Mis Lūmisa pasmaidīja.
— Redzat, cik jauki, un piedodiet vecai sievai, kas visu grib salikt pa plauktiņiem. Tas tāds mazs jociņš
jums atmiņai. Bet tagad runāsim par ko citu. Vai uz pasaules ir kāda vieta, kur mēs vēl nebūtu aizceļojuši? Vai esam bijuši Stokholmā?
— Jā, tā ir brīnišķīga pilsēta.
— Bet Glazgovā? Arī? Uz kurieni tad?
— Varbūt uz Ilinoisas pilsētu Grīntaunu? — viņš ieminējās. — Tepat. Mēs tiešām vēl neesam kopīgi apceļojuši mūsu pašu pilsētu.
Mis Lūmisa atzvila krēslā, Bils arī, un viņa iesāka:
— Es pastāstīšu, kāda šī pilsēta bija toreiz, sense- nis atpakaļ, kad man bija deviņpadsmit…
Ir ziemas vakars, un viņa ar slidām trauc pāri dīķim pa baltu, mēness gaismā mirdzošu ledu, un zem kājām slīd viņas atspulgs, čukstēdams kādu noslēpumu. Tad atkal ir versmīgs vasaras vakars, kad kvēlo ielas un vaigi, un sirds un, kur vien skaties, mirdz jāņtārpiņi. Tad oktobra vakars, aiz logiem šalc vējš, un viņa, jautri dungodama, iespurdz virtuvē panašķoties ar krējuma konfektēm vai skraida pa sūnaino upmalu, pavasara vakarā peldas baseina maigi siltajos, dziļajos ūdeņos, un tad ir Ceturtā jūlija svētki, kad debesīs sprāgst krāsainas raķetes, metot zilus, sārtus un baltus atspulgus uz lieveņiem stāvošo ļaužu sejās, un, pēdējai raķetei izdegot, viņas vaigs staro spožāk par visiem.
— Vai jūs redzat to visu? — Helēna Lūmisa jautāja. — Vai redzat mani šo cilvēku vidū?
— Jā, — Viljams Foresters aizvērtām acīm atbildēja. — Es redzu jūs.
— Ūn pēc tam … — viņa turpināja.
161
Diena jau sliecās uz vakara pusi, un pār pilsētu biezēja krēsla, bet viņas balss ilgi vēl nenoklusa, un katrs, kurš gāja garām gar dārzu, dzirdēja to — klusu un vāru, it kā tauriņa spārnu vēdas . ..
11 — 360
Pēc divām dienām, kad pienāca vēstule, Viljams Foresters sēdēja redakcijā pie sava rakstāmgalda. Duglass uznesa vēstuli augšā un pasniedza viņam ar tādu seju, it kā zinātu, kas tajā iekšā.
Viljams pazina zilo aploksni, bet atvērt neatvēra. Viņš iebāza to krekla kabatā, bridi raudzījās zēnā un teica:
— Nāc, Dug, šoreiz es izmaksāšu.
Viņi gāja, nerunājot ne vārda, un Duglass neko arī nejautāja, juzdams, ka jāklusē. Rudens, kas vienubrīd draudīgi tuvojās, nu bija atkāpies. Atkal valdīja vasara, dzenājot mākoņu vālus un skalojot debesu metālu. Viņi iegriezās drogu veikalā un apsēdās pie marmora fontāniņa. Viljams Foresters izvilka vēstuli un nolika sev priekšā, bet neatvēra.
Viņš raudzījās ārā uz ietvi, pār kuru lija dzeltena saules gaisma, uz zaļajām audekla nojumēm, uz izkārtnes spožajiem zelta burtiem viņpus ielas, un tad pavērās sienas kalendārā. Tūkstoš deviņsimt divdesmit astotā gada divdesmit septītais augusts. Juzdams, cik smagi krūtīs sit sirds, viņš raudzījās savā rokas pulkstenī, un viņam šķita, ka tas pilnīgi apstājies, ka kalendārs uz laiku laikiem sastindzis pie šīsdienas datuma, ka saule pienaglota pie debesīm un nekad vairs neslīgs pret rietu. Virs galvas dūcošie ventilatori atvēsināja karsto gaisu. Gar atvērtajām drogu veikala durvīm smejoties aizgāja vairākas sievietes, bet viņa skatiens tām slīdēja pāri, vērojot pilsētas jumtus un pulksteni augstajā tiesas nama tornī. Tad viņš atvēra vēstuli un sāka lasīt.
Viņš lēni pagriezās grozāmajā krēslā. Tad domās klusi atkārtoja šos vārdus, līdz beidzot izteica skaļi.
— Vaniljas-citrona saldējums, — viņš teica. — Va- niljas-citrona saldējums.
