Viņi vēroja aukstos tvaika mutuļus, kas cēlās gaisā un peldēja prom.
— Nē, — Čārlijs sacīja. — Zināt, kas te dzīvo? Tikai viņš, viņš viens pats. Tas, par kuru iedomājoties, auksti šermuļi pārskrien pār kauliem. Lielais Neredzamais, — viņš čukstus izgrūda.
— Lielais Neredzamais?
— Jā, te viņš piedzimis, te viņš uzaudzis un te arī dzīvo! Kur mūžīga ziema un kur mūžīgs sals! Vai tad, nākdams no citurienes, viņš viskarstākajās vasaras naktīs varētu likt mums drebināties? Nu, vai tad te neož pēc viņa? Skaidrs, ka ož, jūs taču sajūtat. Lielais Neredzamais … Lielais Neredzamais >..
Tumsā griezās un virmoja miglas un tvaika mutuļi.
Toms iekliedzās.
— Nekas Dug. — Čārlijs plati pasmaidīja. — Es tikai aizlaidu Tomam aiz apkakles vienu mazītiņu ledutiņu.
G
Tiesas nama pulkstenis nosita septiņi. Kaut kur tālumā izgaisa atbalss.
Vientuļo Ilinoisas pilsētiņu, kuru no visas pasaules nošķīra upe un mežs, un ezers, un pļava, apņēma silta vasaras krēsla. Ietves vēl bija gluži karstas. Veikalus slēdza, un uz ielām sāka klāties ēnas. Virs pilsētas spīdēja divi mēneši: svinīgi melnā tiesas nama pulkstenis ar četrām ciparnīcām, kas vērās uz visām debesu pusēm, un īstais, vaniljas dzeltenais mēness, kurš iznira tumšajā austrumu pamalē.
Drogu veikalā pie augstajiem griestiem maigi dūca ventilatori. Lieveņu ēnās sēdēja cilvēki. Iečīkstējās un aizcirtās durvis. Pa violetajiem naksnīgo ielu bruģakmeņiem joza Duglass Spouldings ar zēnu baru.
— Sveika, mis Lavīnij!
Zēni pazuda. Lavīnija Nebsa, gausi pamājusi viņiem nopakaļ, palika sēžot uz sava lieveņa ar slaidu limonādes glāzi bālajos pirkstos, laiku pa laikam pacēla to pie mutes, iesūca vēsu malku un gaidīja.
— Lavīnij, te nu es esmu.
Lavīnija pagriezās un ieraudzīja Fransīnu sniegbaltā tērpā, un no tās plūda ziedošu cīniju un Ķīnas rožu smarža.
Lavīnija Nebsa aizslēdza durvis, atstāja pustukšo glāzi uz lieveņa un teica:
— Vakars kā radīts, lai ietu uz kino.
Viņas izgāja uz ielas.
— Meitenes, uz kurieni iesiet? — mis Ferna un mis Roberta sauca no pretējās mājas lieveņa.
— Uz kino skatīties CARLIJU CAPLINU! — no siltās tumsas jūras atsaucās Lavīnija.
— Mūs nu gan šādā tumsā neviens neizvilks ārā no mājas, — mis Ferna attrauca. — Lielais Neredzamais var nožņaugt. Mēs labāk paņemsim revolveri un noslēpsimies pieliekamajā.
— Tīrās blēņas!
Večiņas aizcirta un aizslēdza durvis, bet abas draudzenes soļoja tālāk, jūtot vasaras silto elpu ceļamies pretim no karstajām ietvēm. Šķita, ka viņas ietu pa kūpošu nule izceptas maizes garozu. Karstums tīksmi strāvoja viņām gar kājām, zagās zem svārkiem, vijās ap augumu.
— Lavīnij, vai tu tici visām tām runām par Lielo Neredzamo?
— Šīm dāmām tīk pārāk daudz kulstīt mēles.
— Bet pirms diviem mēnešiem tika nogalināta Hetija Makdolisa, pirms mēneša Robertā Ferija un nu pazudusi Elizabete Remsela …
— Hetija Makdolisa bija liela auša. Viņa droši vien aizlaidās ar kādu komivojažieri.
— Nu, bet pārējās? Stāsta, tās visas atrastas nožņaugtas, izkārtām mēlēm.
Viņas stāvēja pie pašas aizas, kas pāršķēla pilsētu divās daļās. Aiz muguras bija gaisma un mūzika, priekšā — bezdibenis, miklums un tumsa, kurā spīgoja jāņtārpiņi.
— Varbūt lai šovakar kino izpaliek, — Fransīna ieminējās. — Lielais Neredzamais var mūs nožņaugt. Šī aiza man nekad nav patikusi. Nu, paskaties!
