— Sastingt!
Visi sastinga.
Duglass lēnītiņām gāja uz turieni, kur kā bronzā liets briedis mijkrēšļa pustumsā stāvēja Džons Hafs.
Tālāk — paceltām rokām, grimasēs savilktām sejām un acīm tik spožām kā izbāztiem zvēriņiem — stāvēja citi zēni.
Bet te bija Džons, viens un nekustīgs, un neviens nedrīkstēja skraidīt vai sākt aurot un visu sabojāt.
Duglass apgāja statujai apkārt vispirms no vienas, tad no otras puses. Tā nekustējās. Tā nerunāja. Ar vieglu smaidu uz lūpām tā raudzījās tālumā.
8*
115
Bija gandrīz vai tāpat kā toreiz, pirms vairākiem gadiem Čikāgā, kad viņš, aizvests uz milzīgu, marmora statujām pilnu māju, klusumā bija klīdis starp tēliem. Tikai šoreiz tas ir Džons Hafs ar zāles traipiem uz ceļgaliem un bikšu dibena, saskrāpētiem pirkstiem un nobrāztiem elkoņiem. Džons Hafs ar tenisa kurpēm kājās, kas pierimušas, kā klusumā ieautas. Ar muti, kas pa vasaru notiesājusi veselu lērumu aprikožu kūku un pateikusi ne mazums prātīgu vārdu par dzīvi un pasaules iekārtojumu. Ar acīm, kuras nav aklas kā statujai, bet pilnas kausēta zaļgana zelta. Ar tumšiem matiem, ko vēja pūsma jauc un plivina šurpu turpu. Ar rokām, uz kurām ir vai visa pilsēta, ceļu putekļi un koku mizas, ar pirkstiem, kas smaržo pēc siena un vīnstīgām, zaļiem āboliem, vecām monētām un zaļajām vardēm. Ar ausīm, kurām cauri spīd saule, — siltām un sārtām kā vaskaini persiki, un elpu, kas smaržo pēc piparmētrām.
— Tā ka tu nekustinātu ne skropstiņu, Džon, — Duglass sacīja. — Es tev pavēlu bez kādām ierunām palikt te stāvam trīs stundas no vietas!
— Dug .. .
Džona lupas sakustejas.
— Sastingt!
Džons atkal sāka raudzīties debesīs, bet viņa lūpas vairs nesmaidīja.
— Man jāiet, — viņš čukstēja.
— Mierā! Tāds taču noteikums!
— Es nevaru, man jāiet uz māju, — Džons teica.
Statuja sakustējās, nolaida rokas un pagrieza
galvu, lai paskatītos uz Duglasu. Viņi abi cieši vērās viens otrā. Arī citi zēni nolaida rokas.
— Spēlējam vēlreiz, — Džons ierosināja, — tikai šoreiz turēšu es. Izklīst!
Puikas aizskrēja.
— Sastingt!
Visi, arī Duglass, sastinga.
— Nedrīkst kustēties! — Džons sauca. — Ne par matiņu!
Viņš piegāja pie Duglasa un apstājās līdzās.
— Saproti, ka citādi nevar, — viņš teica.
Duglass raudzījās saulrieta debesīs.
— Visiem trīs minūtes palikt kā statujām! — Džons nokliedza.
Duglass juta, ka Džons apiet viņam apkārt, tāpat kā pirms brīža viņš bija apgājis Džonam. Tad sajuta vieglu belzienu pa plecu.
— Uz redzi, — Džons teica.
Tad bija dzirdams tikai viens švīkstiens, un Duglass bez atskatīšanās saprata, ka aiz muguras neviena vairs nav.
Kaut kur tālumā nosvilpa vilciens.
Labu brīdi Duglass tā stāvēja, gaidot, lai noklust skrējiena dima, bet tā vēl arvien nenoklusa. Džons
skrien bez apstājas, taču izklausās, ka viņš nemaz neattālinās, Duglass nodomāja. Kādēļ šī dipoņa nenokļūst?
Un tad viņš saprata, ka dzird tikai pats savus dunošos sirdspukstus.
Diezgan! Viņš piespieda roku pie krūtīm. Pietiek dauzīties! Es negribu dzirdēt šo skaņu!
Un tad viņš juta, ka klīst pa mauriņu starp citām statujām, nevarēdams pateikt, vai tās arī atdzīvojušās vai nē. Tās šķita galīgi nekustīgas. Viņš pats tik tikko spēja pavilkt kājas. Ķermenis bija kā svina pieliets.
Kāpjot augšup pa lieveņa kāpnēm, viņš pēkšņi pagriezās atpakaļ un palūkojās uz zālāju.
Tas bija tukšs.
Pa visu ielu nogranda šāvieni. Cita pēc citas no- blaukšķēja durvis, kuras nodeva saulrieta zalvi.
