Varēja dzirdēt, ka atveras logs.
Pulkvedis atvieglots uzelpoja.
Pa vaļējo logu klausulē ieplūda Meksikas saulainās, tveicīgās dienas trokšņi. Pulkvedis redzēja Horhi stāvam pie loga, turot klausuli spožajā saulē.
— Senjor …
— Nē, lūdzu, nē! Ļauj man klausīties.
Viņš dzirdēja automašīnu taures, bremžu kaukšanu un skaļus tirgotāju saucienus: tie piedāvāja sarkanos banānus un džungļu apelsīnus. Pulkveža Frīleja kājas, kas nokarājās pār braucamkrēsla malu, neviļus sāka kustēties, it kā viņš ietu. Acis bija cieši aizvērtas. Viņš vairākkārt dziļi ievilka gaisu, kā gribēdams saost uz dzelzs āķiem izkārto, mušām aplipušo gaļas gabalu un rīta lietus noskalotā bruģa smaržu. Viņš juta uz sarainā, neskūtā vaiga Mehiko karsto sauli, un viņam atkal bija divdesmit pieci gadi, un viņš gāja un gāja sprigans un možs, vērās apkārt, smaidīja un bija laimīgs, ka dzīvo, nespēdams atdzerties krāsas un smaržas.
Pie durvīm kāds klauvēja. Viņš aši paslēpa tālruni klēpī zem halāta.
Ienāca kopēja.
•— Nu, vai mēs labi uzvedamies? — viņa jautāja.
— Jā,^— vecais vīrs automātiski atbildēja. Viņš neko lāgā nespēja saskatīt. Šis klauvējiens bija tik negaidīts, ka viņš vēl atradās tālajā pilsētā. Viņš gaidīja, lai domas atgriežas atpakaļ, jo saprata, ka vajag atbildēt, būt laipnam un prātīgam.
— Atnācu pārbaudīt jūsu pulsu.
— Vēlāk! — vecais vīrs lūkoja atrunāties.
— Vai tad jus taisaties kaut kur iziet? — kopēja pasmaidīja.
Viņš cieši paskatījās viņas sejā. Desmit gadus viņš nebija it nekur izgājis.
— Dodiet man roku.
Viņas cietie pirksti ātri un precīzi uztaustīja viņa slimās sirds pulsu.
— Kādēļ tā sitas sirds? — viņa noprasīja.
— Nezinu.
Viņa aplaida skatienu apkārt un ieraudzīja tukšo tālruņa galdiņu. Šai mirklī bija dzirdams kluss divi tūkstoši jūdžu tāls automašīnas signāls.
Kopēja izvilka tālruni no pulkveža halāta apakšas un pacēla to viņam pie deguna.
— Kādēļ jūs pats sevi bendējat nost? Jūs taču solījāt tā vairāk nedarīt. Saprotiet, ka jums tas ir kaitīgi. Šī satraukšanās, šī runāšana. Un tad vēl šie puišeļi lēkā jums apkārt…
— Viņi rāmi sēdēja un klausījās, —* pulkvedis paskaidroja. — Un es viņiem stāstīju sensenus notikumus. Par prēriju un bizoniem. Tas bija to vērts. Un man ir vienalga. Es kaisu kā drudzī un jutu, ka dzīvoju. Un, ja tas, ka cilvēks dzīvo, var nogalināt, vienalga, — es gribu kaut retumis dzīvot. Un tagad dodiet man tālruni. Ja jau jūs nelaižat zēnus pie manis, lai viņi klusītēm pasēdētu, tad es vismaz gribu ar kādu parunāt.
— Ļoti žēl, pulkvedi, bet es par to ziņošu jūsu mazdēlam. Viņš jau gribēja atņemt jums tālruni, taču es viņu atrunāju. Bet nu acīmredzot cits nekas neatliks.
— Šī ir mana māja, mans tālrunis. Es jums maksāju algu! — vecais vīrs iebilda.
— Lai palīdzētu jums izveseļoties, nevis ļautu uztraukties. — Viņa pārstūma krēslu pāri istabai. — Un tagad, jaunais cilvēk, uz gultu!
«
Bet ari gultā viņš nespēja atraut acis no tālruņa.
— Es aizskriešu tepat uz veikalu, — kopēja teica. — Bet, lai jūs nesadomātu atkal zvanīt, drošs paliek drošs, jūsu krēslu izstumšu gaitenī.
Viņa izstūma tukšo krēslu pa durvīm. Tad pulkvedis dzirdēja, ka viņa lejā pieprasa sarunu pa otru tālruni.
Vai tiešām uz Mehiko? — viņš nobrīnījās. Vai tiešām viņa to uzdrošināsies!
Noklaudzēja ārdurvis.
Viņš domāja par pagājušo, vienatnē pavadīto nedēļu un slepenajiem, uzmundrinošajiem zvaniem pāri jūrām un kontinentiem — lietū izmīkušiem džungļiem, zilo orhideju zemēm, kalniem un ezeriem … un par šīm sarunām … ar Buenosairesu … Limu . . Riodežaneiro . ..
