Šis vīrs vairs nestaigās, neskries, nesēdēs, nesmiesies, neraudās, Duglass domāja. Viņa ķermenis jau sāk sastingt. Duglasam klabēja zobi, sirds sita lēni un smagi. Viņš aizvēra acis un sāka raustīties elsās.
Viņam jābēg no pārējiem zēniem, kuri nesaprata, kas ir nāve, tikai zviedza un apsmēja mirušo, it kā tas būtu vēl dzīVs. Un Duglass ar mirušo vīru laivā slīdēja prom, atstājot aiz sevis mirdzošo krastu, kur skraidīja, lēkāja, plosījās citi zēni, nepavisam neapjauzdami, ka laiva ar Duglasu un nogalināto peldēja arvien tālāk un tālāk, kamēr pilnīgi pazuda tumsā. Duglass raudot ieskrēja vīriešu tualetē, kur smaržoja pēc citrona, un tur viņam kļuva nelaba dūša un pār mēli izšļāca trīs dedzinošas uguns strūklas.
Gaidīdams, kamēr nelabums pāriet, viņš domāja: cik daudzi cilvēki, kurus pazinu, šovasar miruši. . . Pulkvedis Frīlejs ir miris! Kā es līdz šim to nesapratu? Un vecvecmāmuļa arī mirusi! Patiešām mirusi. Un kur tad vēl citi. . . Viņš saminstinājās. Bet es? Nē! Mani neviens nevar nogalināt. Var, kāda balss viņā sacīja, jebkuru brīdi var nogalināt. Lai kā tu kliegtu vai ķepurotos, tev var uzgult milzīga roka un apklusināt uz visiem laikiem … Es negribu mirt! — Duglass klusībā kliedza. Un tomēr, balss turpināja, gribi vai negribi, reiz tev būs jāmirst. ..
Aiz kinoteātra loga saule lēja starojošu gaismu pār nereālu ielu un nereālām mājām, un cilvēki kustējās tik ļoti lēni, it kā iegrimuši bangainā liesmojošas gāzes okeānā, un Duglass nodomāja, ka nu beidzot pienācis laiks doties uz mājām un ierakstīt bloknotā pēdējo rindu: ARĪ MAN, DUGLASAM SPOULDIN- GAM, KĀDREIZ BUS JĀMIRST .. .
Pagaja minūtes desmit, kamēr viņš tiktāl saņēma dūšu, ka, sirdij pamazām nomierinoties, beidzot varēja pāriet pār ielu, un tur viņš ieraudzīja atrakciju namu parastajā vietā un tā vēsajā, putekļainajā puskrēslā dīvaino vaska burvi, kuras rokās bija cilvēku likteņi. Kāda garāmbraucoša mašīna iemeta nama logā zibošu gaismu, iekšā pavīdēja ēnas, un Dugla- sam šķita, ka burve ar ašu galvas mājienu aicina viņu pie sevis.
Viņš paklausīja tās aicinājumam un pēc piecām minūtēm iznāca ārā, pārliecināts, ka dzīvos mūžīgi. Un nu viņš gribēja parādīt Tomam …
— Viņa izskatās gluži kā dzīva, — Toms teica.
— Viņa arī ir dzīva. Paskaties!
Duglass iemeta spraugā monētu.
Nekas nenotika.
Viņš pasauca atrakciju nama īpašnieku misteru Bleķu, kurš sēdēja uz apgāztas pudeļu kastes un ierāva no pustukšas pudeles malku zeltaini bruņa šķidruma.
— Hei! — Duglass sauca. — Bur ve ir čupā.
Misters Bleks puspievērtām acīm, smagi sēkdams,
atšļūca šurp.
— Ķīniešu biljards ir čupā, panorāma čupā un ELEKTRISKAIS KRĒSLS PAR GRASI arī ir čupā. — Viņš blieza ar dūri pa stikla kasti. — Ei! Vai tu strādāsi beidzot vai ne?
Burve nekustējās.
— Remonts ik mēnesi maksā man vairāk, nekā viņa vispār var nopelnīt. — Misters Bleks pasniedzās un pielika izkārtni NEDARBOJAS vaska lellei tieši pie deguna. — Ne jau viņa vien sagājusi grīstē. Tāpat es, jūs, šī pilsēta, šī zeme, visa pasaule! Ak tu, nolādētā ragana! — Viņš piedraudēja vaska lellei ar dūri. — Uz izgāztuvi, vai dzirdi, uz izgāztuvi!
Viņš aizģenģerēja atpakaļ un, smagi atkritis uz sava sēdekļa, sāka gramstīt monētas priekšauta kabatā, it kā viņam sāpētu vēders.
— Nē, nevar būt, ka viņa vairs nedarbojas, — Duglass, gluži satriekts, nočukstēja.
— Viņa ir veca, — Toms teica. — Vectēvs stāstīja, ka viņa te sēdējusi jau tad, kad viņš bijis zēns, un vēl labu laiku pirms tam. Tad jau nav brīnums, ka reiz pienāk diena, kad viņa izlaiž garu un .. .
— Nu, lūdzu! — Duglass čukstēja. — Lūdzu, lūdzu, vēl vienu reizīti, lai Toms redz, kā tas notiek!
Viņš zagšus iemeta spraudziņā monētu.
