— Šie lodziņi tur bijuši jau pirms mūsu dzimšanas. Bet kādēļ tu jautā?
— Nekad tos nebiju pamanījis, — Džons teica.
— Šodien, garām ejot, paceļu galvu un pēkšņi ieraugu — krāsaini stikli! Dug, nu kur man bijušas acis, ka visus šos gadus neesmu tos redzējis?
— Tu biji aizņemts ar daudz ko citu.
— Tu domā? — Džons pagriezās un, šausmu pārņemts, pavērās Duglasā. — Ak dievs, nu kādēļ šie muļķīgie lodziņi mani tik briesmīgi nobaidīja? No kaut kā tāda taču nav jābaidās, vai ne? Bet ja jau es .. . —Viņš saminstinājās. — Ja es līdz šai dienai tos nepamanīju, ko gan vēl citu esmu palaidis garām? Un tas, ko esmu redzējis? . .. Vai tad, kad būšu no šejienes aizbraucis, es spēšu to atcerēties?
— Ko gribēsi, to arī atcerēsies. Pirms diviem gadiem es biju nometnē. Un, tur būdams, es visu atcerējos.
— Nē, tā vis nebija! Tu pats man teici. Naktīs pamozdamies, tu neatcerējies pat mātes seju.
— Nav tiesa!
— Naktīs ar mani tā gadās pat mājā, — šausmīgi nejauka jušana. Tad es ielavos guļošo vecāku istabā un paskatos viņu sejās, lai taču atcerētos! Bet, kamēr tieku līdz savai gultai, atkal jau esmu aizmirsis. Briesmīgi, Dug, patiešām briesmīgi! — Džons cieši pievilka ceļgalus. — Apsoli man vienu, Dug, jā? Apsoli, ka mani atcerēsies — manu seju un visu citu. Vai apsoli?
— Tas ir tīrais nieks. Man galvā ir kinomašīna. Guļot tikai jānospiež paurī slēdzis, un viss varen skaidri iznirst uz sienas, un tu klaigādams māsi man pretim.
— Dug, aizver acis. Tā, un tagad pasaki — kāda ir mana acu krāsa? Bez lūrēšanas. Kāda ir mana acu krāsa?
Duglass nosvīda. Viņa plakstiņi nervozi raustījās.
— Pie velna, Džon, tas nav godīgi.
— Pasaki!
— Brūnas!
Džons aizgriezās.
— Nē, ser.
— Kā, vai tad nav?
— Ne uz to pusi! — Džons aizmiedza acis.
— Pagriezies šurpu, — Duglass teica. — Nu, parādi.
— Kāda tam nozīme, — Džons sacīja. — Tu esi jau aizmirsis. Tā jau es domāju.
— Nu, pagriezies taču! — Duglass sagrāba Džonu aiz matiem un lēni pagrieza viņu pret sevi.
— Nu labi, Dug.
Džons atvēra acis.
— Zaļas. — Duglass apjucis nolaida rokas. — Tev ir zaļas acis … Bet, paklau, tas taču tikpat kā brūnas. Gandrīz gaiši brūnas!
— Nemelo, Dug.
— Labi, — Dugs nomurmināja. — Es nemelošu. Viņi sēdēja un klausījās, kā citi zēni aurodami
skrien augšā pa kalnu un skaļi sauc viņus.
Viņi gāja skrieties gar dzelzceļa malu, tad atvēra savus brūnos papīra maisiņus ar lenča tiesu un dziļi ievilka piparotā šķiņķa maizīšu, marinēto gurķīšu un krāsaino piparmētru konfekšu smaržu. Pēc tam viņi atkal skrēja un skrēja, un tad Duglass pieplaka zemei un, piespiedis ausi pie karstajām sliedēm, dzirdēja tālīnu vilcienu dunu, kas Morzes rakstā no citas pasaules sūta viņam ziņu uz šo zemes nostūri, zem šīs svelmainās saules. Viņš izbijies piecēlās.
— Džon!
Jo Džons skrēja, un tas bija briesmīgi. Ja tu pats skrien, laiks arī skrien. Tu aurē un klaigā, skrien un valsties, un kūleņo, un pēkšņi saule ir norietējusi un nosvilpj vakara vilciens, un tu velcies uz māju vakariņot. Atliek tikai ar kaut ko aizrauties, un saule jau ir aiz apvāršņa!"Ir tikai viena iespēja aizturēt laiku — vērot un it neko nedarīt! Tā dienu var izstiept trīs dienu garumā, tik tiešām — vienīgi vērojot!
— Džon!
Nu vairs i nedomā apturēt viņu, ja nu vienīgi ar kādu triku.
— Džon, laižam gar kanti, prom no pārējiem!
