— Klārai Gudvoterei, tu saki?
— Pa ceļam es iemetu acis pirmajās lappusēs, — beigu beigās, kas gan tur slikts. «Dzīves diskrētie noslēpumi slavena zinātnieka, filozofa, ķīmiķa, naturālista, okultista, astrologa, alķīmiķa, metalurga, zinātnieka, visu maģiju un burvestību tulka atklājumā, kā arī mistikas plīvurā tīto mākslu un zinātņu izskaidrojums.» Lūk, kā! Galva man, nudien, kā Zālamanam. Varu noskaitīt visu pēc kārtas, kaut arī ne velna nesaprotu.
Elmīra blenza uz savu ar jodu noziesto pirkstu, it kā tas nemaz nebūtu viņas.
— Klārai Gudvoterei, — viņa nomurmināja.
— Kad es nodevu sūtījumu, viņa pavērās man tieši acīs un teica: «Nu gan es kļūšu par īstu burvi. Viens divi dabūšu diplomu un sākšu darboties. Buršu vecus un jaunus, lielus un mazus, gan pa vienam, gan arī vairumā.» Tad viņa kaut kā ērmīgi iesmējās, iebāza degunu grāmatā un iegāja iekšā.
Elmīra aplūkoja savu nobrāzto elkoni, ar mēli bailīgi aptaustīja izkustējušos zobu.
Noklaudzēja durvis. Toms Spouldings, kurš tobrīd uz ceļgaliem tupēja Elmīras Braunas mauriņā, pacēla galvu. Viņš pašlaik pētīja skudru pūzni, kādu sen nebija izdevies atrast, — tādu ar lielu un plašu eju, kur mudžēt mudžēja sarkanās skudras, kas tekāja šurpu turpu un atspērušās stiepa savus nesamos — beigtu sienāžu gabaliņus vai putniņu atliekas. Bet pēkšņi — kas tad tas? Misis Brauna stāv uz lieveņa grīļodamās, it kā tikai nupat atklājusi, ka zeme joņo izplatījumā ar sešdesmit triljoni jūdžu ātrumu sekundē! Viņai aiz muguras stāv misters Brauns, kurš nekā nezina par šīm jūdzēm un, ja arī zinātu, neuztrauktos.
— Ei, Tom! — misis Brauna sauca. — Man vajadzīgs morāls atbalsts un upurjērs. Nāc līdz!
Un, neskatīdamās, kur sper kāju, viņa metās dārzam pāri, samīdot skudras, notraucot pieneņu galviņas un ar smailajiem papēžiem izminot puķu dobes.
Toms vēl brīdi palika tupam,, vērodams misis Brau- nas mugurpusi, kad viņa aizklumburoja pa ielu. Viss vēstīja, ka gaidāma melodrāma un interesants piedzīvojums, lai gan kaut kas tāds, pēc viņa uzskata, reti kad bija saistīts ar sievieti; tiesa, misis Braunai uz lūpas bija mazītiņas pirāta ūsiņas; Pēc mirkļa Toms jau atradās viņai līdzās.
— Misis Brauna, jūs izskatāties kā jukusi.
— Tu nemaz nezini, ko tas nozīmē, puisīt!
— Uzmanīgi! — Toms iekliedzās.
Misis Brauna paklupa pār kādu akmeni.
— Ak vai, misis Brauna!
— Nu, vai tu redzi? — Misis Brauna uzrausās sēdus. — Tas ir Klāras Gudvoteres pirksts! Viņas melnā maģija!
— Melnā maģija?!
— Nekas, puisīt. Tepat jau ir lievenis. Tu ej pa priekšu un novāc no ceļa visas neredzamās saites. Tad piespied durvju zvanu, tikai tūdaļ pat atrauj roku, citādi pirksts vēl kļūs melns kā ogle!
Toms negāja zvanam ne tuvumā.
— Klāra Gudvotere! — Misis Brauna viegli piespieda zvanu ar jodu noziesto pirkstu.
Kaut kur tālu vecās, krēslainās mājas tukšajās, vēsajās istabās īsi nošķinda sudraba zvans.
Toms klausījās. Iekšā bija dzirdama viegla čaboņa, it kā tur aizskrietu pele. Viesistabas logā sakustējās aizkars un pavīdēja kāda ēna.
— Helou, — klusa balss sacīja.
Un pēkšņi svaiga kā piparmētru konfekte aiz moskītu tīkla durvīs parādījās misis Gudvotere.
— A, Elmīra, ta esat jus! Un Toms ari. Ko tad jus abi…
— Jūs mani te nesteidziniet! Vai tiesa, ka jūs taisoties kļūt par īstu burvi?
Misis Gudvotere pasmaidīja.
— Ak jūsu vīrs ir ne vien pastnieks, bet arī likuma sargs. Pat to jau paguvis izokšķerēt!
— Viņš nelasa citu sūtījumus.
