— Ja, — noskanēja pa visu zaļi.
— Bet kas balso par misis Braunu? — Elmīra gurdi jautāja.
Tad norija kaklā iesprūdušu kamolu.
Pēc brīža viņa viena pati noteica: — Jā.
Un apjukusi palika stāvot.
Zālē valdīja kapa klusums. Šai klusumā pēkšņi bija dzirdama kāda kārkstoša skaņa. Misis Brauna tvēra roku pie kakla. Tad pagriezās un nespodru skatienu pavērās misis Gudvoterē, kura tai mirklī it kā starp citu izvilka no savas rokassomiņas vaska lellīti, kurā bija sadurtas sarūsējušas spraudītes.
— Tom, — Elmīra izgrūda, — pavadi mani līdz dāmu istabai.
— Labi, mem.
Viņi gāja soļos, tad laidās teciņus un beidzot skriešus. Elmīra drāza pa eju caur pilno zāli uz durvīm … No turienes viņa metās pa kreisi.
— Elmīra, tur nē, pa labi, pa labi! — misis Gudvotere sauca.
Bet Elmīra neklausījās.
Tad bija dzirdams tāds rībiens, it kā pa slīpu tekni nobērtu ogles.
— Elmīra!
Dāmas sāka skraidīt pa zāli, grūzdamās cita citai virsū kā basketbolistes uz laukuma.
Vienīgi misis Gudvotere taisnā ceļā metās uz durvīm.
Uz kāpnēm stāvēja Toms un, ieķēries margās, raudzījās lejā.
— Četrdesmit kāpieni! — viņš novaidējās. —Līdz zemei ir veseli četrdesmit kāpieni!
Pat vēl pēc gadiem cilvēki stāstīja, ka visu šo gabalu Elmīra Brauna noripojusi kā piedzērusi, nevienu kāpienu neizlaižot. Runāja, ka viņa jau kāpņu augšgalā laikam zaudējusi samaņu, muskuļi atslābuši, tādēļ viņa neesot vis kritusi, bet vēlusies mīksti kā maiss. Lejā viņa sākusi mirkšķināt acis un jutusies stipri atvieglota, jo tas, no kā viņai kļuva slikti, bija atstāts uz kāpnēm visā to garumā. Tiesa, viņa bija tā sadauzījusies, ka izskatījās kā tetovēta. Bet neviena locītava nebija sastiepta, neviena potīte izmežģīta. Trīs dienas viņa ērmīgi turēja galvu, šķielējot sāņus pa acu kaktiņiem, lai tikai nebūtu jāpagriež kakls. Bet, pats galvenais, — kāpņu galā tūdaļ pat bija klāt misis Gudvotere un, turot Elmīras galvu sev klēpī, slacīja to savām asarām, kamēr kliedzot un vaimanājot saskrēja visas pārējās dāmas.
— Elmīra, es jums apsolu, es zvēru, ka tad, ja jūs paliksiet dzīva, ja jūs nenomirsiet.. . Vai dzirdat, Elmīra, es jums apsolu, ka no šī brīža mana burvju māka kalpos vienīgi labajam! Nost melno maģiju, lai dzīvo baltā! Ja tas būs atkarīgs tikai no manis, jūs savu mūžu vairs neklupsiet ne pār sliekšņiem, ne akmeņiem, nekad vairs nesagriezīsiet pirkstus un nekritīsiet lejā pa kāpnēm! Es jums apsolu paradīzi, debesu dārzu zemes virsū! Tikai, lūdzu, palieciet dzīva! Vai redzat, es izvelku no vaska lellītes visas adatas! Elmīra, nu runājiet taču! Sakiet kaut vārdu un celieties sēdus! Un iesim augšā un balsosim vēlreiz. Es apsolu, ka par priekšsēdētāju, par Maijpuķīšu kluba priekšsēdētāju mēs vienbalsīgi ievēlēsim jūs, vai ne, dāmas?
Līdzko viņa to izteica, visas kluba biedres gauži iešņukstējās un, sākdamas grīļoties, tvēra pēc atbalsta.
Toms kāpņu augšgalā nodomāja, ka misis Brauna ir mirusi.
Viņš lēnītiņām kāpa lejā, bet pusceļā sastapa kluba dāmas, kas nāca augšā tik starojošas, kā izglābušās no zemestrīces.
— Paej, puisīt, nost no ceļa!
Pati pirmā, raudot un smejoties, nāca misis Gudvotere.
Aiz viņas, darot to pašu, misis Brauna.
Viņām sekoja visas simt divdesmit trīs Maijpuķīšu kluba biedres, nesaprazdamas, smieties vai raudāt.
Toms noskatījās viņām pakaļ un papurināja galvu.
— Es nu te neesmu vairs vajadzīgs, —r viņš teica. — Nepavisam neesmu vairs vajadzīgs.
