— Ak kungs, kas tad tas? — viņas vīrs jautāja. — Izskatās tā kā pēc piena kokteiļa, kas četrdesmit gadus stāvējis saulē. Virsū tāds kā pelējums, lai.
— Pret burvestību jācīnās tikai ar burvestību.
— Vai tu taisies to dzert?!
— Jā, un tad došos uz Maij puķīšu klubu veikt dižus darbus.
Semjuels Brauns paostīja brūvējumu.
— Varu ieteikt tev tikai vienu. Vispirms aizej un tikai tad liec to pie mutes. Kas tur ir iekšā?
— Sniegs no eņģeļu spārniem jeb, citiem vārdiem, mentols, ar kuru apslāpēt cilvēku dedzinošās elles liesmas, kā teikts šai bibliotēkas grāmatā. Svaiga, tikko izspiesta vīnogu sula, lai, par spīti tumšajiem rēgiem, domas paliktu tīras un gaišas. Tad vēl sarkanais rabarbers, saberzts zobakmens, baltais cukurs, olas baltums, avota ūdens un āboliņa pumpuri, kuros ir zemes dzīvinošais spēks. Kur nu, visu nav iespējams uzskaitīt! Kā jau te rakstīts — labais pret ļauno, baltais pret melno. Tagad es noteikti uzvarēšu!
— Viss jau var būt, ka tu uzvarēsi, — viņas vīrs teica. — Lai nu tev veicas.
— Es domāšu ģaišas domas. Pa ceļam paņemšu līdzi Tomu, kurš būs mans sargeņģelis.
, — Nabadziņš, — viņas vīrs nopūtās. — Nevainīgs bērns, kā tu saki, un viņam nu jākļūst par upurjēru, kamēr jūs dalīsiet Maij puķīšu troni.
— Nekas viņam nenotiks, — Elmīra noteica un ielēja burbuļojošo brūvējumu auzu pārslu burkā, uzlika vāku un izmetās ārā, nekur neuzraujot ne kleitu, ne jaunās deviņdesmit astoņu centu zeķes. Tādēļ jo īpaši apmierināta, viņa devās uz Spouldingu māju, kur viņu gaidīja Toms baltā uzvalciņā, kā viņa bija tam piekodinājusi.
— Pfū! — Toms izsaucās. — Kas jums tur tajā burkā?
— Liktenis, — Elmīra atbildēja.
129
— Lai nu tā būtu, — noteica Toms, turoties pāris soļu attālumā.
9 — 300
Maij puķīšu klubs bija pilns dāmu, kuras raudzījās - spogulīšos, kārtoja tērpus un cita citai apvaicājās, vai nav redzami apakšsvārki.
Pulksten vienos pa kāpnēm uznāca misis Brauna ar puisēnu baltā uzvalciņā. Viņš bija aizspiedis degunu un aizmiedzis vienu aci, tā ka gandrīz vai neredzēja, kur liek kāju. Misis Brauna pameta skatienu uz dāmu pūli, tad uz savu burku, noņēma vāku un pavērās iekšā, bet viņai pēkšņi aizrāvās elpa un viņa atlika vāku atpakaļ, tā arī ne pilītes neiedzērusi. Pēc tam viņa devās uz zāli, un viss vestibils nošalca viegli kā zīds, dāmām aiz muguras sačukstoties.
Misis Brauna ar Tomu apsēdās pēdējā rindā, un puisēns šķita pagalam nelaimīgs. Saviebtu seju viņš pārlaida skatienu dāmu pulkam un tad aizmiedza acis. Elmīra atvēra burku un lēni izdzēra tukšu.
Vienos trīsdesmit kluba priekšsēdētāja misis Gudvotere pieklaudzināja ar āmuriņu, un vairums dalībnieču apklusa.
— Cienītās dāmas, ir pienākušas vēlēšanas, — viņa noskandināja pāri zīda un tafta jūrai, kuras viļņos ik pa gabalam pazibēja baltas un pelēkas mežģīņu putas. — Bet, pirms mēs sākam, man šķiet, misis Brauna, mūsu izcilā grafologa dzīves biedre . ..
Telpu pāršalca smiekli.
Elmīra iegrūda Tomam ar elkoni sānos.
— Kas tas ir — «grafologs»?
— Nezinu, — Toms, acis aizmiedzis, nikni nošņāca, jo šī duncka viņu pārsteidza pilnīgi negaidot.
— … kā jau teicu, mūsu izcilā rokrakstu pētnieka Semjuela Brauna . .. (atkal nošalca smiekli) … Savienoto Valstu pasta darbinieka sieva misis Brauna vēlas izteikties, — misis Gudvotere turpināja. — Lūdzu, misis Brauna!
Elmīra piecēlās. Saliekamais krēsls aiz viņas ap
gāzās un skaļi aizcirtās kā lāču lamatas. Viņa salēcās un sagrīļojās, kurpju papēžus krakšķinādama, tā ka šķita — tie sabirzis putekļos.
