— Esi gan, Lavīnij, no visas tiesas. Tu esi visskaistākā visā pilsētā, īpaši tagad, kad Elizabete… — Fransīna aprāvās. — Tu tikai esi pārāk lepna. Būtu kaut drusciņ pielaidīgāka, tu jau sen būtu apprecējusies!
— Izbeidz nu, Fransīna. Kase jau klāt. Es maksāju četrdesmit vienu centu un eju skatīties Čārliju Čap- linu. Ja jūs gribat uz mājām, tad brauciet. Es skatīšos filmu viena pati un arī mājās iešu viena pati.
— Lavīnij, nu ko tu runā! Mēs tev neļausim darīt muļķības…
Viņas iegāja kinoteātrī.
Pirmais seanss bija beidzies, un pustumšajā zālē publikas samērā maz. Visas trīs apsēdās vidējā rindā, kur smaržoja pēc tikko spodrināta misiņa, un vēroja, kā pašķīrās izbalējušais sarkanā samta priekškars, iznāca īpašnieks un paziņoja:
— Policija lūdza, lai šovakar agrāk beidzam un visi laikus atgriežas mājās. Tādēļ hroniku nerādīsim, bet tūliņ sāksim ar filmu. Seanss beigsies vienpadsmitos. Publiku lūdzu neuzkavēties un taisnā ceļā doties uz māju.
— Tas zīmējas tieši uz mums, Lavīnij! — Fransīna čukstēja.
Gaisma nodzisa. Ekrāns atdzīvojās.
— Lavīnij! — Helēna izdvesa.
— Jā?
— Kad mēs nācām iekšā, ielu šķērsoja kāds vīrs tumšā uzvalkā. Un nupat viņš ienāca zālē un apsēdās mums aiz muguras.
— Helēna, mīļā!
— Tieši aiz muguras?
Cita pēc citas viņas pagriezās atpakaļ. Viņas redzēja bālu seju baismajā ekrāna atblāzmā. Šķita, it kā tur tumsā rēgotos neskaitāmas vīriešu sejas.
— Es saukšu īpašnieku! — Helēna aši devās uz izeju. — Gaismu! Gaismu! Apturiet filmu!
— Helēna, pagaidi! — Lavīnija, pietrūkdamās kājās, sauca.
Viņas nolika uz galda tukšās sodas ūdens glazēs un smiedamās nolaizīja putu ūsiņas.
— Redzat, cik muļķīgi iznāca, — Lavīnija sacīja. — Tracis par baltu velti. Šausmīgi neērti!
— Nu neļaunojies, — Helēna nomurmināja.
Pulkstenis bija pusdivpadsmit. Viņas bija iznākušas no tumšā kinoteātra un, smejot par Helēnas pārsteidzību, iegriezušās šeit atspirdzināties, kamēr pārējie skatītāji steigšus pazuda kur nu kurais. Arī Helēna centās pasmieties par sevi.
— Kad tu skrēji uz izeju, kliedzot «Gaismu! Gaismu!», man šķita, es ģībšu! Un tas vīrs … ak tu nabadziņš!
— īpašnieka brālis no Rasmas!
— Es taču viņam atvainojos, — sacīja Helēna, vērdamās griestu ventilatorā, kurš griezdamies gainīja silto nakts gaisu, atkal un atkal uzvēdinot vanil- jas, aveņu, piparmētru un kreozota smaržu.
— Nevajadzēja mums te kavēties. Policija brīdināja, ka …
— Ko nu, muļķības! — Lavīnija iesmējās. — Man nepavisam nav bail. Lielais Neredzamais tagad ir tūkstošiem jūdžu tālu. Tik drīzi viņš te vairs nerādīsies, bet, tiklīdz uzklīdīs, tūliņ tiks notverts, gan jūs redzēsiet. Nu, vai filma nebija lieliska?
— Laiks slēgt, manas dāmas. — Veikala īpašnieks nodzēsa uguni, un vēsajā balto flīžu valstībā iestājās nakts.
Ielas bija tukšas kā izslaucītas — nevienas mašīnas, ne arī gājēja. Veikalu vitrīnās vēl dega gaisma, un sasilušie vaska manekeni rādīja sārtas vaska rokas ar zilgani bāliem briljantu gredzeniem un oranžas vaska kājas ar sieviešu zeķēm. Kvēloši zilām stikla acīm tie vēroja, kā trīs jaunās dāmas peld pa upes gultnei līdzīgo ielu un viņu atspulgi mirgo skatlogos kā tumšu viļņu šūpoti ziedi.
— Ja mēs kliegtu, vai viņi steigtos mums palīgā?
— Kas tad?
—■ Nu, manekeni, no vitrīnām.
— Fransīna, nu kas tā par runāšanu!