Un viņš, neviena neievērots, uz pirkstgaliem manījās lejā, cieši turēdamies pie margām.
©
— Nevaru saprast, ko te lai raksta, — Toms teica. — īsi sakot -a — viņas šķita jukušas. Stāv visas aplī un šņaukājas. Misis Brauna sēž kāpņu lej galā, visi kauliņi veseli — tie viņai laikam no želejas —, bet ragana šņukst viņai uz pleca, un pēkšņi viss bars nāk smiedamies augšā. Pārākie joki, — nē, nu patiesi! Bet es jo ātrāk lasījos projām.
Toms atpogāja kreklu un noņēma kaklautu.
— Burvestība, tu saki? — Duglass pārjautāja.
— Kā bankā.
— Vai tu tai tici?
— Reizē ticu un arī neticu.
— Ak tu traks, kas viss gan te nenotiek! — Duglass cieši pavērās tālē, kur biezēja milzīgi mākoņi, pēc sava apveida atgādinādami senus dievus un bruņiniekus. — Burvestības un vaska lelles, un adatas, un zāles pret melno maģiju.
— Ne nu tik daudz pret melno maģiju, cik no tām spēcīgi jālaiž pār lūpu. Vou-vī! Zļurrrrkt! — Toms saķēra vēderu un izkāra mēli.
— Burves … — Duglass nomurmināja un noslēpumaini piemiedza acis.
O
Un tad pienāk diena, kad visapkārt mums, visās malās no ābelēm sāk krist āboli. Viens te, viens tur, un tad trīs uzreiz, un tad četri, un deviņi, un visi divpadsmit, un tad tie jau birst kā krusa, dun kā zirga pakavi tumšajā zālē, un tu esi pēdējais ābols šai ābelē un gaidi, lai vējš tevi lēnītēm iešūpo un atbrīvo no tava pieturas punkta, un tad tu krīti arvien zemāk un zemāk. Un, iekams tu sasniedz zāli, tu jau sen esi aizmirsis, ka bijis tāds koks un citas ābeles, un vasara, un zaļa zāle. Tu krīti tumsā . ..
— Nē!
Pulkvedis Frīlejs aši atvēra acis un saslējās savā braucamkrēslā. Tad tvēra ar auksto roku pie tālruņa.
Tas vēl bija turpat! Viņš, mirkšķinādams acis, uz mirkli piespieda to pie krūtīm.
— Man netīk šis sapnis, — viņš teica tukšajai istabai.
Beidzot pulkvedis drebošiem pirkstiem pacēla klausuli, pieprasīja tālsarunu un sāka gaidīt, nenolaižot acis no guļamistabas durvīm, it kā pa tām tūdaļ pat varētu iebrukt dēlu, meitu, mazbērnu, kopēju un ārstu orda un atņemt šo pēdējo dzīves prieku, ko viņš, spēkiem zūdot, vēl varēja atļauties. Pirms daudzām dienām — vai varbūt gadiem —, kad sirdī iecirta kā dunča dūriens, kas izgāja cauri ribām un muskuļiem, viņš lejā dzirdēja zēnu balsis … pag, kā viņus sauca? Čārlzs, Čārlijs, Čaks, nu kā tad! Un Duglass! Un Toms! Re, kā viņš atminas! Zēnu balsis nāca no gaiteņa gala, bet viņu priekšā aizcirta durvis, un viņi aizgāja. Ārsts teica, ka viņš nedrīkstot uztraukties. Nē, nē, nekādus apmeklētājus! Un viņš dzirdēja, ka zēni aiziet pāri ielai, noskatījās un pamāja nopakaļ. Un viņi atmāja pretim. «Pulkvedi. . . Pulkvedi…» Un nu viņš sēž te gluži viens, un viņa sirds kā mazs, pelēks vardulēns brīdi pa brīdim vāri pakšina krūtīs.
— Pulkvedi Frīlej, — telefoniste sacīja. — Es savienoju. Mehiko, Eriksons, numurs trīs astoņi deviņi deviņi.
Un tad bija dzirdama tāla, bet bezgala skaidra balss:
— Bueno.
— Horhe! — vecais vīrs iesaucās.
— Senjors Frīlejs! Atkal jūs zvanāt? Tas ir dārgs prieks.
— Lai ir! Nu, tu jau zini, kas jādara.
— Si. Vai atvērt logu?
— Logu, jā, Horhe, esi tik labs!
— Vienu mirklīti, — balss attrauca. •
Un tūkstošiem jūdžu no Grīntaunas, kādā dienvidu zemē, kādā milzīgā namā bija dzirdami aizejoši soļi. Vecais vīrs sakņupa uz priekšu, cieši piespiedis klausuli izģindušajai ausij, kura, sāpīgi saspringta, gaidīja nākamo skaņu.