— Bet tur palika Elizabete . .. tava draudzene . .. un arī manējā …
— Mēs viņai vairs nespējam līdzēt, atliek tikai domāt par sevi. Nu, nāc.
Viņas pa tumšo, oļaino taku sāka kāpt augšup, ārā no aizas. Te pēkšņi priekšā, neredzot viņas, bet skatoties uz mirušās ķermeni lejā, kur vidēja mazās uguntiņas un skanēja cilvēku balsis, nekustīgi stāvēja Duglass Spouldings.
Viņš stāvēja bāls kā krīts, nolaistām rokām un stingi raudzījās aizā.
— Ej mājās! — Fransīna iespiedzās.
Viņš nedzirdēja.
— Ei, tu! — viņa kliedza. — Ej mājās, kad tev saka, vai dzirdi? Mājās, tūdaļ, bez kavēšanās!
Duglass pagrieza galvu un neredzošu skatienu brīdi vērās abās nācējās. Viņa lūpas noraustījās. Viņš kaut kā ērmīgi iespiedzās. Tad apcirtās un metās prom, un pazuda siltajā tumsā.
Fransīna, atkal sākdama šņukstēt, sekoja Lavīnijai pa pēdām.
— Beidzot! Es domāju, ka jūs vairs nebūsiet! — Helēna Grīra uz lieveņa kāpnēm nepacietībā bungoja kāju. — Jūs esat vienīgi stundu par vēlu. Kas noticis?
— Mēs … — Fransīna iesāka.
Lavīnija cieši saspieda viņas roku.
— Bija liels uztraukums. Aizā kāds atradis Elizabeti Remselu.
— Mirušu? Vai viņa … ir mirusi?
Lavīnija pamāja. Helēna ievaidējās un tvēra roku pie kakla.
— Kurš viņu atradis?
Lavīnija sažņaudza Fransīnas roku.
— To mēs nezinām.
Trīs jaunās sievietes stāvēja vasaras vakara tumsā un skatījās cita citā.
— Būs jāiet un jānoslēdz visas durvis, — Helēna beidzot ierunājās.
Pēdīgi viņa iegāja paņemt vēl jaku, jo arī viņai pārskrēja drebuļi, kaut gail bija pavisam silts. Līdzko viņa pazuda durvīs, Fransīna drebot iečukstējās:
— Kādēļ tu viņai nepateici?
— Nav ko velti uztraukt. Pateikšu rīt. Tam laika diezgan.
Trīs draudzenes gāja pa tumšo, koku ieskauto ielu gar mājām, kur pēkšņi bija noslēgtas visas durvis. Cik ātri šī ziņa bija aplidojusi visas mājas un visus lieveņus! Viņas dzirdēja noklikšķam durvju slēdzenes un juta sev pievērstus to cilvēku skatienus, kuri slēpās aiz aizvilktiem aizkariem. Nupat vēl bija parasts vakars ar lecamaukliņām un vaniljas saldējumu, rokas oda pēc losjona, bet pēkšņi bērni pameta rotaļas un nozuda mājās, kur tika ieslēgti četrās sienās, un lecamaukliņas palika zemē kūstoša saldējuma peļķītēs. Dīvaini, ka cilvēki, sviedrus rausdami, centās saspiesties tveicīgās istabās aiz durvju zvaniem un bronzas tverekļiem. Beisbola bumbas un vālītes palika guļam tukšajos mauriņos. Uz nokaltušajām ietvēm, no kurām garo ja īsta svelme, palika ar baltu krītu pusuzvilktas «klases». It kā pirms mirkļa būtu paziņots, ka tūdaļ iestāsies arktisks sals.
— Mēs neesam pie pilna prāta, ka šādā vakarā staigājam apkārt, — Helēna ieminējās.
— Trīs uz reizi viņš nenožņaugs, — Lavīnija sacīja. — Trijatā mums nekas nedraud. Un turklāt — vēl nav ko baidīties. Viņš nēuzbrūk biežāk kā reizi mēnesī.
Viņu izbiedētajām sejām pēkšņi uzgūla ēna. Aiz koka pavīdēja kāds stāvs. It kā pa ērģeļu taustiņiem būtu uzsists ar dūri, visas trīs sievietes griezīgi iespiedzās.
— A, rokā gan! — kāds dobji ierēcās. Tad smiedamies izlēca laternas gaismā. Pēc tam atbalstījās
pret koku un, rādot uz viņām, smēja kā kutināts.
— Ei, jūs! Es esmu Lielais Neredzamais.
— Frenks Dilons?!
— Frenks ja!
— Frenk, ja tu vēl kādreiz taisīsi šādus muļķīgus jokus, tad lai tevi zibens nosper!
— Kā tev nav kauna!
Fransīna sāka nevaldāmi raudāt.
Frenka smaids nodzisa.
