Viņš pagriezās pret Duglasu.
— Vai zini, Dug, ko es esmu izdarījis?
Duglass stingi raudzījās uz Lavīnijas Nebsas māju. Viņa lūpas sakustējās.
— Es vakar biju aizā. Es redzēju Elizabeti Remselu. Un, nākot uz māju, gāju te garām. Es redzēju uz lieveņa limonādes glāzi. Tas bija tieši vakar vakarā. Derētu iedzert, es nodomāju … Varbūt patiešām derētu iedzert…
©
Viņa bija no tām sievietēm, kam rokās vienmēr ir slota vai lupata, vai trauku suka, vai pavārnīca. No rītiem viņa, klusi dungojot, grieza nost pīrāgiem apdegumu, pusdienā cepa augļu kūkas, bet vakara pusē cēla tās galdā. Viņa rindoja plauktā porcelāna tasītes, skandinādama kā mazus zvaniņus. Viņa slīdēja cauri istabām, uzsūcot katru puteklīti, noliekot katru lietiņu savā vietā. Viņa tīrīja logus, tā ka tie pēc tam spīdēja saulē kā spoguļi. Divreiz dienā viņa apstaigāja dārzu, un, kur viņa. bija gājusi ar kapli rokās, tur puķes augstāk izslēia savas ziedu liesmi: nas. Naktīs viņa mierīgi gulēja, tikai reizes trīs pagrozoties, atpūzdamās kā balts cimds, kurā ar gaismas svīdu atkal tiek ievilkta darbīgā roka. Garāmejot viņa viegli pieskārās katram ar savu roku, kā iztaisnodama gleznu pie sienas.
Bet tagad? …
— Vecmāmuļ, — visi sacīja. —• Vecvecmāmuļ.
Bija tā, it kā garš matemātikas uzdevums tuvotos
savam atrisinājumam. Viņa bija ēdinājusi cāļus, baložus, tītarus, zēnus un vīrus. Viņa bija mazgājusi griestus, sienas, bērnus un slimniekus. Viņa bija klājusi linoleju, labojusi velosipēdus, uzvilkusi pulksteņus, kurinājusi krāsnis un dziedējusi tūkstošiem ievainojumu. Viņas rokas bija mūždien kustējušās, kaut ko noglāstot, kaut ko pieturot, pasviežot beisbola bumbas, vēcinot spilgtos kroketa āmurus, kaisot melnajā zemē sēklas vai apsedzot mīklā ieceptus ābolus, ragū bļodas un nakts murgu mocītus bērnus. Vina bija nolaidusi žalūzijas, nodzēsusi sveces, izslēgusi elektrību un … novecojusi. Viņa bija veikusi miljoniem darbu, un nu viss bija pabeigts un saskaitīts, uzvilkta pēdējā decimālzīme, un pēdējais cipars lēni nostājās savā vietā. Tagad ar krīta gabalu rokās viņa atkāpās no dzīves tāfeles, iekams pastiepa roku pēc lupatas.
— Pag, pag, ko es vēl gribēju .. . —- vecvecmāmuļa teica.
Bez kāda trokšņa vai satraukuma viņa apstaigāja visu māju, līdz beidzot sasniedza kāpņu galu un, neteikusi nevienam ne vārda, devās augšā uz savu istabu, kur apgūlās sīka un nekustīga vēsos, sniegbaltos palagos un sāka atvadīties no dzīves.
— Vecmāmuļ! Vecvecmāmuļ! — atkal skanēja balsis.
Ziņa par to, ko viņa tur dara, nolidoja līdz kāpņu lejgalam un, atsitusies tur, aizviļņoja cauri istabām, durvīm un logiem pa gobu aleju līdz aizas malai.
— Šurpu, šurpu, steidziet šurpu!
Visa ģimene sanāca ap viņas gultu.
— Ļaujiet man gulēt, — viņa čukstēja.
Viņas nespēks nebija saredzams pat ne ar mikroskopu, tikai trauslais ķermenis kļuva arvien gurdāks un miegaināks, miegaināks, miegaināks.
Viņas bērni un bērnubērni nespēja ticēt, ka tik vienkārša, dabiska tieksme pēc atpūtas varētu nozīmēt kaut ko ļaunu.
— Paklausies, vecvecmāmuļ, ja tu mūs atstāsi, tā būs tīrā nodevība. Bez tevis šī māja nemaz nevar pastāvēt. Pagaidi vismaz vēl gadu, lai varam tam kaut cik sagatavoties!
Vecvecmāmuļa atvēra vienu aci. Deviņdesmit gadi mierīgi raudzījās ārstos kā rēgs no pamestas mājas bēninu loga.
— Tom… '
Zēnu piebīdīja pie gultas, lai viņš dzirdētu, ko viņa saka.
— Tom, — it kā no liela tāluma vecvecmāmuļa čukstēja, — katra cilvēka dzīvē reiz pienāk diena-, kad viņš saprot — laiks atvadīties no draugiem, teikt ardievas un doties uz citu krastu, un tā viņš arī dara, un tā tam jābūt, jo situsi ir viņa stunda. Tāpat kā šodien situsi manējā. Es esmu aizkavējusies, Tom, tāpat kā reizēm notiek ar tevi, kad tu sestdienās nosēdi kinoteātrī no agra rīta līdz vēlam vakaram, kamēr jāsūta tētis tev pakaļ. Kad vieni ūn tie paši kovboji tais pašos kalnos sāk šaut uz tiem pašiem
indiāņiem, tad ir laiks celties kājās un bez nožēlas, bez atskatīšanās taisnā ceļā doties uz durvīm. Tādēļ aizeju, kamēr esmu vēl laimīga un kamēr man dzīve nav apnikusi.