■— Nu, lūdzu .. .
Zēni tik cieši pieplaka pie stikla, ka tas no viņu elpas aizmiglojās.
Kastes dibenā kaut kas pagriezās, klusi iedūcās.
Un burve lēni pacēla galvu un paskatījās uz zēniem tā, ka tiem asinis sastinga dzīslās, bet viņas roka sāka drudžaini šaudīties šurpu turpu pār likteņa kārtīm, apstājās, atkal sarosījās, metās uz priekšu un cirtās atpakaļ. Galva noliecās, viena roka sastinga, bet otra rakstīja, apstājās un atkal rakstīja, un mašīna drebēja kā drudža lēkmē, līdz beidzot krampjaini noraustījās un, stiklam nošķindot, sastinga arī otra roka. Burve nokāra galvu, un viņas nekustīgā seja savilkās sāpīgā grimasē. Tad mehānisms it kā iekunkstējās, pagriezās kāds ritenītis un Duglasa pus- pavērtajās plaukstās ielidoja maza mazītiņa likteņa kārts.
— Atdzīvojusies! Viņa atkal darbojas!
— Kas uz šīs kārts ir uzrakstīts, Dug?
— Tas pats, ko viņa uzrakstīja man pagājušajā sestdienā. Paklausies! . . .
Un Duglass lasīja:
Hei, juhaidā!
Tas ir muļķis, kas grib mirt! Vai nav jauki danci diet, Kapu zvaniem pretī smiet? Vai nav jauki vīnā nirt Un piesist takti tā, Un dziedāt: juhaidā! Lai vētra šņāc un bangas krāc, Hei, juhaidā!
— Un tas ir viss? — Toms novilka.
— Beigās te ir vēl PAREĢOJUMS: Uga un laimīga dzīve.
— Bet tagad vienu arī priekš manis, ja?
Toms iemeta spraudziņā monētu. Burve nodrebēja. Toma plaukstiņā iekrita kārts.
— Pēdējais būs sīidabambals! — Toms lēni noteica. Viņi aizjoza tik trakā ātrumā, ka misters Bleks muti vien iepleta, vienā saujā sažņaudzis četrdesmit piecas, otrā — trīsdesmit sešas vara monētas.
Arā, ielas laternas blāvajā gaismā, viņi atklāja kaut ko drausmīgu.
Kārts bija tukša, bez kāda uzraksta.
— Tas nevar būt!
— Tikai neuztraucies, Dug. Tā ir gluži vienkārši tukša kārts, un mēs tās dēļ zaudējām tikai vienu peniju, galu galā — tas taču sīkums.
— Tā nav vis vienkārši tukša kārts, un te nav runa par zaudētu peniju, tas ir dzīvības un nāves jautājums!
Drebošajā ielas laternas gaismā Duglasa seja bija krīta bāla, kad viņš stingi blenza uz kārti un tad sāka to drudžaini grozīt un pētīt, vēl arvien cerēdams uz tās ieraudzīt kaut vienu vienīgu vārdiņu.
— Viņai izbeigusies tinte.
■— Viņai nekad neizbeidzas tinte!
Duglass paskatījās uz misteru Bleķu, kas, skaļi lādēdamies, izmeta pudeli tukšu līdz dibenam, neapjēgdams, cik viņš ir laimīgs, ka var dzīvot šai burvju namā. Tikai neļauj sabrukt arī šim namam, Duglass klusībā lūdzās. Pasaulē jau tāpat bēdu bez gala — draugi aizbrauc, cilvēkus nogalina un aprok —, tādēļ, lūdzu, lūdzu, lai vismaz šis nams paliek! … Lai tas vienmēr paliek, kāds bijis! . . .
Nu Duglass saprata, kas visu šo pēdējo nedēļu vilktin vilka viņu šurp. Šeit viss bija iepriekš paredzams, drošs, pastāvīgs un nekad nemainīgs — gan automātu spožās sudraba spraugas, gan vaska varonis, kurš, glābdams savu vaska skaistuli, vienmēr dūra ar kinžalu šausmīgo gorillu, un tik vien bija kā jāiemet spraugā penijs, lai aiz mazā lodziņa zem kailās spuldzes čirkstēdama sāktu tīties vaļā filmas lentīte un sāktos mūžīgā vajāšana: pa kaklu pa galvu drāžas baismīgi bandīti, tik tikko nepakļūdami zem vilcieniem, tramvajiem vai automašīnām, mūždien metas no mola okeānā, kurā tā arī nekad nenoslīkst, jo viņiem atkal jādrāžas pretim vilcieniem, tramvajiem un automašīnām un atkal jāmetas ūdenī no tā paša vecā krastmalas mola. Mazas, sevī noslēgtas pasaulītes, mazas peniju atrakcijas, kas arvien no jauna tiek iedarbinātas, lai atkal un atkal noskatītos vecus, nemainīgus rituālus. Ja gribi — Kitīhoukas vējā, kas dzen gaisā smilšu mākoņus, paceļas brāļu Raitu lidmašīna, Tedijs Rūzvelts smaidot atsedz žilbinoši baltus zobus, Sanfrancisko tiek celta un nodeg, nodeg un atkal tiek celta no jauna, kamēr vien nepiepildāmajā automāta rīklē krīt mazajās plaukstiņās apsvī- dušās monētas.