Viņa steidzināja savas kājas, rokas, augumu, skubināja katru miesas šūnu, izmisumā skrienot pār krācošo upi pa dobji dunošajiem dēļiem, kas bija tik atsperīgi kā. dzīvi, un viņai sekoja draudīgi soļi, nāca arvien tuvāk un tuvāk, un mūzika ari dzinās pa pēdām, skaudri spiedzīga un nesakarīga.
Viņš seko, tikai nedrīkst, nedrīkst skatīties atpakaļ! Ja atskatīšos, tad es tā pārbīšos, ka vairs nespēšu paspert ne soli. Jāskrien, tikai jāskrien uz priekšu!
Viņa deva kājām ziņu.
Dievs tēvs, lūdzu, lūdzu, ļauj man tikt augšā līdz aizas malai! Tā, un nu pa taciņu prom, ak dievs, cik tumšs un cik viss ir tālu! Ja kliegtu, tas tikpat nepalīdzētu, bet es jau ari nespēju pakliegt. Taciņa beidzas, sākas iela, ak dievs, kaut tiktu mājās un drošībā, ja vien es palikšu dzīva, ne soli vairs nesperšu viena; es biju muļķe, galīga muļķe, es nezināju, kas īsti ir bailes, bet, ja vien tagad tikšu līdz mājām, nekur vairs neiešu bez Helēnas un Fransīnas! Klāt mana iela. Nu, pāri ielai!
Viņa skrēja pa ietvi, cik jaudas.
Klāt mans lievenis! Mana māja! Ak dievs, dod man vēl tikai mirkli laika, lai tieku iekšā un aizslēdzu durvis, un tad būšu glābta!
Un te pēkšņi… nē, ātrāk, ātrāk, nav laika skatīties … bet tur nu tā spīdēja — pustukšā limonādes glāze, ko viņa bija atstājusi sen, sen, pirms gada, pirms veselas mūžības. Tā tur stāvēja vienā mierā, it kā viss būtu pilnīgā kārtībā . . .
Viņa uzstreipuļoja pa lieveņa kāpnēm un drebošām rokām sāka taustīties gar atslēgas caurumu. Sirds sita kā negudra. Krūtīs skanēja apslēpts kliedziens.
Beidzot atslēga bija durvju caurumā.
Ātrāk, nu tikai ātrāk slēgt vaļā!
Durvis atvērās.
Mudīgi iekšā. Un tūlīt tās aizcirst!
Durvis aizcirtās.
— Aši aizslēgt, aizbultēt ciet! — Lavīnija izmisīgi čukstēja.
— Cieši jo cieši!
Durvis bija aizslēgtas un aizbultētas.
Mūzika apklusa. Viņa dzirdēja tikai savus sirdspukstus, kas pamazām noklusa.
Mājās! Ak dievs, beidzot mājās! Mājās, drošībā — sveika un vesela! Viņa bezspēkā atslīga pret durvīm. Mājās un drošībā! Tad ieklausījās. Ne skaņas. Mājās un drošībā, nu paldies dievam! Viena es vakaros nekur vairs neiešu. Nekad neiešu pāri aizai. Drošībā, drošībā, mājās un drošībā, ak dievs, cik labi, cik bezgala labi! Durvis aizslēgtas, un es esmu drošībā. Bet kas tur?
Viņa paskatījās pa logu.
Nē, neviena nav. Neviena paša. Un neviens man nedzinās pakaļ. Viņa atguva elpu un gandrīz vai iesmējās. Nu skaidrs, ka nedzinās. Ja kāds būtu dzinies man pakaļ, tad taču viņš būtu mani noķēris! Es neesmu nekāda skrējēja … Ne ārā, ne uz lieveņa neviena nav. Kāda es esmu muļķe. Neviens taču man nedzinās pakaļ. Šī aiza nepavisam nav bīstama. Un tomēr — cik labi būt atkal mājās. Te ir tik labi kā nekur citur.
Viņa pastiepa roku pēc elektrības slēdža un sastinga.
Ko? Kas tas?
Kads viņai aiz muguras nokremšķinājās.
©
— Šausmas, kā viņi spēj visu sabojāt!
—1 Neņem nu, Čārlij, tik ļoti pie sirds.
— Nu, saki, par ko gan mēs tagad runāsim? Kāda jēga runāt par Lielo Neredzamo, ja viņa vairs nav? Ja no viņa vairs nevajag baidīties?
— Nezinu, Čārlij, kā būs ar tevi, bet es iešu uz Vasaras ledus namu, — Toms teica. — Sēdēšu durvīs un iztēlošos, ka viņš vēl joprojām ir dzīvs, un man pār muguru atkal skries aukstas skudriņas.
— Tā ir tikai mānīšanās.
— Nu, bet, ja viss kļuvis neinteresants, tad taču kaut kas ir jāizdomā!