Statujas tomēr ir labākas, Duglass nodomāja. Tās var noturēt savā mauriņā. Tikai nedrīkst atļaut tām kustēties. Ja vienreiz atļausi, tad viss pagalam.
Un pēkšņi viņš izšāva gaisā dūri, draudot zālājam, ielai un vakara tumsai. Viņa seja bija sarkana, acis kvēloja.
— Džon! — viņš iekliedzās. — Ei, Džon! Tu esi mans ienaidnieks, dzirdi? Tu neesi mans* draugs! Nekad, it nekad nebrauc vairs atpakaļ! Prom no mainām acīm, vai dzirdi! Tu esi mans ienaidnieks! Starp mums viss ir cauri, briesmeklis tāds, — cauri, jā, un uz visiem laikiem! Džon, vai tu mani dzirdi, Džon!
It kā milzīgā lampā aiz pilsētas kāds būtu zemāk nogriezis degli, debesis galīgi satumsa. Duglasam, stāvot uz lieveņa, drebēja lūpa un raustījās seja. Dūre joprojām bija draudoši pacelta. Viņš paskatījās uz savu dūri, un tā izplūda, un aiz tās izplūda visa pasaule.
Tumsā, vilkdamies augšup pa kāpnēm, Duglass it neko neredzēja — arī sažņaugtās dūres ne, tikai juta, ka raustās seja, un vienā gabalā atkārtoja:
— Lai viņš brauc ratā, es viņu ienīstu, lai viņš brauc ratā, es viņu ienīstu!
Pēc minūtēm desmit pa aklu tumsu viņš beidzot sasniedza kāpņu galu . ..
G
— Tom, — Duglass ierunājās, — apsoli man kaut ko, jā?
— Apsolu. Un kas tas ir?
— Tu esi mans brālis, un, lai gan es reizēm skai- šos uz tevi, tu vienmēr turies kopā ar mani, norunāts?
— Vai tas nozīmē, ka nu es drīkstēšu bizot tev līdz, kad jūs ar lielajiem puikām dosieties savos klejojumos?
— Tas ir… nu jā . .. protams, arī to. Bet, galvenais, nepamet mani, vai skaidrs? Skaties, ka nepa- skrien zem automašīnas vai nenovelies no kādas klints.
— Ha, ko vēl neizgudrosi! Domā, es esmu muļķis, vai?
— Ja nu patiešām notiks visļaunākais un mēs abi reiz būsim galīgi veci — gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus —, tad nopirksim Rietumos zelta raktuves un sūksim pīpes un audzēsim bārdas.
— Audzēsim bārdas! Tas tik būs numurs!
— Kā jau es teicu, turies kopā ar mani un skaties, lai tev nekas nenotiktu.
— Par mani tu vari būt pilnīgi drošs, — Toms apgalvoja.
— Ne jau par tevi es tik daudz uztraucos, cik par to, kā dievs vada pasauli, — Duglass sacīja.
Toms brīdi pārdomāja šos vārdus.
— Nekas, Dug. Bet viņš tomēr cenšas.
O
Viņa iznāca no vannas istabas, likdama jodu uz pirksta, ko bija gandrīz vai nošņāpusi, griežot sev kokosa tortes gabalu. Šai brīdī uz lieveņa parādījās pastnieks. Viņam ienākot, noblākšķēja durvis. Elmīra Brauna bezmaz vai paklupa.
— Sem! — viņa iesaucās, vēcinot ar jodu notriepto pirkstu, lai tik briesmīgi nedzeldina. — Es tiešām nespēju pierast pie tavām pastnieka izdarībām. Katru reizi, nākdams iekšā, tu mani pārbaidi gluži stīvu.
Sems Brauns stāvēja ar pustukšu pasta somu un kasīja galvu. Tad atskatījās uz durvīm, it kā pa tām rāmi dzidrajā vasaras rītā pēkšņi sāktu velties miglas vāli.
— Kā tu šodien tik agri, Sem? — viņa jautāja.
— Jāiet vēl atpakaļ, — viņš tāds kā apmulsis atbildēja.
— Nu, saki, kas noticis? — Sieva pienāca un pavērās viņa sejā.
— Varbūt nekas, bet varbūt daudz kas. Tikko kā nodevu pastu mūsu kaimiņienei Klārai Gudvoterei…
— Klārai Gudvoterei?!
— Tādēļ jau tūliņ nav jākliedz. Tās bija grāmatas no Viskonsinas pilsētas Rasinas, no Džonsona—Smita firmas. Viena saucās… pag, kā nu bija… — Viņš sarauca pieri, tad atcerējās. — «Albertus Magnus», tā ja. «Interesanti, saistoši, pārbaudīti ĒĢIPTIEŠU BRĪNUMI jeb…» — Viņš raudzījās griestos, it kā cerot tur izburtot tālāko. — «… jeb baltā un melnā maģija, kura atklāj aizliegtās zintis un seno filozofu noslēpumus»!