Krēslainajā tramvajā bija klusi un vēsi kā saldējuma kafejnīcā. Pieklusušie bērni apgrieza zaļos, maigi čabošos plīša sēdekļus un apsēdās ar mugurām pret rāmo ezeru, pamesto estrādi un satrupējušajām krastmalas laipām, kas bija dziedājušas zem kājām, vedot viņus uz citu pasauli.
Dzinnn! Zem mistera Tridena pēdas maigi no'šķinda zvaniņš, un viņi brauca pa saules pamestām vītušu ziedu pļavām un mežiem atkal uz pilsētu, kas ar saviem mūriem, sienām un asfaltu it kā iežņaudza tramvaju. Tad misters Tridens to apstādināja, lai izlaistu bērnus uz ēnainās ielas.
Čārlijs un Duglass palika pēdējie un bridi vēl pastāvēja, pirms spēra kāju uz tramvaja mēles — nolaižamajām kāpnītēm, ieelpoja tramvaja smaržu un vēroja mistera Trideha cimdotās rokas uz misiņa roktura.
Duglass ar roku vēl noglāstīja zaļo, sūnaino sēdekli un pārlaida skatienu sudraba un vara detaļām un vīnkrāsas griestiem.
— Nu tad … Uz redzīti, mister Triden.
— Uz redzīti, zēni.
— Gan mēs vēl tiksimies, mister Triden.
— Gan jau tiksimies.
Ar klusu nopūtu durvis aizvērās. Tramvajs, ievilcis krokoto mēli, lēni aizpeldēja pa nokrēslu — spožāks par sauli, oranžs kā mandarīns — un, mirdzinot zeltītos rokturus un citrondzeltenos ciparus, nogriezās aiz stūra, pazuda, izgaisa.
— Skolēnus vedīs ar autobusiem! — Čārlijs izsaucās. — Nebūs pat iespējams noseboties. Piebrauks pakaļ pie pašām durvīm. Nekad vairs nevarēs nokavēties. Nu saki, Dug, vai tas nav briesmīgi?
Bet Duglass, stāvēdams mauriņā, domās jau redzēja, kas notiks rīt, kad sudraba sliedes pārlies ar kūpošu piķi, tā ka pēc tam neviens nezinās, ka pa šo ceļu reiz gājis tramvajs. Bet viņš neaizmirsīs šīs sliedes, lai vai cik dziļi tās tiktu apraktas. Viņš zināja, ka reiz pienāks tāds rīts — rudenī, ziemā vai pavasarī —, kad, atvēris acis, pat neejot pie loga, bet dīki zvilnot siltajā gultā, viņš tālumā sadzirdēs vieglu šķindu.
Šī skaņa, tik tuva un pazīstama, it kā modinot dusošās ielas, rīta klusumā nāks arvien tuvāk pa siko- moru, gobu un kļavu aleju. Kā pulksteņa tikšķēšana, kā ripojošu metāla mucu rība, kā milzu spāres dūkšana saullēkta stundā. Kā vēja svilpoņa karuselī, kā sniega vētras auri, kā pērkona duna ar zilu zibsni tramvajs šķindot aiztrauks un izgaisīs. Tas nošņāks kā gāzētā ūdens sifons, nolaižot un atkal ievelkot kāpnītes, un sapnis turpināsies, un tramvajs aizpeldēs savu ceļu pa neredzamām, sen apraktām sliedēm uz neredzamu, sen apraktu mērķi. . .
— Vai pēc vakariņām sarausim futbolu? — Čārlijs jautāja.
— Skaidrs, ka sarausim, — Duglass sacīja.
©
Par divpadsmit gadu veco Džonu Hafu viss bija pasakāms īsi un skaidri. Viņš bija tik lielisks pēddzinis, kāds vēl nav bijis neviens čokto, ne čeroki cilts pārstāvis, prata nolēkt no pašām debesīm kā šimpanze no vīteņauga, ienirt uz veselām divām minūtēm un zem ūdens nopeldēt piecdesmit jardu no tās vietas, kur ieniris. Padotās bumbas viņš iespēra ābelēs, notraucot veselu ābolu birumu. Viņš prata pārlēkt pār sešu pēdu augstajiem augļu dārzu žogiem, vienā mirklī uzšauties kokā un, pielicies persiku, nošļūkt lejā tik zibenīgi kā neviens cits. Viņš prata skrejot smieties. Noturēties zirgā. Viņš nebija kauslis. Viņš bija lāga zēns. Viņam bija tumši, cirtaini mati un zobi balti kā sniegs. Viņš zināja visas kovboju dziesmiņas un, ja palūdza, iemācīja. Tāpat visu pļavu puķu
nosaukumus un to, kad uzlēks un norietēs mēness, un kad sāksies paisums vai bēgums. Vārdu sakot, Duglasa acis viņš bija gandrīz vai pats dievs, kurš divdesmitajā gadsimtā dzīvo Ilinoisas pilsētā Grīn- taunā. .