— Es tikai…
Vitrīnās bija simtiem cilvēku, klusu un sastingušu, bet uz ielas tikai trīs sievietes, un viņu soļi uz karstā asfalta skanēja kā šāvieni.
Blāvi mirgoja sarkana neona izkārtne un, kad tai gāja garām, sīca kā mirstoša muša.
Priekšā stiepās garas, baltas, saulē nokaitušas ielas. Trīs trauslās sievietes apņēma slaidi koki, kuru galotnes viegli šalkoja vējā. No tiesas nama torņa viņas atgādināja pieneņu pūkas.
— Vispirms pavadīsim tevi, Fransīna.
— Nē, es pavadīšu tevi.
— Nevajag aušoties, — Lavīnija iebilda. — Tu dzīvo tālajā Elektrikparkā. Ja tu gribēsi pavadīt mani, tev vienai būs jānāk atpakaļ caur aizu. Un, ja tev uzkritīs kaut viena lapiņa, tu būsi uz vietas pagalam.
— Es pārnakšņošu pie tevis, — Fransīna teica. — Tu taču esi visskaistākā!
Un tā viņas — trīs grezni ģērbtas dāmas — peldēja pa mēness gaismas jūru, kas plūda pār ietvēm un mauriņiem, un Lavīnija vēroja melnos, garāmslī- došos kokus un klausījās, kā draudzenes čukstus sarunājās, brīžam pat mēģinot iesmieties, un nakts šķietami pielika soli, un viņas steidzās ātrāk un ātrāk, un viss šķita balti degošs kā sniegs.
— Uzdziedāsim, — Lavīnija ierosināja.
«Rudens mēness spīd jo spoži…» viņas uzsāka.
Viņas dziedāja pavisam klusi, turēdamās cita citai
elkonī un vairīdamās skatīties atpakaļ. Un ejot juta, kā viņām zem kājām pamazām atdziest kvēlošais asfalts.
— Vai dzirdat? — Lavīnija vaicāja.*
Viņas ieklausījās. Vasaras naktī čirkstēja sienāži, un tiesas nama pulkstenis nosita bez ceturkšņa divpadsmit.
— Vai dzirdat?
177
Tumsā kaut kas iečīkstējās: tur misters Terls lieveņa šūpolēs klusēdams izsmēķēja pēdējo cigareti. Tās sārti degošais gals lēni šūpojās turpu un atpakaļ.
12 — 360
Ugunis dzisa, dzisa un dzisa. Nodzisa mazo un lielo māju ugunis, dzeltenās ugunis un ari zaļās, tāpat lampas un lukturīši, un visi paslēpās savās mājās aiz dzelzs, tērauda, misiņa atslēgām, visi, domāja Lavīnija, ieraujas, ieslēdzas, ietinas, aizklājas. Cilvēki mierīgi guļ savās gultās, pār kurām spīd blāva mēness gaisma. Un elpo droši un mierīgi, jo viņi nav vieni. Bet mēs vienas pašas esam uz ielas un ejam pa naksnīgo, svelmaino asfaltu. Un mums virs galvas pa retai laternai, kas met biedīgi drebošas ēnas.
— Fransīna, tava māja nu ir klāt. Ar labunakti!
— Lavīnij, Helēna, palieciet pārnakšņot. Ir tik vēls, gandrīz jau pusnakts. Jūs varēsiet pārgulēt viesistabā. Es uzvārīšu karstu šokolādi, kopīgi padzersim, tas būs tik jauki! — Fransīna nelaida viņas vairs prom.
— Nē, paldies, — teica Lavīnija.*
Fransīna sāka raudāt.
— Nesāc nu atkal visu no gala, — Lavīnija viņu aprāja.
— Es negribu, ka tevi nogalina, — Fransīna šņukstēja, asarām ritot pār vaigiem. — Tu esi tik skaista un jauka, es gribu, lai tu paliktu dzīva. Nu, lūdzu, lūdzu, palieciet!
— Cik briesmīgi tas viss tevi satraucis. Apsolu, ka, tiklīdz pāriešu mājās, es tev tūliņ pat piezvanīšu.
— Vai tiešām?
— Nu, protams, un pateikšu, ka viss kārtībā. Bet rīt Elektrikparkā rīkosim pikniku. Ar manis gatavotām šķiņķa maizītēm. Kā redzi, es nemaz netaisos mirt!
— Tātad tu piezvanīsi?
— Es taču apsolīju, vai ne?
— Nu tad — ar labunakti!
Fransīna uzskrēja augšā uz lieveņa, iespruka iekšā un steigšus aizšāva durvis.
— Tagad es pavadīšu tevi, — Lavīnija sacīja Helēnai.
Tiesas nama pulkstenis nosita pusnakti. Šī skaņa atbalsojās visā pilsētā, kas bija tik tukša kā vēl nekad. Tā - nodunēja pār tukšajām ielām un tukšajiem zemes gabaliem, un tukšajiem mauriņiem.