— Man ir daudz kas sakāms, — viņa iesāka, turot tukšo burku un bībeli vienā rokā. Ar otru viņa sagrāba Tomu un īrās uz priekšu, uzgrūdās ejas malā sēdošajām dāmām un sauca: —• Kur jums ir acis! Uzmanīgāk!
Kad misis Brauna sasniedza paaugstinājumu, viņa nejauši apgāza glāzi ar ūdeni, kurš nu tecēja pāri galdam un sāka pilēt uz grīdas. To redzot, viņa ar baltu aci pablenza uz misis Gudvoteri un visžēlīgi atļāva tai saslaucīt ūdeni ar mutautiņu. Tad uzvaroši pacēla tukšo burvju zāļu burku pret misis Gudvoteri un čukstēja:
— Vai zināt, kas te bija iekšā? Nu tas viss, cienītā, atrodas manī. Nu mani aizsargā burvju loks, kuram netiek cauri ne nazis, ne cirvis.
Zālē bija tik šausmīgs troksnis, ka neviens it neko nespēja sadzirdēt.
Misis Gudvotere pamāja, pacēla rokas, un tūlīt iestājās klusums.
Elmīra vēl ciešāk sažņaudza Toma elkoni. Toms, aizmiegtām acīm, sāpīgi saviebās.
9'
— Manas dāmas, — Elmīra teica, — es jūtu jums . līdz. Es zinu, kas šajos pēdējos desmit gados jums visām ir bijis jāpārcieš. Es zinu, kādu iemeslu dēļ jūs balsojāt par misis Gudvoteri. Jums taču vajag domāt par to, lai jūsu dēli, meitas un vīri būtu paēduši. Jums vajag iekļauties savā budžetā. Jūs nevarat pieļaut, ka piens saskābst, maize sakrītas vai pīrāgi iznāk sīksti kā pazoles. Jūs negribat, lai jūsu bērni saslimst ar cūciņām, vēja bakām un garo klepu reizē. Jūs negribat, lai jūsu vīri sadauza automašīnas vai lai viņus nosit augstsprieguma strāva. Bet tam visam nu pienācis gals. Jums vairs nevajag baidīties.
131
Vairs nebūs ne grēmu, ne muguras sāpju, jo es zinu maģisko vārdu, ar kuru mēs izdzīsim ļauno garu no šīs raganas!
Kluba biedres sāka raudzīties apkārt, bet neviena ragana nebija redzama.
— Tā ir jūsu priekšsēdētāja! — Elmīra sauca.
— Es, jā! — misis Gudvotere ar mājienu apstiprināja.
— Šodien es biju bibliotēkā, — Elmīra, smagi elsdama, turpināja un tvēra pie galda pēc atbalsta.
— Tur es no grāmatām uzzināju, ar kādiem līdzekļiem var padzīt raganas un tikt vaļā no citu izmuļķotājiem. Tagad es zinu, kā mums vajag cīnīties. Es jūtu, ka manī iestrāvo spēks. Maģiskā saknīšu un ķimikāliju vara. Manī ir . . . — Viņa apklusa un sagrīļojās. Tad pamirkšķināja. — Manī ir saberzts zobakmens un . . . manī ir… baltā vanagzālīte un mēness gaismā saraudzēts piens, un . . . — Viņa apklusa un brīdi padomāja. Tad aizcirta muti un izlaida kādu dīvainu skaņu, gandrīz kā vēderrunātāja. Pēc tam uz mirkli aizvēra acis, lai labāk izjustu savu spēku.
— Misis Brauna, vai jūtaties slikti? — misis Gudvotere jautāja.
— Es jūtos lieliski, — misis Brauna lēni atbildēja.
— Manī ir pulverī saberzti burkāni un sīki sagrieztas pētersīļu saknes, un kadiķu ogas, un…
Viņa atkal apklusa, it kā paklausot kādai balsij, kura sacītu — STOP, un pārlaida skatienu klātesošajiem.
Telpa sāka lēni griezties uz labo pusi, pēc tam uz kreiso.
— Rozmarīna saknes un gundegu ziedi… — viņa neskaidri murmināja. Tad atlaida Toma roku. Toms atvēra vienu aci un pablenza viņā.
— Lauru lapas, krešu ziedlapas… — viņa uzskaitīja.
— Varbūt labāk apsēdieties, — misis Gudvotere ieteicās.
Kāda dāma piecēlās un atvēra logu.
— Kaltēti beteļpalmas rieksti, lavandas un mežābolu sēklas, — misis Brauna izmocīja un apklusa.
— Bet nu aši pie vēlēšanām. Nododiet savas balsis par mani. Es skaitīšu.
— Elmīra, nevajag steigties, — misis Gudvotere sacīja.
— Nē, vajag gan. — Misis Brauna iekampa gaisu.
— Atcerieties, manas dāmas, ka jums vairs nav jābaidās. Dariet to, ko vienmēr esat gribējušas. Balsojiet par mani, un .. . — Telpa atkal sāka griezties, šoreiz no augšas uz leju. — Es skaitīšu pēc labākās sirdsapziņas. Kas balso par misis Gudvoteri, lai saka «jā».