Lavīnija paskatījās. Aiza šķita līdzīga dinamomašī- nai, kas ne dienu, ne nakti nenorimst, jo tur vienmēr dūca, šalca un čabēja augi, kukaiņi un cita radība. Aiza atsita tādu kā siltumnīcas, tādu kā dīvainu garaiņu dvaku un oda pēc veca, slapja šīfera un plūstošajām smiltīm. Bet melnā dinamomašīna tikai dūca, šķiezdama jāņtārpiņu dzirkstis.
— Man jau nebūs pa aklu tumsu naktī jānāk mājā caur aizu. Tev, Lavīnij, būs jādodas lejā pa kāpnēm un pāri tiltam, uz kura varbūt ir Lielais Neredzamais.
— Muļķības! -i- Lavīnija Nebsa noteica.
— Tu esi tā, kas ies viena pa taku, klausīdamās savu soļu atbalsī. Tu esi tā, kam vienai pašai vajadzēs nākt pa šo ceļu uz mājām. Vai tu savā mājā nejūties vientuļa?
— Vecām meitām tīk dzīvot vienām. — Lavīnija norādīja uz ēnaino taku, kas aizveda tumšajā tveicē. — Iesim pa šo te taisnāko ceļu.
— Man bail!
— Vēl ir agrs. Lielais Neredzamais parādās vēlāk.
Lavīnija paņēma Fransīnu aiz rokas un veda viņu
pa līkloču taciņu arvien zemāk un zemāk pretim sienāžu sirināšanas, varžu kurkstoņas un moskītu sīkšanas pilnajam klusumam.
Viņas gāja pa saulē izkaltušu zāli, kuras dzelkšņi durstīja kailās potītes.
— Skriesim! — Fransīna izdvesa.
— Nē!
Taciņa pagriezās sāņus, un viņas šausmās iepleta acis.
Skaņu pilnajā klusumā saulē sakarsušo koku ēnā, it kā atgūlusies baudīt maigo zvaigžņu skaistumu un liegā vēja glāstu, gar sāniem nostieptām rokām kā vieglas laiviņas airiem gulēja Elizabete Remsela!
Fransīna iekliedzās.
— Nekliedz! — Lavīnija satvēra Fransīnu, kura, smokot asarās, šņukstēja. — Nevajag! Nevajag!
Elizabete gulēja tā, it kā būtu iznesta jūras krastā: sejā bāla mēness gaisma, acis stingas un platas, mēle iekosta zobos.
— Viņa ir mirusi! — Fransīna vaimanāja. — Mirusi, mirusi! Viņa ir mirusi!
Lavīnija stāvēja kā pārakmeņojusies, un visapkārt melnēja siltas ēnas, skaļi čirkstēja sienāži un kurkstēja vardes.
— Jāiet paziņot policijai, — viņa beidzot teica.
— Turi mani, Lavīnij, turi labi cieši, es tā salstu kā vēl nekad!
Lavīnija apskāva Fransīnu, kamēr policisti pārmeklēja briksnāju, zibēja kabatas baterijas, skanēja balsis. Pulkstenis bija jau gandrīz pusdeviņi.
— Tik auksts kā decembrī. Man vajag jaku, — aizmiegusi acis, žēlojas Fransīna, piespiezdamās pie Lavīnij as.
— Nu jūs, cienītās, varat iet, — policists sacīja. — Bet rīt jums vajadzēs atnākt uz iecirkni šo to vēl paskaidrot sīkāk.
Lavīnija un Fransīna devās prom, atstājot policistus un aizas zālē guļošo ķermeni, kas bija pārklāts ar baltu palagu.
Lavīnija juta, ka sirds skaļi dauzās, un arī viņa nodrebinājās, it kā būtu iestājies sals, un viņas trauslie pirksti mēness gaismā nobālēja, un viņa atskārta vienīgi to, ka visu laiku kaut ko runā, kamēr Fransīna šņukstot spiežas viņai klāt. . — Varbūt jūs pavadīt, cienītās? — kāds sauca nopakaļ.
— Nē, gan mēs aiziesim pašas, — Lavīnija atbildēja, un viņas devās tālāk.
Viņas gāja caur aizu, kur viss sīca, čabēja, elpoja, mudžēja, bet niecīgā gaismas saliņa un to cilvēku balsis, kuri meklēja slepkavu, palika tālu aizmugurē.
— Pirmo reizi es redzēju mironi, — Fransīna izdvesa.
Lavīnija raudzījās rokas pulkstenī tā, it kā tas atrastos jūdzēm tālu. — Tikai pusdeviņi. Pa ceļam paņemsim līdzi Helēnu un iesim uz kino.
— Uz kino?! — Fransīna satrūkās.
— Nu, protams. Mums vajag visu to aizmirst. Jo ātrāk izmest no galvas. Mājās par to vien būs jādomā. Iesim uz kino, it kā nekas nebūtu noticis.
— Lavīnij, vai tu to nopietni?
— Nopietnāk nekā jebkad. Mums vajag izsmieties un visu aizmirst.