O
Duglass, Toms un Čārlijs elsdami joza pa saulaino ielu.
— Tom, saki man nopietni, ja?
— Ko tad?
— Vai kaut kam ir arī laimīgas beigas?
— Bērnu filmām, ko rāda sestdienās.
— Nu jā, bet dzīvē?
— Es zinu vienīgi to, ka man vakaros patīk līst gultā, Dug. Tātad katrai dienai ir laimīgas beigas. Otrā rītā, kad sliešos augšā, varbūt viss var kaut kā samesties. Bet man tik vien vajag kā atcerēties, ka vakarā līdīšu gultā, un viss atkal ir pilnīgā kārtībā.
— Es runāju par misteru Foresteru un veco mis Lūmisu.
—• Neko darīt, viņa ir mirusi.
— Es zinu! Bet vai tev neliekas, ka tur kaut kas nebija kārtībā?
— Tu domā, tai ziņā, ka viņam šķitis, viņa ir tikpat jauna kā fotogrāfijā, bet viņa jau sen bija veca kā pasaule? Nē, ser, manuprāt, tas ir lieliski!
— Kas tad tur lielisks?
— Pēdējā laikā, kad misters Foresters reizēm man šo to pastāstīja un es beidzot apjēdzu, kas un kā, — pasaulīti — es kaucu kā plēsts. Pats īsti nemāku pateikt, kādēļ. Taču es neparko negribētu, lai tas viss būtu bijis citādi. Saki, par ko tad mēs tagad runātu? Ne par ko! Un turklāt man patīk izraudāties. Kad no sirds izbrēcas, tad tā vien šķiet, ka atkal ir rīts un sākas jauna diena.
— Ā, nu es saprotu.
u*
163
— Tu jau arī tīri labprāt paraudi, tikai negribi atzīties. Ja cilvēks kārtīgi izraudas, pēc tam viss atkal ir labi un jauki. Tās arī ir tavas laimīgās beigas. Un pēc tam atkal tīk skraidīt pa āru un doties garu-
garajās pastaigās. Un tad tikai nāk tas pats labākais! Ik reizi, kad misters Foresters pārdomās visu notikušo un, saprotot, ka nekas nav līdzams, kārtīgi izraudāsies, viņam šķitīs, ka atkal ir rīts, kaut arī tobrīd būs pieci pēc pusdienas.
— Tas kaut kā tomēr neizklausās pēc īsti laimīgām beigām.
— Vajag tikai kārtīgi izgulēties vai minūtes desmit nokaukties, vai notiesāt pinti saldējuma, vai arī izdarīt visu to kopā — un tās būs vislabākās zāles, Dug. Tev to saka medicīnas doktors Toms Spouldings.
— Nu, izbeidziet, — teica Čārlijs. — Tūliņ būsim klāt!
Viņi metās ap stūri.
Ziemā viņi meklēja kaut ko no vasaras un atrada to pagrabu kurtuvēs vai ugunskuros, kas vakaros dega ap ledus klātajiem dīķiem, kuri bija pārvērsti slidotavās. Bet vasarā viņi centās atrast kaut pašu mazāko, pašu sīkāko aizmirstās ziemas atgādinājumu.
Aiz stūra viņu sakarsušajām sejām uzpūta dzestra elpa, it kā smalks lietutiņš sijātu pretim no milzīgās ķieģeļu celtnes, un viņu priekšā jau bija pazīstamais uzraksts: VASARAS LEDUS NAMS.
Vasaras ledus nams vasaras dienā! Viņi smiedamies atkārtoja šos vārdus un piegāja tuvāk, lai iemestu skatienu milzīgajā alā, kur amonjaka tvaikos dusēja diženi ledus kluči, piecdesmit, simt un divsimt mārciņu smagi aisbergi, sen snidzis, bet saglabāts janvāra sniegs.
— Vai jūti? — Čārlijs Vudmens izdvesa. — Ko gan vēl vairāk var vēlēties?
Viņi stāvēja saules tveicē, bet viņu sejās vēdīja ziemas elpa un nāsīs ieplūda miklā smarža no augšējās koka platformas, uz kuras atradās ledus mašīna, ko mūždien apņēma visās varavīksnes krāsās zaigojošs miglas mākonis.
Viņi grauza ledus tilkas, kuras tik ļoti saldēja pirkstus, ka tās bija jāietin mutautiņos un jāsūkā cauri audumam.
— Ledaini tvaiki un mākoņi, — Toms čukstēja. — Vai atceraties «Sniega karalieni»? Tagad mēs, protams, vairs neticam, ka ir tāda Sniega karaliene. Bet varbūt tā tieši te paslēpusies, tādēļ ka neviens tai vairs netic.