Viņš piecēlās aukstajā gultā sēdus. Tālruņa rītdien vairs nebūs! Kāds gan viņš bijis sīkstulīgs muļķis! Viņš nolaida kājas pār gultas malu, brīnoties, cik tās tievas un izģindušas. Šķita, ka īstās kājas viņam atņemtas kādu nakti, kamēr viņš guļ, un pēc tam kaut kur sadedzinātas. Ar gadiem viņam atņemti visi locekļi, šie te ir tikai vārgi aizvietotāji, nestipri un nekam nederīgi, kā šaha figūriņas. Un nu vēl grib atņemt viņam visdārgāko — viņa atmiņas —, grib saraut vadus, kas ved uz pagātni.
Pulkvedis steigšus pārklumburoja pāri istabai. Tai brīdī, kad viņš satvēra klausuli, kājas saļima, un viņš gar sienu nošļūca zemē, novilkdams tālruni līdz. Viņš pieprasīja tālsarunu, kamēr sirds, vai lēkdama ārā no krūtīm, sitās arvien ašāk un ašāk un acu priekšā viss satumsa. — Ātrāk, ātrāk!
Viņš gaidīja.
— Bueno?
— Horhe, mūs pārtrauca.
— Jums vairs nevajag zvanīt, senjor, — tālā balss sacīja. — Jūsu kopēja man tikko zvanīja un brīdināja. Viņa saka, jūs esot ļoti slims. Diemžēl man jānoliek klausule.
— Nē, Horhe! Nu, lūdzu! — vecais vīrs žēli izsaucās. — Tikai šo vienu, šo pēdējo reizi! Rīt man tālruni atņems. Zvanīt tev nekad vairs nevarēšu.
Horhe klusēja.
— Dieva dēļ, Horhe! — vecais vīrs lūdzās. — Mūsu draudzības vārdā, seno dienu vārdā! Tu nezini, ko tas man nozīmē. Tu esi manā vecumā, taču spēj kustēties! Bet es sēžu mājās jau desmit gadus!
Tālrunis apgāzās, un viņš tikai ar pūlēm to pacēla, sajuzdams krūtīs briesmīgas sāpes.
— Horhe! Paklau, vai tu mani dzirdi?
— Un šī patiešām būs pēdējā reize? — Horhe jautāja.
— Jā, es tev apsolu!
Tūkstošiem jūdžu no Grīntaunas Horhe nolika klausuli uz galda. Atkal bija dzirdami pazīstamie soļi, tad klusums, un beidzot tika atvērts logs.
— Klausies nu, — vecais vīrs pats sev čukstēja.
Un viņš dzirdēja simtiem cilvēku balsu, kuri mita
zem citas saules, dzirdēja leijerkastnieku spēlējam brīnišķo deju dziesmu La Marimba.
Aizvērtām acīm vecais vīrs pacēla roku, it kā gribētu nofotografēt vecu katedrāli, un viņa muskuļi saspringa, ķermenī ieplūda jaunības spars, un viņš juta zem kājām svelošos bruģa akmeņus.
Un viņam gribējās teikt: «Jūs vēl arvien esat turpat, jūs, cilvēki no tālās pilsētas, kur pašlaik ir siesta, veikali slēgti un puišeļi klaigā: Loteria nacio- nal para hoyF, piedāvādami loterijas biļetes. Tātad jūs vēl arvien esat turpat.
* Šodien nacionālas loterijas izloze. (Span.)
Gluži vienkārši nespēju ticēt, ka arī es reiz biju starp jums. Ja mēs kādu pilsētu atstājam, tā mūsu acīs kļūst nereāla. Ņujorka, Čikāga — jebkura pilsēta ar visiem tās iedzīvotājiem no tālienes šķiet gluži neticama. Tāpat, kā citiem šķiet neticami, ka es mītu šeit Ilinoisa, pilsētiņā pie klusa ezera. Cilvēki, kuru nav kopā ar mums, šķiet dīvaini nereāli. Un tādēļ ir tik labi dzirdēt šīs skaņas un just, ka Mehiko ir savā vietā un ļaudis tur dzīvo un staigā…»
Viņš sēdēja, cieši piespiedis ausij klausuli.
Un beidzot viņš sadzirdēja visskaidrāko, vismazāk ticamo skaņu: gar stūri zvanīdams iznira zaļais tramvajs, pilns melnīgsnēju un skaistu cilvēku, bet citi vēl skrēja tam pakaļ, gavilējoši iekliegdamies, ja izdevās uzlēkt uz platformas, un tad tramvajs, sliedēm ņirkstot, pazuda un izgaisa saules pilnajā tālē un palika vienīgi plāceņu čurkstoņa uz tirgus laukuma plītiņām, vai varbūt tā bija tikai nemitīgā, te gaistošā, te atkal pieaugošā divi tūkstoši jūdžu garo vadu dūkoņa…