— Tad tur it nekas neiznāks, — Elmīra sacīja. — Pagājušo gadu pirms vēlēšanām es taisni briesmīgi apsaldējos. Tiklīdz pienāk šī svarīgā diena, tā es nespēju iziet no mājas. Gadu pirms tam es salauzu kāju. Kaut kāda dīvaina sakritība. — Viņa nikni pablenza uz misis Gudvoteri. — Un tas vēl nemaz nav viss! Pagājušo mēnesi es sešas reizes sagriezu pirkstu, desmit reizes sasitu ceļgalu, divreiz nokritu no lieveņa, — vai dzirdat — veselas divas reizes! Bez tam es vēl sasitu logu, četrus šķīvjus un vāzi, par ko biju samaksājusi dolāru četrdesmit piecus centus, un turpmāk jūs saņemsiet no manis rēķinu par katru šķīvi, kas sasists manā mājā vai arī tās apkaimē!
— Tad es līdz Ziemassvētkiem izputēšu, — misis Gudvotere noteica. Viņa strauji iznāca ārā, skaļi aiz- cērtot durvis aiz sevis.
— Elmīra Brauna, cik jums ir gadu?
— Tas jau droši vien ierakstīts kada no jusu melnajām grāmatām. Trīsdesmit pieci.
— Nu, ja jums ir trīsdesmit pieci… — Misis Gudvotere savilka lūpas un, acis mirkšķinot, sāka rēķināt. — Tas ir apmēram divpadsmit tūkstoši septiņi simti septiņdesmit piecas dienas, tātad, ja skaita pa trim vienā dienā, ap divpadsmittūkstoš uztraukumu, divpadsmittūkstoš visādu brēku un divpadsmittūkstoš likstu un ķibeļu. Neko teikt, varen bagāta dzīve! Spiežu jums roku!
— Eita jūs … — Elmīra centās atgainīties.
— Jūs, mīļā, esat visneveiklākā sieviete Grīntaunā. Jūs nevarat apsēsties, nesalaužot krēslu. Jūs nevarat piecelties, nesaminot kaķi. Jūs nevarat pāriet pār klaju lauku, neiekrizdama akā. Jūsu dzīve ir viena vienīga neveiksmju sērija, nu kādēļ jūs pati to negribat atzīt?
— Visās šais likstās vainojama nevis mana neveiklība, bet gan jūs. Tiklīdz jūs esat manas mājas tuvumā, man tūliņ izkrīt no rokām katliņš vai strāva iesit pa pirkstu.
— Mana mīļā, tik mazā pilsētiņā kā šī mēs katrs vismaz reizi dienā esam cits cita mājas tuvumā.
— Tātad jūs atzīstat, ka bijāt tuvumā?
— Es atzīstu, ka šī iL-mana dzimtā pilsēta, bet daudz ko dotu, lai būtu dzimusi Kenošā vai Zaienā. Elmīra, aizejiet pie sava zobārsta, lai viņš izkniebj jūsu čūskas mēli!
— Ai! — Elmīra iespiedzās. — Ai-ai-ai!
— Mans mērs nu vienreiz ir pilns. Melnā maģija līdz šim mani neinteresēja, bet tagad laikam sākšu tai pievērsties. Vai dzirdat? Jūs esat kļuvusi neredzama. Kamēr šeit stāvēju, es jūs nobūru. Jūs esat pilnīgi izgaisusi.
— Tas nevar būt!
— Jā gan, — burve apstiprināja. — Jau agrāk es jūs īsti nespēju saskatīt.
Elmīra izrāva no kabatas spogulīti.
— Bet es taču te stāvu!
Viņa ieskatījās ciešāk un ievaidējās. Tad pacēla roku kā cilvēks, kurš skaņo arfu, izrāva sev matu un turēja gaisā kā lietisku pierādījumu.
— Vai redzat! Līdz šim brīdim man nebija neviena sirma mata!
Burve mīlīgi pasmaidīja.
— Ielieciet to krūzē ar stāvošu ūdeni, un rīt tas būs pārvērties par tārpu. Nē, nu paskatieties uz sevi no malas! Visu mūžu jūs vainojat citus savās likstās un neveiksmēs! Vai jūs esat lasījusi Šekspīru? Viņa lugās ir norādes aktieriem: NEMIERS UN SATRAUKUMS. Tā esat jūs, Elmīra! Nemiers un satraukums! Bet tagad atstājiet manu māju, citādi pieburšu jums pierē punus un likšu visu nakti vārstīt muti! Šurrr- bur-burrr! /
Viņa savicināja rokas tieši Elmīras deguna priekšā, kā atvairot knišļu baru.
— Ir nu gan šovasar mušu, ka biezs! — viņa noteica.