Kādā siltā un burvīgā dienā viņi abi ar Duglasu klaiņoja apkārt: debesu jums viņiem augstu virs galvām bija kā apvāzts gaišzils kauss, strautiņi, šķiez- dami mirdzošas šļakatas, traucās pār baltiem akmeņiem. Diena bija dzidra un tīra kā sveces liesma.
Duglass soļoja cauri šai dienai, domādams, ka tas viss nekad nebeigsies. Tāds skaistums, tāda pilnība. Zāles smarža ar gaismas ātrumu lido viņiem pa priekšu. Līdzās ir draugs, kurš svilpo kā strazds, ejot spārdīdams zemes kukuržņus, kamēr viņš pats, žvadzinot kabatā atslēgas, rumakā auļo pa taku, un ir tik labi, viss tepat aizsniedzams, ar roku aptaustāms, un tā būs vienmēr.
Tā bija tiešām brīnišķa diena, bet pēkšņi mākonis aizklāja sauli, un viss satumsa.
Džons Hafs labu brīdi kaut ko bubināja, bet Duglass neklausījās. Tad pēkšņi viņš palika stāvam un paskatījās uz Džonu.
— Kā, ko tu sacīji?
— Tu jau dzirdēji, Dug.
— Kā, vai tu tiešām … brauc projām?
— Dzelzceļa biļete man jau ir kabatā. Čuku-čuku- čuku-puff! Tūūū-tū-tū …
Džona balss noklusa.
Viņš cienīgi izvilka no kabatas dzelzceļa biļeti, un viņi abi nopētīja zaļgani dzelteno papīrīti.
— Jau šodien pat! — Duglass izsaucās. — Žēlīgais dievs! Šodien taču mums norunāts spēlēt krāsas un statujas! Kā tā, tik negaidot? Visu mūžu tu esi dzīvojis Grīntaunā. Kā tad tik pēkšņi kā lapa no zara var ņemt un aizlidot!
— Redzi, mans tētis … — Džons iesāka. — Viņš dabūjis darbu Milvoki. Tikai šodien to uzzinājām …
— Ak dievs, nākamnedēļ ir baptistu pikniks, un Darba svētkos būs milzīgs karnevāls, un tad nāk Visu svēto dienas priekšvakars … Vai tavs tētis nevar palikt kaut vai līdz tam?
Džons papurināja galvu.
— Kaut kas traks! — Duglass izsaucās. — Ļauj man apsēsties!
Viņi apsēdās zem veca ozola tai kalna pusē, no kuras bija redzama pilsēta, un saule meta ap viņiem platas, drebošas ēnas, un zem koka bija dzestrs kā alā. Tālumā vīdēja saulainā, tveices dūmakas apņemtā Grīntauna, kur bija atrauti visi logi. Duglass gribēja mesties uz turieni, cerot, ka pilsēta ar saviem namiem, savu masu un smagumu varbūt ieslēgtu sevī Džonu, lai nekad vairs neatlaistu un neļautu viņam aizbēgt. \
— Bet mēs esam draugi, — Duglass bezpalīdzīgi izdvesa.
— Draugi mēs arī paliksim.
— Tu atbrauksi kaut reizi nedēļā, jā?
— Tētis saka, reizi vai divas pa gadu. Tas ir astoņdesmit jūdzes no šejienes.
— Astoņdesmit jūdzes taču nav tālu! — Duglass iesaucās.
— Nē, tālu tas nav, — Džons noteica.
— Manai vecaimātei ir tālrunis. Es tev zvanīšu. Vai varbūt mēs visi aizbrauksim ciemā. Tas tik būs vareni!
Džons ilgi klusēja.
— Nu labi, bet tagad parunāsimies, — Duglass sacīja.
— Par ko?
— Apžēliņ, ja tu brauc prom, mums taču miljons vēl jāizrunā! Viss, par ko būtu runājuši nākamo mēnesi, aiznākamo! Par dievlūdzējiem, cepelīniem, akrobātiem, zobenrijējiem! Runāsim tā, it kā tu būtu atgriezies, — nu, teiksim, par tabakas spļāvējiem sienāžiem!
— Savādi, bet es negribu runāt par sienāžiem.
— Agrāk tu gribēji!
-— Tas tiesa. — Džons stingi raudzījās tālumā.
— Bet patlaban, liekas, nav īstais laiks.
— Džon, kas tev lēcies? Tev tik ērmīgs ģīmis . ..
Džons bija aizvēris acis un savilcis šķobīgu seju.
— Dug, vai tu zini Terlu māju, atceries tās gala sienu?
— Protams.
— Mazo, apaļo lodziņu stikli, vai tie vienmēr tur bijuši krāsaini?
— Nu, protams!
— Vai tu zini to pilnīgi droši?