Viņi kliegdami metās lejā pa kalnu zibens ātrumā,
apsteidzot vēju, — pāri pļavām un garām staļļiem, līdz sekotāji vairs nebija dzirdami.
Tad abi uzrāpās siena stirpā, kas čabēja zem viņu kājām kā milzīga žagariņu kaudze.
— Tagad it neko nedomāsim, — Džons teica.
— Es arī gribēju sacīt to pašu, — Duglass attrauca.
Viņi sēdēja gluži klusi, nespēdami vien atgūt elpu. Bija dzirdama viegla tikšķēšana, it kā sienā sirinātu kukainis.
Abi saklausīja šo skaņu, bet neskatījās, no kurienes tā nāk. Kad Duglass pārlika roku citur, tikšķēja atkal citā vietā. Kad viņš to ielika klēpī, tikšķēšana bija dzirdama tur. Viņš aši pameta acis uz leju. Pulkstenis bija trīs.
Duglass slepus uzlika pulkstenim plaukstu un pagrieza rādītājus atpakaļ.
Nu viņiem vienreiz būs laiks kārtīgi, kā nākas, pavērot pasauli, sajust, ka saule kā ugunīgs vējš traucas pāri pār debesu jumu.
Tomēr beidzot Džons laikam juta, kā izstiepušās un pārvietojušās viņu bezķermeniskās ēnas, un noprasīja:
— Cik pulkstenis, Dug?
— Pustrīš.
Džons pavērās debesis.
Nevajag! — Duglass klusībā lūdzās.
— Izskatās, ka pusčetri vai četri, — Džons sacīja. — Skauti, tie prot noteikt laiku pēc saules.
Duglass nopūtās un lēni atgrieza pulksteni atpakaļ.
Džons klusēdams vēroja viņu. Duglass pacēla galvu. Džons viegli iebelza viņam pa plecu.
Pēkšņi iznira vilciens, joņodams ar tādu ātrumu, ka zēnu bars līdz ar Džonu un Duglasu tik tikko paguva atlēkt sāņus, kliedzot un vicinot dūres tam pakaļ. Vilciens rēkdams izgaisa tālē līdz ar divisimt pasažieriem. Palika tikai putekļu mākonītis, kas, uz brīdi uzvirmojis, nosēdās zilo sliežu starpas zelta klusumā.
Zēni devās uz māju.
113
— Kad man būs septiņpadsmit gadu, es braukšu
8 — 360
uz Cincinati un kļūšu par lokomotīves kurinātāju, —• Čārlijs Vudmens pavēstīja.
— Man Ņujorkā dzīvo tēvocis, — teica Džims. — Es braukšu uz Ņujorku un būšu iespiedējs.
Duglass nevaicāja, ko darīs citi. Viņš jau dzirdēja vilcienus dziedam un redzēja zēnu sejas aizslīdam uz vagonu platformām vai piespiestas pie vagonu logiem. Cits pēc cita viņi slīdēja prom. Palika tukšas sliedes un vasaras debesis, bet viņš pats citā vilcienā trauca uz citu pusi.
Zeme zem kājām sagrīļojās, un Duglass redzēja, ka zēnu ēnas arvien vairāk attālinās, un ap viņu viss satumsa.
Viņš norija kaklā iesprūdušu kamolu, spalgi iekliedzās un, atvēzējis dūri, ietrieca debesīs bumbu.
— Kurš pirmais!
Smiedamies, rokas vēcinādami, viņi drāza pa sliedēm uz priekšu, ka dimdēja vien. .Džons Hafs skrēja viegli, neskarot zemi. Duglasu tā visu laiku vilka uz leju.
Pulkstenis bija septiņi, vakariņas paēstas, un puikas atkal lasījās kopā, cits pēc cita blākšķinot durvis, kamēr vecāki sauca viņiem pakaļ, lai taču tās tik briesmīgi nesitot. Duglass un Toms, un Čārlijs, un Džons stāvēja bariņā līdz ar citiem: bija pienācis laiks spēlēt paslēpes un statujas.
— Vai nu vienu, vai otru, — Džons sacīja. — Drīz man jābūt mājās. Deviņos atiet vilciens. Kurš turēs?
— Es, — Duglass teica.
— Pirmoreiz redzu, ka atradies viens, kurš pats piesakās turēt, — Toms brīnījās.
Duglass ilgi raudzījās Džonā.
— Izklīst, — viņš teica.
Zēni, skaļi klaigādami, pajuka uz visām pusēm.
Džons kāpās atpakaļ, tad apcirtās un lēkšoja prom. Duglass sāka lēni skaitīt. Viņš ļāva zēniem aizskriet, izklīst, noslēpties savā pasaulītē. Kad kājas tos nesa jau pašas no sevis un tie gandrīz vairs nebija redzami, viņš dziļi ievilka elpu un nosauca: