Vecais vīrs sēdēja uz grīdas.
Laiks gāja.
Lejā lēni atvērās durvis. Viegli soļi ienāca, samin- stinājās, bet tad kļuva drošāki un kāpa augšup. Bija dzirdamas klusas balsis:
— Nevajadzēja vis nākt!
— Kad es tev saku, viņš taču man zvanīja. Viens pats vairs nespējot izturēt. Mēs nedrīkstam viņu tā pamest.
— Viņš ir slims!
— Nu skaidrs! Bet viņš teica, lai nākam, kad kopēja aiziet. Mēs tikai uz brītiņu, pateiksim labdienu un…
Guļamistabas durvis plaši atvērās. Zēni ieraudzīja veco pulkvedi sēžam uz grīdas.
— Pulkvedi Frīlej? — Duglass čukstēja.
Klusums bija tik neparasts, ka viņi nespēja izteikt ne vārda.
Viņi uz pirkstgaliem virzījās tuvāk.
Duglass noliecās un izņēma klausuli no vecā vīra sastingušajiem pirkstiem. Tad pacēla to pie auss. Dūcošie vadi atnesa dīvainu, tālīnu skaņu.
Aiz divtūkstoš jūdzēm aizvērās logs, un tad iestājās pilnīgs klusums.
©
— Būkš! — Toms nokliedza. — Būkš! Būkš!
Viņš jāteniski sēdēja uz Pilsoņu kara lielgabala skvērā pie tiesas nama.
Duglass, kas bija stāvējis stobra priekšā, tvēra roku pie sirds un nokrita zālē, taču pēc tam vis nelēca kājās, bet palika guļam un iegrima domās.
— Tev tāds ģīmis, ka liekas, tūliņ tu ķeries pie sava zīmuļa, — Toms teica.
— Netraucē domāt! — Duglass apsauca viņu, skatīdamies uz lielgabalu. Tad apvēlās uz muguras un blenza debesīs un koku lapotnē.
— Nupat es sapratu, Tom!
— Ko tad?
— Vakar nomira Čing Ling Sū. Vakar tieši te, mūsu pilsētā, uz visiem laikiem izbeidzās Pilsoņu karš. Vakar te gāja bojā prezidents Linkolns un ģenerālis LI, un ģenerālis Grants, un simttūkstoš citu, gan ar sejām pret ziemeļiem, gan pret dienvidiem. Un vakar pulkveža Frīleja mājā bizonu bars — tik liels kā Ilinoisas pilsēta Grīntauna — no klints iegāzās bezdibenī. Vakar uz visiem laikiem noplaka viņu saceltie putekļu mākoņi. Nu kā es līdz šim to nesapratu! Tom, tas ir briesmīgi, patiešām briesmīgi! Ko mēs iesāksim bez šiem bizoniem… un bez šiem
kareivjiem, bez ģenerāļa Lī un ģenerāļa Granta, un bez krietnā Eiba. Ko mēs iesāksim bez Čing Ling Sū? To nu es nebiju domājis, Tom, ka pēkšņi var aiziet bojā tik daudz cilvēku! Bet nu viņi visi ir miruši. Patiešām miruši, Tom!
Toms jāteniski sēdēja uz lielgabala un skatījās lejup uz brāli, kamēr tas apklusa.
— Vai bloknots tev ir līdz?
Duglass papurināja galvu.
— Tad diedz uz māju un pieraksti visu, kamēr tas tev vēl nav izkūpējis. Ne jau katru dienu cilvēka acu priekšā iet bojā vai puse zemeslodes.
Duglass piecēlās sēdus, uzslējās kājās un tad lēni devās pa mauriņu prom, domīgi kodīdams apakšlūpu.
— Būkš, — Toms nočukstēja. — Būkš. Būkš!
— Dug! — viņš sauca brālim pakaļ. — Es tevi trīs reizes nošāvu! Dug, vai tu dzirdi? Ei, Dug! Nu, labi. Kā gribi.
Viņš pieplaka pie lielgabala un notēmēja, piespiedis vaigu pie raupjā stobra. Tad piemiedza vienu aci.
— Būkš! — viņš čukstēja, tēmēdams aizejošajam stāvam. — Būkš!
©
— TOC \o "1-3" \h \z Ir!
— Divdesmit devītā!
— Ir!
— Trīsdesmitā!
— Ir!
— Trīsdesmit pirmā!
Vectēvs vēlreiz nospieda sviriņu. Pilno pudeļu spožās cepurītes zeltaini spīdēja. Vectēvs pasniedza Duglasam pēdējo pudeli.
— Te nu ir vasaras otra raža. Jūnijs jau plaukta. Šis te ir jūlijs. Atliek vēl augusts.
Duglass pacēla sasilušo pieneņu vīna pudeli, taču vietā vēl nenolika. Viņš pārlaida acis piepildītajām, sarindotajām pudelēm, kas, visas vienādas, dzidri zeltainas, plauktā sanumurētas jau gaidīja.
Šī ir tā diena, kad es atklāju, ka esmu dzīvs, viņš nodomāja, bet kādēļ tā nav gaišāka par citām?
Šī ir tā diena, kad Džons Hafs pazuda, iekrita kā bezdibenī, bet kādēļ tā nav tumšāka par citām?
Kur, kur gan ir visi tie draiskuļi, kas cauru vasaru nira kā delfīni kviešu jūras bangainajos viļņos? Kur Zaļās mašīnas un kur tramvaja īpatnā smarža? Vai tā šai vīnā ir saglabāta? Nē! Kā liekas, nav.
Kādā grāmatā viņš bija lasījis, ka visi jebkad sacītie vārdi, visas jebkad dziedātās dziesmas joprojām skan, vibrē debesu izplatījumā un, ja mēs aizlidotu uz Kentaura zvaigznāju, tad dzirdētu, ko miegā saka Džordžs Vašingtons vai kā iekliedzas Jūlijs Cēzars, sajuzdams mugurā naža dūrienu. Tā tas esot ar skaņām. Bet kā ar gaismu? Viss, kas reiz redzēts, nevar izgaist bez miņas, nē, tas nevar būt. Tātad kaut kur, kādā pasaules stūrītī — varbūt pilošās medus kārēs, kur gaisma ir bišu savāktā dzintara sulā, vai trīsdes- mittūkstoš dārgakmeņos, kas dienas vidū rotā spāres galvu —: var atrast visas redzētās krāsas un ainas. Vai varbūt, ja paliktu zem mikroskopa vienu pilienu pieneņu vīna, kā Vezuva izvirdums gaisā uzšautos visas Ceturtā jūlija raķetes. Jā, patiešām tā varētu būt.
145
Un tomēr … vērojot pacelto pudeli, iepildītu tai dienā, kad pulkvedis Frīlej s krita un iegrima sešas pēdas dziļi zemē, Duglass nespēja vīnā saskatīt ne vismazākās nogulsnītes, ne kriksīša bizonu sacelto putekļu, ne drusciņas sēra no Šailo šautenēm…
10 — 360
— Jā, atliek vēl augusts, — Duglass atkārtoja. — Nu, protams. Bet, ja tā turpināsies, tajā vairs nebūs ne draugu, ne mašīnu, un pieneņu ari būs briesmīgi maz.
— Bimm! Bamm! Nu jau tu zvani kā bēru zvans, — vectēvs noteica. — Šādi gausties ir vēl ļaunāk nekā ņemt mutē lamu vārdu. Bet es jau nu neiešu ziepēt tev muti. Šitādā reizē vislabāk var līdzēt viens uzpirkstenis pieneņu vīna. Te būs, ņem iekšā. Nu, kāds tas ir?
— Fū! Tīrā uguns!
— Bet tagad — žigli augšā, trīs reizes apskrien apkārt kvartālam, apmet piecus kūleņus, iztaisi sešus
- rīta vingrojumus, uzrāpies divos kokos, un tu no galvenā sērotāja kļūsi par orķestra diriģentu! Skrien nu!
Pietiks ar diviem kūleņiem, vienu koku un četriem vingrojumiem, Duglass, jozdams prom, nodomāja.
Q
Pirmajā augustā ap pusdienas laiku Bils Foresters iesēdās savā automašīnā un uzsauca, ka braucot uz pilsētu pēc kāda īpaša saldējuma, — vai kāds negribot braukt viņam līdz? Nepagāja ne minūtes piecas, kad Duglass, priecīgi pacilāts, iegāja no saules kveldētās ielas pazemes alai līdzīgajā drogu veikalā, kur smaržoja pēc vaniljas un gāzētā ūdens, un kopā ar Bilu Foresteru apsēdās pie sniegbaltā marmora fon- tāniņa. Tad viņi lūdza nosaukt retāk pieprasītus saldējumus, un, kad pārdevējs teica: — Vaniljas-citrona saldējums, kādu ēda vecos laikos, — Bils Foresters iesaucās:
— Jā, tieši to!
— Jā, ser, — Duglass apstiprināja.
Gaidot saldējumu, viņi lēni griezās apkārt uz saviem grozāmajiem ķeblīšiem. Gar acīm slīdēja sudraba krāni, mirdzoši spoguļi, klusi dūcoši griestu ventilatori, pīti krēsli, zaļi mazo lodziņu aizkari… Tad pēkšņi viņi sastinga. Viņu skatieni apstājās pie mis Lūmisas, deviņdesmit piecus gadus vecas dāmas, kura ēda saldējumu.
— Jaunais cilvēk, — viņa uzrunāja Bilu Foresteru, — kā redzams, jums netrūkst ne gaumes, ne iztēles, ka protat novērtēt, kas ir īsti labs. Un gribas spēks jums ir par desmitiem, citādi jūs nebūtu uzdrīkstējies atteikties no visām parastajām sarakstā minētajām šķirnēm un aši, bez kādas šaubīšanās pasūtīt kaut ko tik nedzirdētu kā vaniljas-citrona saldējumu.