Tāda bija šī fotogrāfija, pēc kuras viņš iepazina mis Lūmisu. Tādu Bils viņu atcerējās, un nu, visu to pārdomādams un atsaukdams atmiņā viņas attēlu, viņš teica:
— Kad pirmo reizi redzēju šo fotogrāfiju — meiteni ar gaišu, atklātu seju un vienkāršu matu sakārtojumu —, es nezināju, ka tā ir uzņemta pirms daudziem gadiem. Paziņojumā bija teikts, ka Helēna Lūmisa tovakar atklāšot rātsnamā balli. Es izgriezu fotogrāfiju un visu dienu to nēsāju līdz. Nolēmu katrā ziņā iet uz šo balli. Bet tad pret vakaru, redzot, ka lūkojos šai fotogrāfijā, kāds cilvēks man visu izstāstīja. Ka daiļās meitenes fotogrāfija e§ot uzņemta pirms ļoti ilga laika un avīze ik gadus to pārdrukājot. Un viņš man teica, lai neejot uz balli un necenšoties jūs sastapt.
Ilgi viņi sēdēja klusēdami. Tad Bils pameta acis uz mis Lūmisu. Viņa raudzījās pāri uz dārza mūri, kas bija noaudzis sārtām rozēm. Ko viņa domāja, viņš nezināja. No sejas it nekas nebija noprotams. Viņa mazliet pašūpojās savā krēslā un tad klusi teica:
— Tad redz, kā. Varbūt vēl kādu tasīti tējas?
Viņi maziem malciņiem dzēra tēju. Tad viņa pieliecās un viegli paplikšķināja viņa roku.
— Paldies.
— Par ko tad?
— Par to, ka gribējāt iet uz balli, ka izgriezāt manu fotogrāfiju, par visu. Sirsnīgs paldies.
Viņi pastaigājās pa dārza celiņiem.
— Bet nu ir mana kārta, — mis Lūmisa sacīja. — Vai atceraties, ka reiz ieminējos par kādu jaunekli, kurš pirms septiņdesmit gadiem veltīja man savu uzmanību? Jau piecdesmit gadu, kopš viņš ir miris, bet toreiz viņš bija jauns un skaists un caurām dienām auļoja zirgā, pat vasaras naktīs joņodams apkārt pa piepilsētas laukiem un pļavām. Viņš bija īsts trakulis, veselīgs, iededzis, mūždien saskrā- pējies, kūpēja kā skurstenis, traucās kā vējš un tā vien kūsāja no dzīvesprieka. Nevienā darbā viņš neturējās, tiklīdz sadomāja, tā pameta, un kādudien aizskrēja arī no manis, jo es biju vēl lielāka auša un negribēju kļūt precēta sieva, un ar to arī viss beidzās. Savu mūžu nebiju domājusi vēl kādreiz ieraudzīt viņu dzīvu. Bet jūs esat patiešām dzīvs, jūs birdināt zemē pelnus tāpat kā viņš, jūs esat neveikls un reizē elegants, un es vienmēr zinu, kā rīkosieties, kamēr jūs pats to vēl neapjaušat, bet ik reizi, kad esmu uzminējusi, tomēr atkal brīnos par jums. Es, protams, neticu reinkarnācijai, bet viendien pēkšņi iedomājos: ja nu uz ielas es uzsauktu\«Robert!» — diez vai Bils Foresters nepagrieztos?
— Nezinu, — viņš teica.
j — Es arī nē. Un tieši tas dara dzīvi interesantu.
Augusts nāca uz beigām. Pilsētā jau bija manāms rudenīgs dzestrums, lapu zaļums pamazām nobālēja, un koki iedegās kvēlošās liesmās, pakalni sārtoja
visādās nokrāsās, un kviešu druvas kļuva zeltaini brūnas. Dienas ritēja bez kādām pārmaiņām, cita citai tik ļoti līdzīgas kā glītā rokrakstā uzvilkti burti, kas sarindoti cits aiz cita.
Viljams Foresters reiz pēcpusdienā, iegriezdamies mis Lūmisas dārzā, atrada viņu pie tējas galdiņa kaut ko cītīgi rakstām.
Viņa pabīdīja sāņus tinti un spalvaskātu.
— Es rakstu jums vēstuli, — viņa teica.
— Nu, tā kā es esmu atnācis pats, jums nav ko pūlēties.
— Nē, šī ir pavisam īpaša vēstule. Redzat? — Mis Lūmisa parādīja viņam zilu tikko aizlīmētu aploksni. — Paturiet prātā, kāda tā izskatās. Kad pastnieks to atnesīs, tad ziniet, ka esmu mirusi.
— Nu kādēļ jūs tā runājat?
— Apsēdieties un paklausieties.
Viņš apsēdās.
