ko gan tie puišeļi neizgudro … — Frenks ilgi raudzījās māsas mugurā, tad paraustīja plecus.
— Vai drīz bus vakariņas? — viņš laipni vaicāja.
— Jā.
Ferna uzklāj a galdu.
Pagalmā bija dzirdams automašīnas signāls. Viens, otrs, trešais — it kā no tāluma.
— Kas tad tas? — Frenks pa virtuves logu pavērās ārā satumsušajā pagalmā. — Ko tā Roberta sadomājusi? Paskat, sēž Zaļajā mašīnā un spaida gumijas taurīti!
Klusi un žēlabaini, kā ievainota dzīvnieka vaids tumsā atkal skanēja mašīnas signāls.
— Kas viņai lēcies? — Frenks noprasīja.
— Liec viņu mierā! — Ferna iesaucās.
Frenks izbrīnā sarauca pieri.
Pēc brīža nodurtām acīm klusi ienāca Roberta, un viņi sēdās pie vakariņu galda.
O
Aust gaisma, jumtu skar rīta blāzma. Koku lapas viegli trīsuļo vējā. Un kaut kur tālu aiz pagrieziena uz sudraba sliedēm parādās tramvajs, oranžs kā mandarīns, kurš ripo uz četriem nelieliem, tēraudziliem ritenīšiem. Tam ir spīdoši vara uzpleči un zeltā mirdzoši vadi, un dzeltens zvaniņš, kas priecīgi šķindina, kad vecais tramvaja vadītājs piespiež to ar savu nonēsāto kurpi. Cipari tramvaja priekšā un sānos ir spilgtā citrondzeltenā krāsā. Sēdekļi liekas apauguši ar vēsu, durstīgu, zaļu sūnu. No jumta slij tāda kā kučiera pātaga, kas slīd pa augstu kokstarpā izvilktu zirnekļa tīklu, kurš dod tramvajam dzīvības sulu. No logiem kā vīraks plūst neatvairāma, zili noslēpumaina vasaras negaisu un zibens smarža.
Tramvajs peld pa garajām, gobu apēnotajām ielām, un vecā vīra pelēki cimdotā roka atkal un atkal skar vadības sviru.
Pusdienas laika vadītajs apstadināja tramvaju kvartāla vidū un izbāza galvu.
— Hei!
Duglass, Čārlijs, Toms un citi kaimiņu zeni un meitenes, redzot pelēki cimdotās rokas mājienu, acumirklī bija lejā no kokiem vai pameta kā baltas čūskas zālītē savas lecamās auklas un diedza uz tramvaju, kur apsēdās zaļajos plīša sēdekļos, un šoreiz jāmaksā viņiem nebija. Tramvaja vadītājs misters Tridens aizlika kases spraugai priekšā cimdoto roku un, šķindinot zvaniņu, brauca pa ēnaino ielu uz priekšu.
— Hei, — Čārlijs sauca, — uz kurieni?
— Pēdējais reiss, — misters Tridens sacīja, vērojot augstu izvilktos vadus. — Tramvaja turpmāk vairs nebūs. Rīt sāks iet autobuss. Bet mani, rau, laidīšot pensijā. Tādēļ vēl gribu jūs izvizināt! Uzmanību!
Viņš strauji parāva misiņa rokturi, tramvajs krak- šķēdams nogriezās sānis un aplieca slaidu, zāles apņemtu sliežu loku, kuram, kā šķita, nekad nebūs gala, un laiks visā pasaulē apstājās, it kā -misters Tridens un bērni peldētu ar šo brīnummašīnu pa kādu zaļu mūžības upi.
— Tramvaja turpmāk vairs nebūs? — Duglass, gluži satriekts, pārjautāja. — Bet kā tad tā? Jau Zaļā mašīna izputējusi, ieslēgta garāžā, un beigta balle. Un manas jaunās tenisa kurpes kļūst arvien vecākas un zaudē ātrumu! Ko nu lai iesāk? Nē, nē . .. Viņi nedrīkst atņemt mums tramvaju. Sakiet, ko gribat, bet autobuss tramvajam netiek ne tuvumā. Ne tas šķind, ne arī šķiļ dzirkstis. Tam nav ne sliežu, ne vadu, ne zvaniņa, ne tādas krasas, ne izlaižamu kāpnīšu!
