Bils Foresters goddevīgi nolieca galvu.
— Nāciet abi pie mana galdiņa, — vecā dāma uzaicināja. — Parunāsim par neparastiem saldējumiem un vēl šo to citu, jo, kā liekas, mums ir kopīgas noslieces. Nāciet droši, rēķinu maksāšu es.
Viņi abi smaidīdami paņēma savus šķīvīšus un pārsēdās pie viņas galdiņa.
— Tu laikam esi no Spouldingiem, — viņa sacīja Duglasam. — Pēc izskata atsities vectēvā. Bet jūs — jūs esat Viljams Foresters, laikraksta Chronicle korespondents. Jūsu raksti ir tiešām jauki. Esmu tik daudz par jums dzirdējusi, ka nemaz nav iespējams izstāstīt.
— Es jūs pazīstu, — Bils Foresters teica. — Jūs esat Helēna Lūmisa. — Viņš mirkli apklusa, tad turpināja: — Reiz biju jūsos iemīlējies.
10*
147
— Ievads patiešām nav slikts. — Mis Lūmisa mierīgi apēda vēl vienu karoti saldējuma. — Tātad būs iegansts satikties vēlreiz. Nē, nē, jūs tikai nestāstiet, kur, kad vai kādēļ manī iemīlējāties. Citādi ar savu pļāpāšanu sabojāsiet man apetīti. Tā. Bet tagad man jāiet. Ja nu jūs esat korespondents, atnāciet rīt pēc
trijiem uz tēju. Iespējams, ka es jums pastāstīšu, kāda šī pilsēta izskatījās sensenis atpakaļ, kad tā vēl bija tikai tirgotāju apmetne. Un tā mums abiem būs, par ko padomāt. Jūs, mister Forester, esat ļoti līdzīgs džentlmenim, ar kuru es draudzējos pirms septiņdesmit. .. jā, tieši pirms septiņdesmit gadiem.
Mis Lūmisa sēdēja viņiem pretim, un šķita, ka viņi sarunātos ar pelēku, drebošu naktstauriņu. Viņas balss skanēja it kā no tāluma, no pelēcības un vecuma dzīlēm, ko klāja sabirzuši ziedi un vecu tauriņu pīšļi.
— Tā ja. — Viņa piecēlās. — Tātad rīt atnāksiet?
— Noteikti aiziešu, — Bils Foresters apsolīja.
Un viņa devās uz pilsētu savās gaitās, kamēr zēns un jaunais cilvēks, ēzdami saldējumu, domīgi noskatījās viņai pakaļ.
Otrā rītā Viljams Foresters pārbaudīja dažus vietējos ziņojumus savam laikrakstam, pēc lenča aizbrauca makšķerēt, izvilka pāris sīku zivteļu, kuras svilpodams iemeta atpakaļ, un pulksten trijos, pat nepamanījis, kā nokļuvis šajā vietā, iegrieza mašīnu kādā zināmā šķērsielā. Viņš ar interesi vēroja, ka rokas pašas no sevis pagriež stūri un mašīna, apliecot slaidu loku, pieved viņu pa platu piebraucamo ceļu pie efejām apaugušas ieejas. Izkāpis ārā, viņš ievēroja, ka milzīgi lielajā, zaļajā dārzā pie svaigi krāsotās Viktorijas laika stila mājas viņa mašīna šķiet tikpat veca un apbružāta kā viņa nozelētā pīpe. Dārza galā kaut kas viegli sakustējās, bija dzirdams tik tikko saklausāms sauciens, un viņš ieraudzīja mis Lūmisu — tālumā, citā laikā un telpā — sēžam un gaidām viņu pie galda, uz kura laistījās sudrabaina tējas servīze.
— Pirmo reizi es redzu sievieti, kura jau laikus priekšā gaida, — viņš sacīja, pieiedams viņai klāt. — Bet jāteic, ka arī es pirmo reizi ierodos laikā uz satikšanos.
— Kādēļ? — viņa jautāja, atspiezdamās pret pītā krēsla atzveltni.
— Nezinu, — viņš atbildēja.
— Nu labi. — Viņa iesāka liet tasēs tēju. — Sākumam varbūt pastāstiet man, ko jūs domājat par šo pasauli?
— Zinu tikai to, ka es nekā nezinu.
— Kā teikt, ar to arī sākas gudrība. Kad cilvēkam ir septiņpadsmit, viņš zina visu. Bet, ja divdesmit septiņu gadu vecumā viņš vēl arvien zina visu, tad viņam nav vairāk par septiņpadsmit.
— Redzams, jūs savā mūžā esat daudz ko iemācījusies.
— Veci cilvēki vienmēr izskatās tādi, it kā viņi zinātu visu. Bet tā ir maska un izlikšanās. Mēs, vecie, paši satikušies, pamirkšķinām cits citam un pasmaidām, sak, kā tev patīk mana maska, mans tēlojums, mana izlikšanās. Vai gan dzīve nav tikai spēle? Un vai es neprotu labi tēlot?