— Mans dārgais Viljam, — viņa iesāka, sēžot zem sava saulessarga. — Pēc pāris dienām es būšu mirusi. Nē, nē, tikai nepārtrauciet. — Viņa brīdinoši pacēla roku. — Nāves es nebaidos. Ja cilvēks dzīvo tik ilgi kā es, tas daudz ko zaudē, arī bailes no nāves. Visu dzīvi man šķita pretīgi omāri, laikam tādēļ, ka nebiju tos nogaršojusi. Tai dienā, kad man palika astoņdesmit, es beidzot ņēmu un nogaršoju. Neteikšu, ka man tie ietu pie sirds, bet nu es zinu, kāda tiem garša, un vairs nebaidos. Kā liekas, arī nāve tāds pats omārs vien būs, un gan jau mēs kaut kā sapratīsimies. — Mis Lūmisa atmeta ar roku. — Bet tagad par ko citu. Galvenais — es jūs vairs neredzēšu. Nekādas apstāvēšanas nebūs. Domāju, ka sievietei, kura aizvērusi aiz sevis šīs durvis, ir tādas pašas tiesības palikt vienai kā tai, kas vakarā dodas pie miera.
— Navi neviens nevar iepriekš paredzēt, — Bils Foresters beidzot izteica.
— Zināt ko, Viljam, piecdesmit gadus es vēroju sava vectēva sienas pulksteni. Spriežot pēc tā, kad tas ticis uzvilkts, es varu pateikt, kad tas apstāsies. Taisni tāpat ir ar veciem cilvēkiem. Tie jūt, kad atspere iztecējusi un vēzeklis sāk gausināt gaitu. Nu, lūdzu, neskatieties manī tādām acīm.
— Piedodiet, es tā negribēju.
— Mums kopā bija tik labi, vai ne? Tās bija brīnišķas, šīs mūsu sarunas. Tā bija — lietojot nodrāztu frāzi — pilnīga garīgā saskaņa. — Viņa pagrozīja zilo aploksni. — Es vienmēr esmu zinājusi, ka mīlestība ir garīgā saskaņa, kaut dažreiz ķermenis negrib to atzīt. Tas dzīvo pats savu dzīvi. Tikai lai ēstu un gaidītu nakti. Pēc savas būtības tas ir naktsputns. Bet gars, tas, Viljam, ir dzimis no saules un visu mūžu pavada nomodā. Nu, sakiet, vai ķermenis — šis savtīgais, nožēlojamais nakts radījums — spēj dot mums kaut daļu no tā, ko garajā mūžā dod saule un gars? Nezinu. Es zinu vienīgi to, ka mans gars ir ticies ar jūsējo, un šīs dienas ir bijušas skaistākās manā dzīvē. Par daudz ko vēl gribētos parunāties, bet lai nu tas paliek vēlākam laikam.
— Kā liekas, mums laika vairs nav visai daudz.
— Nē, bet varbūt vēl būs kāda tikšanās. Laiks ir tik ērmots, un dzīve it īpaši. Sametas kāds zobratiņš, aizķeras ritentiņš, un cilvēki sastopas par agru vai par vēlu. Jā, esmu dzīvojusi par ilgu. Bet jūs esat piedzimis par agru, vai par vēlu. Cik briesmīga nesakritība. Iespējams, ka tas man ir sods par to, ka savā jaunībā biju tik aušīga. Bet varbūt pēc nākamā apgrieziena ritentiņi būs atkal īstajā vietā. Pa to laiku noskatiet sev jauku meiteni, apprecieties, un esiet laimīgi. Bet tagad jums kaut kas man jāapsola.
— Visu, ko vēlaties.
— Apsoliet, ka nedzīvosiet pārlieku ilgi, Viljam. Ja iespējams, mēģiniet nomirt, kamēr jums nav vēl piecdesmit gadu. Varbūt tas nemaz nebūs tik vienkārši, bet es jums to ieteicu aiz tā iemesla, ka nav zināms, kad piedzims otra Helēna Lūmisa. Nu sakiet, vai tas nebūtu briesmīgi, ja jūs pēc gadiem septiņdesmit, būdams vecs, gluži sakrities večuks, kādu dienu, ejot pa galveno ielu, ieraudzītu mani, divdesmit vienu gadu vecu, un viss atkal sagrieztos kājām gaisā? Lai cik jaukas bija šīs pēcpusdienas, diez vai mēs spētu tā turpināt. Tūkstoš galonu tējas un piecsimt cepumu — vienai draudzībai ar to ir diezgan. Tātad apmēram pēc gadiem divdesmit sadabūjiet sev plaušu karsoni. Kas zina, cik ilgi jūs aizsaulē paturēs. Iespējams, ka tūliņ atsūta atpakaļ. Bet es darīšu visu, ko spēšu, par to jūs, Viljam, varat būt drošs. Un, ja viss ies, kā nākas, bez kļūmēm, vai jūs zināt, kas notiks?
— Nu, nu?
— Vienā jaukā tūkstoš deviņsimt astoņdesmit piektā vai deviņdesmitā gada dienā kāds jauneklis, teiksim, Toms Smits vai Džons Grīns, staigādams apkārt pa pilsētu, ieies drogu veikalā un pasūtīs kādu neparastu saldējumu. Pie blakus galdiņa sēdēs tāda paša vecuma meitene, un, kad viņa izdzirdēs šo nosaukumu, kaut kas notiks. Nevaru pateikt tieši, kas. Un, protams, arī viņa to nevarētu. Un tāpat jauneklis nē. Gluži vienkārši, dzirdot šo nosaukumu, viņiem abiem kļūs kaut kā ļoti labi. Viņi uzsāks sarunu. Un pēc tam, jau zinot viens otra vārdu, kopīgi aizies.