Kaut kur klusi aizvērās durvis.
Tā būs vislabāk.
Viņa ar baudu ieritinājās siltajā linu un vilnas kupenā, un raibā sega liesmoja varavīksnes krāsās kā cirkus karogi senajās dienās. Tā viņa gulēja — sīka, pieklususi — tāpat kā pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, kad no rītiem brītiņu laiskojās gultā, izstaipot nenobriedušos kauliņus.
Kaut kad ļoti sen atpakaļ es redzēju bezgala skaistu sapni, viņa domāja, un tad pēkšņi kāds mani pamodināja, un tā bija mana piedzimšana. Bet tagad? Pag, kā īsti tas bija?. .. Viņas domas atgriezās pagātnē. Kur gan es biju? Deviņdesmit gadi… Kā atkal uztvert šo izirušo pārtrauktā sapņa pavedienu? Viņa pastiepa augšup savu mazo roku. A … Viņa pasmaidīja. Tad pagrieza galvu un iegrima vēl dziļāk siltajā sniega kupenā. Cik labi! Sapnis lēni atausa viņas atmiņā, mierīgi vilnīdams kā rāma jūra pret bezgalīgo, mūžzaļo krastu. Un tad senais sapnis pacēla viņu un līganiem viļņiem nesa no sniega kupenas uz sen aizmirsto gultu.
Lejā viņi spodrina sudrablietas, viņa nodomāja, tīra pagrabu un slauka gaiteņus. Bija dzirdams, ka dzīve iet savu gaitu.
— Tā ir labi, — vecvecmāmuļa čukstēja, un sapnis nesa viņu tālāk un tālāk. — Pavisam labi. Kā viss šajā dzīvē.
193
Un viļņi iešūpoja viņu jūrā.
13 — 360
o
— Spoks! — Toms iesaucās.
— Nē, es, — kāds atbildēja.
Tumšajā, ābolu smaržas pilnajā guļamistabā ieplūda rēgaina gaisma. Ceturtdaļlitra burciņā, kas šķita it kā pakārta gaisā, nodzisa un atkal uzmirgoja daudzas bālganas uguntiņas. Bezkrāsainajā blāvo jumā lepni mirdzēja Duglasa acis. Viņš bija tik stipri iededzis, ka seja un rokas saplūda kopā ar tumsu un naktskrekls šķita bezmiesīgs gars.
— Pasaulīti — Toms izdvesa. — Divi duči, trīs duči jāņtārpiņu!
— Sšš-šš, neauro!
— Bet kam tev tie vajadzīgi?
— Kad mēs naktīs zem segas lasījām kabatas baterijas gaismā, tad dabūjām kārtīgu vēju, vai ne? Bet, ja te būs burka ar jāņtārpiņiem, it neviens neko nenojautīs, domās, ka tā ir tikai kolekcija.
— Dug, tu esi ģēnijs!
Bet Duglass neatbildēja. Svinīgā nopietnībā viņš nolika mirguļojošo burku uz naktsgaldiņa, paņēma zīmuli un sāka kaut ko gari rakstīt savā bloknotā. Jāņtārpiņi spīgoja, apdzisa, spīgoja un apdzisa, un zēna acīs atspīdēja trīs duči bāli zaļganu uguntiņu, kamēr viņš rakstīja desmit, divdesmit minūtes — rindu aiz rindas, gan pārlabodams, gan atkal no jauna pārrakstīdams visus šīs vasaras piedzīvojumus, alkatīgi gūtās atziņas. Toms vēroja viņu kā hipnotizēts, nespēdams atraut acis no dzīvās gaismas, kas burkā uzmirgoja un dzisa, līdz beidzot viņš tā arī aizmiga, uzlicis zodu uz elkoņa, bet Duglass tikai rakstīja tālāk. Pēdējā lappusē bija secinājumi.
CILVĒKS NEVAR PAĻAUTIES UZ LIETĀM, JO: • … mašīnas, piemēram, izjūk vai salūst, vai sarūs,
vai vispār nemaz netiek pabeigtas … vai uz visiem laikiem tiek ieslēgtas garāžā .. .
… tenisa kurpes, ar kurām var pārlēkt pāri upēm un kokiem, un mājām, pēc laika atkal sāk vilkt pie zemes…
. . . tramvajs, lai vai cik liels un varens, beigu beigās tomēr apstājas galapunktā …" NEVAR PAĻAUTIES ARĪ UZ CILVEKIEM, JO: . . . citi aizbrauc . .. . . . sveši cilvēki nomirst. . . .. . pazīstami nomirst.. . .. . draugi nomirst. , .
. .. cilvēki cits citu nogalina tāpat kā grāmatās. .. … arī tuvinieki nomirst… Tātad .. .
Duglass dziļi ievilka elpu, lēni, šņācoši izpūta, vēlreiz piekampa krūtīs gaisu un, zobus sakodis, izelpoja.
TATAD, — milzīgiem, trekniem burtiem viņš uzrajcstīja.