Viņi abi sāka smieties. Bils atzvila krēslā, un pirmo reizi pēc ilga laika viņa smiekli bija tik brīvi un nepiespiesti. Pēc tam mis Lūmisa, abām rokām turēdama savu tējas tasi, raudzījās tajā un sacīja:
— Taisnību sakot, labi vien ir, ka mēs satikāmies tik vēlu. Es nebūtu gribējusi jūs satikt, kad man bija divdesmit viens gads un galvā nekas cits kā tikai vējš.
— Skaistām divdesmit vienu gadu vecām meitenēm daudz kas ir piedodams.
— Vai jūs domājat, ka biju skaista?
Viņš smaidīdams pamāja.
— Bet kā jūs varat to zināt? — viņa jautāja. — Ja sastopat pūķi, kas apēdis gulbi, vai spriežat par pēdējo pēc tām pāris spalviņām, kas palikušas pie pūķa mutes? Šis krunkainais ķermenis nav nekas cits kā pūķis. Un tas apēdis balto gulbi. Kur tas laiks,
kopš tā vairs nav. Es pat nespēju atcerēties, kāds šis gulbis izskatījās. Bet es to sajūtu. Kaut kur manī tas vēl ir dzīvs, nav pazaudējis ne spalviņas. Vai zināt, reizēm rītos, atverot acis, man šķiet, ka tūdaļ pat skriešu pāri laukiem uz mežu lasīt zemenītes! Vai peldēšu ezerā, vai arī dejošu visu nākamo nakti līdz rītam! Bet tad pēkšņi .attopos, ka mana čaula, šis pūķis, taču nelaidīs prom! Es esmu vecā tornī ieslēgta princese, kura gaida savu Pasaku princi.
— Jums vajadzēja rakstīt grāmatas.
— Mīļo zēn, esmu tās rakstījusi. Kas gan cits vecai meitai vairs atlika? Līdz trīsdesmit gadu vecumam es biju vējagrābsle, kurai galvā tikai dejas un izpriecas, un vienīgais cilvēks, ko jebkad esmu mīlējusi, pārstāja gaidīt un apprecēja citu. Tad nu aiz dusmām par to, ka pati palaidu garām savu laimi, es sev sacīju: tā tev derēja, sēdi nu vecmeitās. Es sāku ceļot. Mani čemodāni bija izraibināti visdažādākajām viesnīcu zīmēm. Viena pati es biju Parīzē, viena Vīnē un viena Londonā, līdz beigu beigās izrādījās, ka būt vienai kādā ārzemju pilsētā nav vieglāk kā būt vienai Grīntaunā. Un tad atliek daudz laika pārdomām, manieru noslīpēšanai un prāta asināšanai. Bet cik labprāt es reizēm būtu mainījusi trāpīgu vārdu vai smalku reveransu pret draugu, kurš paliktu kopā ar mani gadus trīsdesmit garajā mūža nogalē.
Viņi klusēdami dzēra tēju.
— Kāds žēluma izvirdums pašai pret sevi, — viņa omulīgi noteica. — Bet tagad parunāsim par jums. Kādēļ jūs trīsdesmit viena gada vecumā vēl neesat apprecējies?
— Atļaujiet man to izskaidrot, šādi: tādēļ, ka ir pārāk maz tādu sieviešu, kuras rīkojas un domā, un runā kā jūs.
— Kā? — viņa nopietni iebilda. — To nu jūs nevarat gribēt, lai jaunas sievietes runātu tāpat kā
es. Tas nāk tikai ar gadiem. Pirmkārt, viņas ir pārāk jaunas. Un, otrkārt, vairums vīriešu bēg jau pa gabalu no sievietes, kurai ir kaut drusciņ smadzeņu. Iespējams, ka jūs esat sastapis ne vienu vien gudru sievieti, kura šo savu īpašību veiksmīgi pratusi noslēpt no jums. Lai atrastu retu vabolīti, vajag krietni vien pašķirstīt krūmiņus.
Viņi atkal smējās.
— Es laikam būšu zvērināts vecpuisis, — Bils teica.
— Nē, nē, tā nedrīkst. Tas būtu aplam. Un arī braukt šurp jums nevajadzēja. Šī iela nenoved it nekur citur kā vien pie Ēģiptes piramīdas. Piramīdas ir ļoti jaukas, bet mūmijas jums nav īstā sabiedrība. Kur jūs savā mūžā vēlētos aizbraukt, ko savā dzīvē paveikt un piedzīvot?
— Gribētu redzēt Istambulu, Portsaidu, Nairobi, Budapeštu. Gribētu uzrakstīt kādu grāmatu. Izsmēķēt ļoti daudz cigarešu. Krist no klints, bet pusceļā aizķerties kādā kokā. Gribētu, lai kādā tumšā Marokas šķērsielā pusnaktī uz mani pāris reižu izšautu. Un gribētu mīlēt skaistu sievieti.
— Nu, vienā otrā ziņā varu jums palīdzēt, — mis Lūmisa sacīja. — Es esmu daudz ceļojusi un varu jums pastāstīt par daudzām pilsētām. Un, ja šovakar ap vienpadsmitiem jūs skriesiet pār manu mauriņu, es izšaušu uz jums no Pilsoņu kara laika musketes, ja vien tobrīd jau negulēšu. Vai tas kaut cik apmierinātu jūsu alkas pēc piedzīvojumiem?