— Tas būtu lieliski!
— Kurp jūs gribētu doties vispirms? Varu jūs aizvest uz jebkuru vietu. Man ir tāds burvja spēks. Pasakiet tikai, uz kurieni braukt. Uz Londonu? Vai Kairu? A, jums atplaukst seja. Tātad braucam uz Kairu. Nu, tad apsēdieties tā ērtāk. Piebāziet pīpi ar smaržīgo tabaku un ērti atlaidieties krēslā.
Bils Foresters atzvila krēslā, viegli smaidīdams, aizkūpināja pīpi un sāka klausīties.
— Kaira … — mis Lūmisa iesāka.
Pagāja stunda mirdzošos bulvāros, mazās ieliņās un Ēģiptes tuksneša vējos. Saule bija zeltīta un Nīla tumši pelēka, veļot uz deltu duļķainos ūdeņus, bet piramīdas galā — jauna, trauksmaina meitene, kas smējās un aicināja viņu augšā saules gaismā, un viņš kāpa, viņa pasniedza viņam pretī roku, palīdzot pārvarēt pēdējo pakāpienu, un tad viņi abi smiedamies jāja uz kamieļa, un pretim pacēlās milzīga sfinksa, bet vakarā viņi iezemiešu kvartālā klausījās, kā pa bronzas un sudraba plāksnītēm dzinkstina mazi āmuriņi un skan stīgu instrumenti — klusāk un klusāk, līdz izgaist pavisam …
Viljams Foresters atvēra acis. Mis Lūmisa bija apklususi, un viņi atkal atradās Grīntaunā, viņas dārzā, juzdamies tā, it kā pazītu viens otru gadu gadus. Tēja sudraba kannā bija atdzisusi, cepumi saulē apkaltuši. Bils nopūtās, izstaipījās un vēlreiz nopūtās.
— Savu mūžu neesmu juties tik labi!
— Es arī ne.
— Esmu jūs ilgi aizkavējis. Man bija jāaiziet jau pirms stundas.
— Zināt, ka man bija ļoti patīkami. Bet kas gan jums var būt par prieku pavadīt laiku ar vecu muļķa veču…
Bils Foresters atkal atlaidās krēslā un pievērtām acīm raudzījās viņā. Pēc tam piemiedza plakstiņus tā, ka vaļā palika tikai maza spraudziņa. Tad pielieca galvu te uz vienu, te otru pusi.
— Ko jūs tā skatāties? — mis Lūmisa brīnījās.
Bils klusēdams raudzījās viņā.
— Ja atrod pareizo redzes punktu, šo to atmet, šo to pieliek klāt… — viņš nomurmināja un klusībā piemetināja: «… tad var izdzēst grumbas, nomest gadus, pagriezt atpakaļ laiku …»
Pēkšņi viņš satrūkās.
— Kas noticis? — mis Lūmisa jautāja.
Taču redzētais izgaisa. Viņš atvēra acis, lai to vēlreiz notvertu. Bet tā bija kļūda. Viņam vajadzēja palikt mierīgi sēžot, atzvilušam pret krēsla atzveltni, un vērot mis Lūmisu pievērtām acīm, domās izdzēšot visu lieko.
— Uz vienu mirklīti es viņu redzēju, — viņš sacīja.
— Ko tad?
Nu, protams, gulbi, viņš nodomāja. Mis Lūmisa laikam nolasīja šos vārdus viņam no lūpām.
Viņa aši izslējās. Rokas sastinga viņai uz ceļgaliem. Bet acis, cieši veroties Bilā, lēni pieriesās pilnas ar asarām, tā ka viņš apjuka.
— Piedodiet, dieva dēļ, piedodiet, — viņš ierunājās.
— Nekas. — Viņa joprojām sēdēja gluži taisna, stingām, klēpī sažņaugtām rokām, tā arī nenoslaucī^ jusi asaras. — Bet nu labāk ejiet. Rīt atkal varat atnākt, bet tagad, lūdzu, ejiet un neko vairs nesakiet.
Viņš devās pa dārza celiņu prom, atstājot mis Lūmisu ēnā pie galda. Atvadīties viņš neuzdrošinājās.
Pagāja četras, astoņas, divpadsmit dienas, un mis Lūmisa ielūdza viņu uz tēju, uz lenču, uz vakariņām. Garas zaļas pēcpusdienas stundas viņi sēdēja un tērzēja par mākslu, literatūru, dzīvi, sabiedrību un politiku. Viņi ēda saldējumu un ceptus baložus un dzēra labus vīnus.
— Ko ļaudis runā, tas mani neuztrauc, — reiz viņa teica. — Bet viņi runā taču, vai ne?
Bils neveikli sarosījās.
— Tā jau es domāju. Par sievieti allaž trin mēles, pat tad, ja viņai deviņdesmit pieci gadi.