Duglass neklausījās Toma un Čārlija sarunā. Viņš skatījās uz Lavīnijas Nebsas māju un murmināja:
— Vakar vakarā es biju aizā. Es redzēju. Es visu redzēju. Pa ceļam uz māju es gāju tur garām. Uz lieveņa redzēju pustukšo limonādes glāzi. Domāju: gandrīz vai derētu iedzert. Derētu iedzert, es nodomāju. Es biju aizā un arī tur, pašā notikumu vietā.
Bet Toms ar Čārliju tikai runāja tālāk.
— Taisnību sakot, es nemaz neticu, ka Lielais Neredzamais ir miris, — Toms teica.
— Bet tu taču pats šorīt tur biji, kad atbrauca ātrā palīdzība un uz nestuvēm izstiepa šo vīru ārā?
— Protams, — Toms atbildēja.
— Nu, tas jau bija Lielais Neredzamais, muļķadesa tu tāds! Palasi avīzes! Desmit gadus neviens nespēja viņu notvert, bet Lavīnija Nebsa ņēma un nodūra viņu ar parastajām šķērēm! Taču es būtu diezin ko devis, lai viņa nemaisītos, kur nevajag.
— Ko tad tu gribēji, lai viņa dara? Tur rokas klēpī un ļauj sevi nožņaugt?
— Nē, nu kāpēc, bet tik daudz jau varēja kā vismaz izskriet uz ielas un kliegt: «Lielais Neredzamais!», un viņš pa to laiku pagūtu aizmukt. Vakar līdz pusnaktij mūsu pilsēta vismaz bija kaut kas īsti jēdzīgs. Bet tagad kļūst tīri vai pliekana dūša.
— Čārlij, es saku tev pēdējo reizi: Lielais Neredzamais nav miris. Es redzēju viņa seju, tu arī un Duglass tāpat, vai ne? r
— Ko? Jā. Laikam gan redzēju.
— Visi ir redzējuši šo seju. Un tagad jūs abi man pasakiet vienu: vai šis vīrs izskatījās pēc Lielā Neredzamā?
— Es . . . — Duglass iesāka un aprāvās.
Iestājās klusums.
— Pasaulīt… — Čārlijs beidzot izdvesa.
Toms smaidīdams gaidīja.
— Viņš nepavisam neizskatījās pēc Lielā Neredzamā, — Čārlijs izsaucās. — Viņš izskatījās pēc parasta cilvēka!
— Jā, Čārlij, tiešām, pēc parasta cilvēka, kurš nespēj ne mušai nodarīt pāri! Ja viņš būtu Lielais Neredzamais, tad arī izskatītos pēc tāda! Bet šis vīrs bija līdzīgs tirgotājam, kurš vakaros pie kinoteātra pārdod konfektes.
— Tātad tu domā, tas bija kāds klaidonis, kas vakar vakarā, nākdams pa ielu, iegāja šķietami tukšā mājā un tur tika nodurts?
— Nu, protams.
— Bet, pag, mēs taču nemaz nezinām, kāds Lielais Neredzamais īsti izskatās. Nevienam nav viņa attēla. Bet tie, kas viņu redzējuši, ir miruši.
. — Tu labi zini, kāds viņš izskatās, un es arī zinu, un Dugs tāpat. ' — Viņš ir garš, vai ne?
— Protams.
— Un bāls kā nāve?
— Bāls, jā, patiešām.
— Un tievs kā maikste, ar gariem matiem?
— Jā, tā es vienmēr esmu teicis.
— Un lielam, izvelbtām acīm, kuras ir zaļas kā kaķim?
— Mats matā.
— Nu, re nu, — Toms visgudri novilka. — Tu
redzēji šo nabaga vīru, ko pirms stundas izstiepa ārā no mis Nebsas mājas. Nu, kāds viņš bija?
— Maza auguma resnītis, sarkanu seju, uz galvas labi ja pieci mati, un tie paši iesarkani. Tom, tu esi ģēnijs! Nāc, ejam! Sauc pārējos zēnus! Izskaidro viņiem tāpat kā man! Lielais Neredzamais nav miris. Viņš šonakt atkal slapstīties apkārt un mēģinās kādam uzglūnēt.
— Jā-a… — Toms noteica un pēkšņi kļuva domīgs.
— Tom, kas tu esi par varenu zelli! Kas tev par galvu! Neviens cits no mums nebūtu pratis visu tā pagriezt uz labo pusi. Vasara gandrīz bija sabojāta. Bet tu visu atkal vērsi par labu. Augusts nu nebūs galīgi zaudēts. Uhū, ei, zēni! — Un Čārlijs, kliegdams un rokas vicinādams, bija prom.
Toms gluži bāls palika stāvam uz ietves pie Lavīnij as Nebsas mājas.
— Ak dievs! — viņš čukstēja. — Ko es esmu izdarījis!