— No mājas līdz mājai viņš iet desmit minūtes, smiedamies lasa visas atklātnes un uzlaiko citiem sūtītus zābakus.
— Neko viņš nav lasījis. Jūs pati viņam stāstījāt par šīm grāmatām.
— Tas taču bija vienīgi joks. Kļūšu par burvi, es viņam saku un — blaukš! — aizcērtu durvis. Bet Sems liekas prom pa kaklu pa galvu, it kā es būtu iedzēlusi. Kad es jums saku, šī cilvēka smadzenēs nav nevienas vienīgas rievas!
— Par savu maģiju vakar jūs runājāt arī kur citur . ..
— Jūs gribat sacīt — Sendviču klubā?
— … kur mani tīšuprāt neielūdzāt.
— Mēs domājām, ka šai nedēļas dienā jūs mēdzat apciemot vecmāmiņu.
— Ja es būtu ielūgta klubā, tad apciemojumu pārliktu uz citu dienu.
— Nekas īpašs tur nenotika. Mēs ēdām sviestmaizes ar šķiņķi un marinētiem gurķīšiem, un es sacīju: — Beidzot nu dabūšu burves diplomu. Gadu gadiem jau mācos melno maģiju!
— Jā, to man stāstīja pa telefonu.
— Nu vai šie modernie aparāti nav burvīgi! — misis Gudvotere izmeta.
— Jūs esat Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāja gandrīz vai kopš Pilsoņu kara laikiem, tādēļ pasakiet skaidri un gaiši, vai tikai te nav kāda burvestība,
ar kuru jūs allaž piespiežat mūs no gada gadā jūs ievēlēt?"
— Un jūs vēl vaicājat, mana mīļā? — misis Gudvotere attrauca.
— Rīt atkal ir vēlēšanas, un es gribētu zināt, vai jūs būsiet tik nekaunīga, ka arī šoreiz izvirzīsiet savu kandidatūru?
— «Jā» un vēlreiz «jā». Bet, jūsu zināšanai, mana mīļā, šīs grāmatas es nopirku savam krustdēlam Raulam. Viņam ir tikai desmit gadiņi, un viņš katrā cepurē meklē trusīti. Es viņam saku, tas ir tikpat veltīgi kā meklēt kaut kriksīti veselā saprāta dažu manu paziņu smadzenēs, taču viņš neparko neliekas mierā, un tādēļ gribu uzdāvāt viņam šīs grāmatas.
— Kaut jūs zvērētu pie pašas bībeles, tik un tā neticu!
— Bet tā ir vistīrākā patiesība. Es tikai joka pēc tēloju burvi. Mūsu dāmas spiedza kā nepilnīgas, kad es viņām stāstīju par melno maģiju. 2ēl, ka jūs vakar nebijāt klubā.
— Toties es būšu tur rīt, lai cīnītos pret jums ar zelta krustu un uzlaistu jums visu labo spēku armiju, — Elmīra atcirta. — Bet tagad pasakiet, kādas maģiskās grabažas te vēl jums ir?
Misis Gudvotere parādīja uz galdiņa pie pašām durvīm.
— Es pērku visvisādas burvju zālītes. Tās dīvaini smaržo un Raulam ļoti patīk. Šeit, šajā tūtā, ir rūta, te kumeļpēda, bet te — melnkoka sakne; te — melnais sērs, bet šeit tā saucamie kaulu milti.
— Kaulu milti! — Elmīra atsprāga atpakaļ, iebelžot Tomam pa potīti. Toms iekaucās.
— Bet te — vērmeles un paparžu lapas, ar ko var šautenēs iesaldēt lodes un miegā lidot līdzīgi sikspārnim — kā rakstīts šīs grāmatiņas desmitajā nodaļā.
Puišeļiem der palasīt šādu literatūru. Nu, bet, spriežot pēc jūsu sejas, jūs neticat, ka tāds Raul-s vispār ir. Viņš dzīvo Springfīldā, varu iedot adresi.
— Kā tad, — Elmīra nošņāca, — unr tiklīdz es viņam aizrakstīšu, jūs iekāpsiet Springfīldas autobusā, aizbrauksiet līdz Galvenajam pastam, sadabū- siet tur manu vēstuli un bērna rokrakstā rakstīsiet atbildi. Es jūs gan pazīstu!
— Misis Brauna, nu sakiet man atklāti, ka jūs gribat kļūt par Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāju, vai ne tā? Jau desmit gadus jūs pēc tā dzenaties, izvirzot savu kandidatūru. Bet katru reizi viss beidzas ar to, ka dabūjat vienu vienīgu balsi. Pati savējo. Elmīra, nu, ja mūsu dāmas gribētu, viņas sen būtu jūs ievēlējušas. Taču, kā redzu, jums nav ko cerēt, jo jūs esat vientuļa saucēja balss tuksnesī. Bet kā būtu, ja rīt es izvirzītu jūsu kandidatūru un pati balsotu par jums?