TATAD, JA TRAMVAJI UN MAŠĪNAS, DRAUGI UN PAZIŅAS VAR AIZBRAUKT VAI PAZUST UZ VISIEM LAIKIEM, SARŪSĒT, IZJUKT _VAI ARĪ NOMIRT, JA CILVĒKUS VAR NOGALINAT UN JA TADI KA VECVECMAMUĻA, KURIEM BŪTU JĀDZĪVO MU2ĪGI, NOMIRST… JA TAS VISS IR PATIESĪBA .. . TAD .. . ARĪ MAN .. . DUGLASAM SPOULDINGAM .. . KĀDREIZ BŪS …
Bet te pēkšņi jāņtārpiņi, it kā viņa drūmo domu iztrūcināti, viegli pamirkšķināja un nodzisa.
Rakstīt vairs nevaru, Duglass nodomāja. Un arī negribu. Nē, šodien negribu tālāk vairs rakstīt.
Viņš paskatījās uz Tomu, kas gulēja, uzlicis zodu uz elkoņa. Duglass pavilka Tomu aiz rokas, un tas, smagi nopūzdamies, atšļuka atpakaļ gultā.
13*
195
Duglass pacēla burku ar tumšajiem, nodzisušajiem kamoliņiem, un, it kā viņa rokas atdzīvināti, tie atkal
iemirgojās. Viņš pacēla burku tā, ka gaisma krita uz atvērto bloknotu. Tur trūka vēl pēdējā vārda. Taču viņš to neuzrakstīja, bet, piegājis pie loga, atgrūda moskītu tīklu. Tad atskrūvēja burku un izbēra jāņtārpiņus kā bālganu dzirkstīšu spietu rēnajā bezvēja naktī. Tie it kā pacēlās spārnos un aizļidoja.
Duglass noskatījās pakaļ. Tie izgaisa kā pēdējās blāvās mijkrēšļa drumsliņas, pasaulei iegrimstot mūžīgā miegā. Tie izslīdēja no viņa rokām kā pēdējās siltās cerības atliekas. Tumsa apņēma viņa seju un augumu, tumsa iezagās pašā sirdī. Viņš palika iztukšots tāpat kā burka, ko vēl arvien turēja rokā un gluži neapzinīgi, iedams uz gultu, nesa sev līdz . . .
O '
Diendienā viņa sēdēja savā stikla zārkā, kūstot vasaras kvēlošo dzīru liesmās, salstot ziemas baismajos vējos, un gaidīja smaidā savilktām lūpām, pārliekuši kumpaino degunu pār bāli sārtajām vaska rokām, kas mūždien bija sastingušas pār puslokā izklātu senu kāršu komplektu. Burve Taro! Cik brīnišķīgs vārds! Burve Taro! Ja iemet sudraba spraudziņā monētu, kaut kur dziļdziļi apakšā mehānismā kaut kas nosten un noskrapst, noklikšķ sviriņas, sāk griezties zobrati un ritentiņi. Un burve stikla kastē paceļ spīdošo seju un apžilbina ar asu, caururbjošu skatienu. Viņas liktenīgā kreisā roka nolaižas un slīd pār noslēpumainajām kārtīm ar galvaskausiem, velniem, pašnāvniekiem, eremītiem, klauniem un kardināliem, ik pa brīdim virs kādas apstādamās, kamēr galva noliecas zemu jo zemu, lai izvēlētos tev nāvi, nelaimi, cerību vai veselību, ik vakaru dziļu nāves miegu un ik rītu jaunu atdzimšanu. Tad viņa ar smalciņu, zirnekļa tīmeklim līdzīgu rakstu kaut ko uzvelk uz vienas kārts, un pēc tam pa slīpu renīti ielidina to tavās rokās. Bet. pati, uzmetusi tev pēdējo dziestošo skatienu, sastingt savā nemainīgajā čaulā uz nedēļām, mēnešiem vai arī gadiem, gaidot, kad kāda vara monēta viņu atkal atdzīvinās. Pašlaik, būdama mirusi, viņa nepavisam nepriecājās par abu zēnu tuvošanos.
Duglass piespieda plaukstu pie stikla.
— Te viņa ir.
— Ha, tā jau parasta vaska lelle, — Toms novilka. — Kāpēc tu īsti vedi mani šurp?
— Kāpēc un kāpēc!— Duglass aizsvilās. — Gluži vienkārši tāpēc — un cauri.
Tāpēc … tāpēc … Atrakciju namā pamazām krēsloja .. .
Kādu dienu cilvēks atskārst, ka viņš ir dzīvs.
Sprādziens! Satricinājums! Atklājums! Sajūsma!
Viņš gavilē, viņš smejas, viņš lēkā un dej.
Bet drīz vien saule pazūd aiz mākoņiem. Un augusta tveicē krīt neredzams sniegs.
Pagājušo sestdienu kovboju filmā uz balti nokai- tušā ekrāna nošāva cilvēku. Duglass iekliedzās. Gadu gadiem viņš bija redzējis šādi nošaujam, pakaram, sadedzinām, iznīcinām tūkstošiem kovboju. Bet tagad, kad nošāva tieši šo cilvēku .. .