— Lūdzu, piedodiet…
— Ej prom! — Lavīnija uzsauca. — Vai tu nekā nezini par Elizabeti Remselu? Viņa atrasta aizā mirusi. Bet tu skraidi apkārt un baidi sievietes! Tā ka tu neteiktu vairāk ne vārda!
— Es taču tikai…
Viņas pagriezās un gāja tālāk. Frenks grasījās viņām sekot.
— Paliec vien, mister Lielais Neredzamais, un pabaidi labāk pats sevi. Aizej, paskaties uz Elizabeti Remselu, tad redzēsi, cik tas uzjautrinoši! Sveiki!
Lavīnija veda draudzenes tālāk pa zvaigžņoto, koku ieskauto ielu. Fransīna turēja pie acīm mutautiņu.
— Fransīna, tas taču bija tikai joks. — Helēna pagriezās pret Lavīniju. — Kādēļ viņa tik briesmīgi raud?
— Vēlāk tev pateikšu. Bet, lai nu kā, ejam uz kino! Pietiek raudāt. Meklējiet naudu, tūlīt būsim klāt.
Drogu veikalā bija karsti un sutīgi. Lielie koka ventilatori vēdīja ārā uz bruģētās ielas arnikas, spirta un sodas ūdens smaržu viļņus.
— Lūdzu, man par pieciem centiem zaļās piparmētru konfektes, — Lavīnija sacīja pārdevējam.
Viņas seja bija bāla un drūma, kā visiem, kurus tovakar gadījās sastapt pustukšajās pilsētas ielās.
— Lai ir, ko pagrauzt, skatoties filmu, — viņa piebilda, kamēr pārdevējs iesvēra konfektes, berot tās turzā ar sudraba lāpstiņu.
— Cik jūs šovakar daiļas, — viņš teica. — Un dienā, kad ienācāt atspirdzināties, jūs, mis Lavīnija, bijāt tik apburoša, ka viens cilvēks apvaicājās par jums.
— Ko?
— Kads vīrietis, sēžot pie letes, noraudzijas jums pakaļ un jautāja: «Kas tā tāda bija?» — «Lavīnija Nebsa,» es sacīju, «skaistākā meitene visā pilsētā.»
— «Skaista gan,» viņš noteica. «Kur viņa dzīvo?»
Tad pārdevējs aprāvās.
— Nē, nē! — Fransīna iesaucās. — Jūs taču nepateicāt viņas adresi? Tas nevar būt!
— Zināt, es kaut kā nepadomāju .. . «Parkstrītā pie aizas,» es viņam gluži vienkārši sacīju. Bet tagad, kad padzirdēju, ka aizā atrasts līķis, domāju — ak vai, ko es esmu izdarījis!
Viņš pasniedza Lavīnij ai konfekšu turzu, daudz pilnāku, nekā pienācās.
— Stulbenis gatavais! — Fransīna iesaucās, un viņas acis pieplūda asarām.
— Piedodiet. Bet varbūt nav iemesla uztraukties.
Trīs acu pāri raudzījās Lavīnijā. Viņa nejuta baiļu,
tikai tādus kā vieglus drebuļus. Automātiski viņa pastiepa naudu.
— Konfektes es jums dodu par brīvu, — pārdevējs teica, sākdams cilāt kaut kādus papīrus.
— Nē, manas mīļās, te nav ko gaidīt! — Helēna paceltu galvu sparīgi devās uz durvīm. — Tūlīt es paņemšu taksometru un mēs, Lavīnij, brauksim uz māju. Lai vēlāk nav tevi jāmeklē. Šim cilvēkam kaut kas bijis aiz ādas. Kādēļ viņš par tevi tā jautāja? Tu taču negribi, lai nakamajā reizē aizā atrastu tavu līķi?
— Varbūt tas bija gluži parasts cilvēks, — Lavīnija sacīja un lēni pavērās apkārt.
— Frenks Dilons arī šķiet parasts cilvēks, bet varbūt viņš ir Lielais Neredzamais.
Pamanījušas, ka Fransīnas nav, abas pameta skatienu atpakaļ. Viņa pašlaik nāca ārā pa durvīm.
— Es liku viņam, šim pārdēvējam, aprakstīt, kāds tas vīrs izskatījās, — viņa sacīja. — Tas bijis kāds svešinieks tumšā uzvalkā. Bāls un kalsns.
— Mēs pašas diez ko izfantazējam, — Lavīnija teica. — Es nebraukšu ne ar kādu taksometru. Ja jau man jākļūst par nākamo upuri, tad lai tā arī būtu. Dzīve ir pārāk garlaicīga, īpaši trīsdesmit četrus gadus vecai vientuļai sievietei, tādēļ ļaujiet man kaut reizi piedzīvot kaut ko neparastu. Bet vispār — tās ir blēņas. Es nepavisam neesmu skaista.