— Varbūt man vairāk nenākt?
— Nē! — viņa iesaucās un tad atguvās. Un jau mierīgāk turpināja: — To nu gan nē. Un jūs taču tas neuztrauc, ko viņi runā, vai ne? Mēs labi zinām, ka tenkām nav pamata.
— Mani patiešām tas neuztrauc, — viņš sacīja.
— Tad varam turpināt mūsu spēli, — mis Lūmisa teica, atspiezdamās pret atzveltni. — Uz kurieni šoreiz? Uz Parīzi? Varbūt tiešām uz Parīzi?
— Jā, uz Parīzi, — viņš piekrītoši pamāja.
— Tātad ir 1885. gads, un mēs Ņujorkas ostā sēža- mies kuģī, — viņa iesāka. — Te mūsu bagāža, te mūsu biļetes, bet tur tālumā — apvārsnis. Nu mēs jau esam jūrā. Tagad iebraucam Marseļas ostā…
Viņa stāv uz tilta un raugās dzidrajos Sēnas ūdeņos, pēc brīža viņš atrodas viņai līdzās un arī raugās lejā, kur ūdeņiem līdzi aizviļņo vasara. Viņa paceļ glāzi ar aperitīvu, un acumirklī viņš arī ir klāt un pieskandina tai savējo. Viņš redz sevi gan Versaļas spoguļos, gan pie Stokholmas dokiem, un viņi abi skaita bārddziņu izkārtnes Venēcijas kanālu malās. Visu, ko viņa bija redzējusi viena, viņi nu skatīja abi kopā.
Reiz augusta vidū pret vakaru viņi abi atkal sēdēja dārzā, raudzīdamies viens otrā.
— Vai zināt, ka jau divarpus nedēļas gandrīz katru dienu esmu pie jums?
— Vai tiešām?
— Man tas bijis bezgala patīkami.
— Var jau būt, bet uz pasaules ir tik daudz meiteņu …
— Jums ir viss, kā viņām trūkst, — sirds siltums, gudrība, asprātība.
— Blēņas! Sirds siltums un gudrība nāk līdz ar vecumu. Divdesmit gadu vecumā daudz interesantāk būt cietsirdīgai un vieglprātīgai. — Viņa apklusa un ievilka elpu. — Bet tagad es jūs mazliet apgrūtināšu. Vai atceraties, toreiz drogu veikalā, kad mēs pirmoreiz satikāmies, jūs teicāt, ka reiz esot… nu, kā to lai saka — jutis pret mani simpātijas. Kopš tās reizes jūs esat tīši izvairījies runāt par to. Tagad nu esmu spiesta jums vaicāt, ko gan šis savādais izteiciens nozīmē?
Bils acīm redzami apjuka.
— Nezinu, kā to lai pasaku …
— Sakiet vien ārā.
— Pirms gadiem es reiz redzēju jūsu fotogrāfiju.
— Nekad neesmu ļāvusi sevi fotografēt.
— Tā bija veca fotogrāfija, uzņemta tad, kad jums bij is djvdesmit gadu.
— A, jūs domājat to! Tur jau kaķim jāsmejas. Ik reizi, kad es ziedoju labdarīgiem mērķiem vai dodos uz sarīkojumu, viņi izrok šo veco fotogrāfiju un atkal iespiež no jauna. Visa pilsēta smejas. Arī es pati.
— No avīžnieku puses tas ir nežēlīgi.
— Nē, nepavisam. Es viņiem teicu: ja jums vajag manu fotogrāfiju, ņemiet no astoņsimt piecdesmit trešā gada. Lai cilvēki mani atceras tādu. Kad nomiršu, tad, mani izvadot, dieva dēļ, neņemiet nost zārka vāku.
Bils Foresters salika rokas uz krūtīm un, noliecis galvu, brīdi padomāja. Agrāk redzētā fotogrāfija nu skaidri iznira acu priekšā. Šeit, dārzā, bija diezgan laika atcerēties katru sīkumu, un viņš redzēja Helēnu
Lūmisu — jaunu un daiļu, pirmo reizi pozējot fotogrāfam. Viņš domāja par tās gaišo, kautri smaidošo seju. Tajā bija pavasaris, tajā bija vasara, āboliņa silti smaržīgā elpa. Lūpās kvēloja granātāboli, acīs zilgoja naksnīgas debesis. Skart šo seju bija tikpat saviļņojoši kā agrā decembra rītā atdarīt logu un izstiept roku pretī pirmajām baltajām sniegpārslām, kas klusi un negaidīti naktī sākušas snigt. Un tas viss — siltā elpa un persika maigums — uz mūžu mūžiem bija ietverts brīnumā, kas saucās fotogrāfija un pār ko laika vējiem nebija varas. Šis pirmais sniegs — tik vēss, tīrs un balts — nekūst, bet paliek tāds pats simtiem vasaru.