Pēc tam pie viņas gultas pienāca Duglass.
— Vecvecmāmuļ, bet kurš nu pavasarī mūsu mājai salabos jumtu?
Kopš laiku laikiem pavasaros, kad pienāca aprīlis, kādu rītu pēkšņi uz jumta sāka kalt dzenis. Bet nē, tā bija vecvecmāmuļa, kura — dievs zina kādā veidā — bija uzraususies pašās debesīs un dziedādama sita nagliņas un lika mājai jaunus jumstiņus!
— Duglas, — viņa čukstēja, — jumtu nekad neļauj labot cilvēkam, kuram šis darbs nedara prieku.
— Labi, mem.
— Kad pienāk aprīlis, paveries apkārt un noprasi: «Kurš vēlas salabot jumtu?» Un, ja kāda seja atplaukst smaidā, tad zini, šis cilvēks ir īstais, Duglas. Jo no jumta redzama visa pilsēta līdz pat tālajiem laukiem un pļavām un šīs pļavas tālāk līdz pašam apvārsnim, un mirdzošā upe un ezers rītausmā, un lejā kokos vidžina putni, un visapkārt šalc pavasarīgi spirgts vējš. Lai redzētu kaut vai daļu no ta, ik pavasari, saulītei lecot, var rāpties kaut vēja rādītājā. Tā ir svēta, neaizmirstama stunda .. .
Viņas balss noklusa.
Duglass raudāja.
Viņa atkal sarosījās.
— Kādēļ tu raudi?
— Tādēļ, ka rītdien tevis vairs nebūs.
Viņa pagrieza pret Duglasu mazu rokas spogulīti. Viņš paraudzījās vecvecmāmuļas attēlā, tad savā un atkal viņējā, un viņa sacīja:
— Rīt no rīta es septiņos piecelšos un izmazgāšu ausis. Tad mēs ar Čārliju Vudmenu skriesim uz baznīcu, bet pēc tam uz pikniku Elektrikparkā. Es peldēšos, skriešu basām kājām, novelšos lejā 110 kāda koka, zelēšu košļājamo gumiju… Duglas, Duglas, būtu nu kaunējies! Un nagus tu ari nogriezīsi, vai jā?
— Jā, mem.
— Un neraudāsi, kad ik pa septiņiem gadiem tavs ķermenis atkal atjaunosies, vecās šūnas tavā sirdī un pirkstos atmirs un to vietā radīsies jaunas. Tas taču tevi neapbēdinās?
— Nē, mem.
— Manu puisīt, padomā labi. Tas, kurš krāj nogrieztus nagus, ir muļķis. Vai tev kādreiz ir gadījies redzēt, ka čūska glabātu nomesto ādu? Bet šeit, šajā gultā, tik vien ir palicis kā nogriezti nagi un čūskas āda. Viens dvašas pūtiens, un es sairtu putekļos. Saproti, ka ne jau tā esmu es, kas šobrīd te guļ šinī gultā, bet tā, kas sēž te uz gultas malas, kas lejā gatavo vakariņas, garāžā labo automašīnu vai bibliotēkā lasa grāmatu. Tā ir mana paliekošā daļa. Šodien es nepavisam nemirstu. Neviens cilvēks, kuram ir bērni, it nekad nemirst. Es dzīvošu vēl ļoti ilgi. Es dzīvošu vēl pēc tūkstoš gadiem, kad pilsēta būs pilna maniem pēcnācējiem, kuri eikaliptu ēnā grauzīs zaļus ābolus. Tā ir mana atbilde visiem, kuri uzdod gudrus jautājumus. Bet nu — labi žigli sūti šurp pārējos!
Beidzot viņas istabā stāvēja visa ģimene, kā stacijā pavadot aizbraucēju.
— Tiktāl nu būtu, — vecvecmāmuļa sacīja. — Atzīšos, ka man ir liels prieks redzēt jūs visus ap savu gultu. Jaunnedēļ pabeidziet dārza darbus, iztīriet pieliekamo un nopērciet bērniem ziemas drēbes. Un, tā kā šeit vairs nebūs tās daļas no manis, kuru mēdz saukt par vecvecmāmuļu, pārējās, piemēram, Leo un Toms, un Duglass, mani aizvietos.
— Jā, vecmāmuļ.
— Un, lūdzu, izvadiet mani bez svinīgas ceremoni
jas. Bez kādām cildinošām runām. Es pati ar savu darbu esmu tās godam norunājusi. Esmu nobaudījusi katru ēdienu un izdejojusi katru deju. Vēl tikai atlicis nogaršot pēdējo kūkas gabaliņu, nodungot pēdējo melodiju. Taču es nebaidos. Esmu pat mazliet ieinteresēta. Gribu kost nāves ābolā līdz pašai serdei. Par mani jūs varat būt pilnīgi mierīgi. Un tagad ejiet un ļaujiet man aizmigt. . .