— Jā, kā tad, — Čārlijs piebalsoja. — Man vienmēr trakoti paticis vērot tramvaju izlaižam kāpnītes kā ermoņikas.
— Protams, — Duglass noteica.
Un tad bija klāt tramvaja galapunkts, bet aiz tā kādas pamestas sudraba sliedes aizvijās tālāk pāri pakalniem. Pirms astoņpadsmit gadiem pilsētnieki ar milzīgiem piknika groziem brauca pa tām uz Česmen- parku. Sliedes tā arī netika noņemtas un palika rūsot starp pakalniem.
— Te mēs griezīsim atpakaļ, — Čārlijs sacīja.
— Šoreiz tu maldies! — Un misters Tridens parāva rokturi līdz galam. — Aiziet!
Tramvajs salēcās, nogriezās sānis un, pametot aiz sevis pilsētas robežas, ripoja lejā pa kalnu, un trauca pa smaržīgām, saulainām pļavām, cauri ēnainām koku skupsnām, kur oda pēc suņusēnēm. Šur tur pavīdēja kāds avotiņš, un saule spīdēja caur koku lapotni kā caur zaļu stiklu. Tramvajs, savā nodabā kaut ko čukstēdams, slīdēja pa saulespuķu nosētām lejām garām pamestām piestātnēm, ap kurām kā raibi konfeti vāļājās vecas tramvaja biļetes, un, sekodams meža strautiņam, ienira vasarīgajos plašumos.
— Tramvajs taču pat smaržo kaut kā īpaši, — Duglass teica. — Čikāgā es esmu braucis ar autobusiem. Tiem ir pavisam ērmīga smaka.
— Tramvaji ir pārāk gausi, — misters Tridens paskaidroja. — Tagad nu visur būs autobusi. Ar tiem pārvadās pasažierus un vedīs arī bērnus uz skolu.
Tramvajs ar žēlu nopūtu apstājās. Misters Tridens nocēla no plaukta -milzīgus piknika grozus. Bērni kliegdami palīdzēja viņam tos aizstiept līdz upītei, kas ieplūda rāmā ezerā, pie kura atradās termītu sagrauzta estrāde.
Visi sēdēja zālītē, tiesāja šķiņķa maizītes, svaigas meža zemenes un vaska dzeltenus apelsīnus, un misters Tridens viņiem stāstīja, ka pirms gadiem divdesmit uz šīs greznās estrādes vakaros esot spēlējis orķestris, vīri pūtuši misiņa ragus, resnītis diriģents, sviedriem līstot, sparīgi vicinājis zizli, kuplajā zālē skraidījuši bērni un spīgojuši jāņtārpiņi, un pa dēļu laipām, klaudzinot papēdīšus, it kā spēlētu ksilofonu, staigājušas dāmas garos tērpos un augstās frizūrās un kungi tik ciešās apkaklītēs, ka šķitis, viņi teju, teju paliks bez elpas. Tepat jau arī bija šīs laipas, gadu gaitā galīgi satrupējušas. Ezers dusēja kluss un zili rāms, un meldrā jā laiski plunkšķinājās zivis, un vecais vīrs tikai runāja tālāk, un bērniem šķita, ka laiks atkāpjas atpakaļ un misters Tridens pēkšņi ir kļuvis jauns, un viņa acis deg kā zilas elektriskās spuldzītes. Diena ritēja klusi un rimti, nevienam nebija it nekur jāsteidzas, visapkārt šalkoja mežs, saule šķita apstājusies, un spāres šaudījās gaisā, šūdinot neredzamus zeltītus rakstus, un mistera Tridena balss cēlās un krita, cēlās un krita. Kādā ziedā dūca bite. Tramvajs šķita kā apburtas ērģeles, kas klusi sīc saulē. Bērni, ēdot ķiršus, juta uz rokām tramvaja misiņa smaržu. Un, kad siltais vējš plandīja viņu drēbes, arī no tām nāca tramvaja elpa.
Pāri galvām pēkšķēdama aizlidoja mežapīle. Duglass nodrebēja.
Misters Tridens uzvilka cimdus.
— Nupat laiks braukt. Citādi jūsu vecāki domās, ka esmu jūs nozadzis uz visiem laikiem.