Tad iegāja iekšā un aizbultēja durvis.
— Nu man reiz pietiek, misis Gudvotere, — Elmīra nošņāca, sakrustodama rokas uz krūtīm. — Es jums saku pēdējo reizi: atsauciet savu kandidatūru vai nāciet man pretī godīgā cīņā, un redzēsiet, ka es jūs pārspēšu un dāmas rīt ievēlēs mani! Es ņemšu līdz arī Tomu. Nevainīgu, sirdsskaidru puisēnu. Un nevainība un sirdsskaidrība rītdien uzvarēs.
— Es nemaz neesmu tik nevainīgs, misis Brauna, — Toms ieteicās. — Māmiņa sacīja, ka .. .
— Nerunā, Tom! Ja es saku, tad tā arī ir. Tu stāvēsi pie manas labās rokas, puisīt.
— Jā, mem.
— Tas ir, ja es pārdzīvošu šo nakti, — Elmīra turpināja, — kad šī dāma taisīs man līdzīgas vaska lellītes un durs tām sirdīs sarūsējušas adatas. Ja rīt, saulei lecot, tu atradīsi manā gultā tikai sačervelē- jušos vīģi, tad zini, Tom, kurš norāvis augli. Un tad misis Gudvotere būs Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāja līdz simt deviņdesmit piecu gadu vecumam.
— Kur nu, mana mīļā, — misis Gudvotere sacīja, — man jau tagad ir trīssimt gadu. Kur tas laiks, kopš mani nesauc vairs vārdā, bet tikai par VIŅU. — Un viņa pabikstīja ar pirkstu uz ielas pusi. — Abraka- dabra-zimmiti-ZEMM! Kā jums tas patīk?
Elmīra metās bēgt.
— Gan jūs rīt redzēsiet! — viņa sauca.
— Līdz rītam, mana mīļā! — misis Gudvotere atbildēja.
Toms paraustīja plecus un devās Elmīrai nopakaļ.
Skrienot pāri ielai, Elmīra iespiedzās.
— Misis Brauna! — Toms iekliedzās.
Kāda automašīna, atpakaļgaitā stūrējot ārā no garāžas, uzbrauca uz Elmīras labās kājas lielā pirksta.
Naktī misis Braunas kāja nejauki sāpēja, tādēļ viņa piecēlās un gāja uz virtuvi, kur apēda gabalu auksta cāļa un sastādīja sīku jo sīku savu likstu un nelaimju sarakstu. Pirmkārt — pagājušā gada slimības. Trīs saaukstēšanās, četri nelieli gremošanas traucējumi, uzpūsts vēders, artrīta lēkme, lumbago lēkme, ko viņa noturēja par podagru, stiprs bronhīts, astmas aizsākums, plankumi uz rokas, auss iekaisums, kura dēļ viņa vairākas dienas staigāja tāda kā piedzērusi, muguras sāpes, galvas sāpes un slikta dūša. Par zālēm izdoti deviņdesmit astoņi dolāri septiņdesmit astoņi centi.
Otrkārt — pēdējā gadā sasistās lietas: divas lampas, sešas vāzes, desmit šķīvji, zupas bļoda, divi logi, sešas glāzes, viens kristāla lustras karulītis, bez tam — salauzts viens krēsls un saplēsts dīvāna spilvens. Kopā divpadsmit dolāri desmit centi.
Treškārt — šīs nakts ciešanas. Sāp mašīnas sabrauktais pirksts. Vēders nav kārtībā. Mugura stīva. Kājas kā pamirušas. Acu priekšā tāda kā sārta migla. Uz mēles riebīga garša. Ausīs zvana un džinkst. Cik tas viss sanāk? To aplēsdama, viņa gāja atpakaļ uz guļamistabu.
Desmit tūkstoši dolāru par šīm ciešanām.
— Bet dabū nu rokā bez tiesas sprieduma! — viņa pusbalsī noteica.
— Ko-o? — viņas vīrs pamodies atņurdēja.
Viņa apgūlās.
— Es gluži vienkārši atteicos mirt.
— Kā tu teici? — viņš noprasīja.
— Neparko nemiršu! — viņa pavēstīja, cieši vērdamās griestos.
— To jau es vienmēr esmu teicis, — viņš norūca, pagriezās un krāca tālāk.
Otrā rītā misis Brauna agri bija kājās un aizlika uz bibliotēku, no turienes — uz aptieku un tad atkal uz māju, un ap pusdienas laiku, kad viņas vīrs Sems pārnāca ar tukšu pasta somu, viņa brūvēja kaut kādu dziru.
— Pusdienas ir ledusskapī, — Elmīra teica, maisot lielā glāzē zaļganu putriņu.